Sintijai vārds “pagaidām” nekad nav paticis. Tas saistījās ar neziņu un sajūtu, ka nekas netiek kontrolēts. Viņa ar vīru Jāni jau trīs gadus dzīvoja nelielā vienas istabas dzīvoklī Purvciemā, ko bija iegādājušies kredītā.
Divesmit astoņi kvadrātmetri, maza virtuvīte un apvienots sanmezgls – tā bija visa viņu pasaule. Dēlam Artūram istabas stūrī aiz skapja bija ierīkota sava vieta, kur vīrs pats bija pielicis aizkaru, lai radītu privātuma sajūtu. Viņi bija pieraduši pie šaurības un veiksmīgi tika galā ar ikdienu, līdz kādu dienu situācija strauji mainījās.
Pavasarī Jānis piezvanīja sievai darba laikā, kas uzreiz lika Sintijai satraukties. Viņš paziņoja, ka viņa vecāki šķiras. Sintijas pirmā reakcija bija atvieglojums, jo vīratēvs Gatis jau gadiem ilgi pārmērīgi lietoja alkoholu. Jāņa māte Anna to visu bija pacietusi četrdesmit gadus, pastāvīgi cerot uz uzlabojumiem. Tomēr sarunas turpinājums vairs nebija tik iepriecinošs. Jānis paskaidroja, ka pēc kopīgā īpašuma pārdošanas un naudas sadalīšanas mātei nepietiks līdzekļu savam dzīvoklim Rīgā. Viņa varētu atļauties tikai istabu kādā komunālajā dzīvoklī vai mājokli tālu ārpus pilsētas.
Tad arī izskanēja piedāvājums, no kura Sintijai palika auksti ap sirdi. Jānis ierosināja, ka māte kādu laiku varētu padzīvot pie viņiem. Sintija mēģināja iebilst, atgādinot par niecīgo platību un mazo bērnu, taču vīrs uzsvēra, ka tas ir tikai pagaidu risinājums, līdz tiks atrasta cita izeja.
Pirmais ciemiņa apciemojums un neērtā saruna
Aprīļa sākumā Anna ieradās ciemos, lai it kā vienkārši apskatītos un aprastu ar situāciju. Viņa sēdēja mazajā virtuvē, dzēra tēju, spēlējās ar mazo Artūru un mierīgā balsī stāstīja par šķiršanās procesu. Sintija klausījās un pieklājīgi māja ar galvu. Pēkšņi Anna apskatījās apkārt un noteica:
– Pārlieku plaši jums te nav, protams.
– Jā, vietas ir maz, – Sintija piekrita.
– Nu nekas. Es daudz vietas neaizņemšu.
Šie vārdi izskanēja tik pašsaprotami, it kā viss jau būtu izlemts bez Sintijas līdzdalības. Vakarā, când Anna bija aizbraukusi, Sintija un Jānis apsēdās virtuvē, lai nopietni izrunātos. Artūrs jau gulēja aiz sava aizkara, un dzīvoklī valdīja klusums.
– Jāni, runa nav tikai par vietu, – Sintija teica, skatoties uz vīru. – Runa ir par to, ka mūs neviens pat nepajautāja. Tava māte vienkārši paziņoja, ka te dzīvos.
– Sintij, viņai tagad ir ļoti smagi, – Jānis taisnojās.
– Es saprotu. Bet mēs esam ģimene, un šādus lēmumus mums vajadzēja pieņemt kopā. Ko īsti nozīmē “pagaidām”? Tas būs mēnesis, pusgads vai trīs gadi?
Jānis nespēja atbildēt uz šo jautājumu, jo viņam pašam nebija nekāda plāna.
Nekustamo īpašumu varianti un aizvainojums
Maijā viņi mēģināja aprunāties visi trīs kopā. Sintija jau iepriekš bija izpētījusi sludinājumus, izprintējusi tos un nolika uz galda Annas priekšā. Tur bija varianti par istabas iegādi Salaspilī vai Siguldā, kur mātei pilnībā pietiktu naudas no savas daļas pēc lielā dzīvokļa pārdošanas.
– Anna, skatieties, šie ir labi varianti. Tā būs jūsu personīgā telpa un jūsu īpašums, – Sintija rādīja lapas.
Anna pat nepacēla lapas no galda un neapmierināti noteica:
– Salaspils ir pārāk tālu. Es tur nevienu nepazīstu, manā vecumā sākt visu no jauna svešā vietā ir par grūtu.
Sintija parādīja nākamo variantu – istabu komunālajā dzīvoklī Rīgas centrā, kur vajadzības gadījumā viņi ar Jāni varētu nedaudz finansiāli palīdzēt. Anna uzreiz paskatījās uz savu dēlu ar asarām acīs.
– Jāni, tu dzirdi, ko viņa man piedāvā? Komunālo dzīvokli ar svešiem cilvēkiem? Es visu mūžu esmu strādājusi un esmu pelnījusi normālus dzīves apstākļus.
Sintija savāca lapas un mierīgi atbildēja:
– Mums ir divdesmit astoņi kvadrātmetri un trīs gadus vecs bērns. Četriem cilvēkiem šādā platībā arī nav normāli dzīves apstākļi.
Saruna noslēdzās bez rezultāta, Anna aizbrauca aizvainota, un Jānis visu vakaru klusēja, jūtoties iespiests starp divām ugunīm.
Pārvākšanās bez brīdinājuma
Vasaras sākumā vecāku dzīvoklis tika izlikts pārdošanā. Gatis ātri piekrita darījumam, atrada sev mazu istabiņu pie kāda paziņas un izvācās pirmais. Mājokļu aģents prognozēja, ka darījums noslēgsies pāris mēnešu laikā. Tomēr jūlijā Anna pēkšņi ieradās pie Sintijas un Jāņa ar visām savām mantām. Sintija atvēra durvis un ieraudzīja kāpņu telpā četras lielas somas, trīs kastes un maisus ar gultas veļu.
– Anna, kas tas ir? – Sintija pārsteigta jautāja.
– Nu, es taču teicu, ka padzīvošu pie jums. Tur tajā dzīvoklī visu laiku nāk sveši cilvēki skatīties, es tur vairs nevarēju izturēt, – Anna noteica un sāka nest somas iekšā.
– Jūs taču mūs nebrīdinājāt!
– Jānis visu zināja.
Sintija paskatījās uz vīru, kurš stāvēja priekšnamā un vainīgi skatījās grīdā. Viņš atzinās, ka zinājis par mātes plānu, bet vienkārši nav spējis par to pateikt sievai. Artūrs iznāca no sava stūra, brīnījās par lielajām kastēm un jautāja mātei, vai vecmāmiņa tagad dzīvos pie viņiem. Sintija tikai noteica, ka tas ir uz kādu laiku, kamēr viņa pati palīdzēja atbrīvot vietu zem dīvāna, kur parasti glabājās bērna rotaļu automašīnas.
Sadzīves grūtības un personīgās telpas trūkums
Pagāja pirmā nedēļa, tad otrā, un ikdiena kļuva arvien smagāka. Anna nebija ļauna sieviete, viņa neizraisīja strīdus, centās palīdzēt un aiz sevis vienmēr visu sakopa. Tomēr viņa bija klāt visu laiku. Mazajā dzīvoklī nebija iespējams patverties.
No rītiem, kad Sintija gāja uz virtuvi, Anna jau sēdēja tur, dzēra kafiju un planšetdatorā skatījās raidījumus. Vakarā, kad laulātie gribēja pārrunāt savas lietas, Anna sēdēja turpat uz dīvāna dažu metru attālumā ar grāmatu rokās. Kad naktīs Artūrs pamodās un sāka raudāt, Anna uzreiz nāca palīgā, tādējādi nejauši pamodinot pilnīgi visus dzīvokļa iemītniekus.
Sintija strādāja no mājām – nodarbojās ar tulkošanu un sazinājās ar klientiem. Tagad pirms katra svarīgā zvana viņai nācās ieslēgties vannas istabā vai pat iet ārā kāpņu telpā, lai apkārtējie trokšņi netraucētu darbam. Kādu vakaru viņa saprata, ka veselu nedēļu nav pabijusi viena pati ne minūti.
Radinieku palīdzība un patiesības noskaidrošana
Augusta beigās Sintijai piezvanīja draudzene Kristīne, kura apjautājās par situāciju. Sintija izgāja kāpņu telpā, lai varētu brīvi runāt, un atzinās, ka ir neizsakāmi nogurusi. Dzīvoklis joprojām nebija pārdots, un process vilkās garumā.
– Vai viņai tiešām nav citu variantu? Nav nekādu radinieku? – Kristīne jautāja.
– Viņai ir māsa Liene, kura dzīvo Valmierā, – Sintija nopūtās. – Viņa dzīvo viena pati lielā divistabu dzīvoklī un jau vairākas reizes ir aicinājusi Annu pie sevis.
– Un kāpēc viņa nebrauc?
– Jo viņa grib palikt Rīgā. Te ir viņas draugi, ārsti un ierastā vide.
– Nu skaidrs, – Kristīne secināja. – Pie māsas viņa braukt negrib, uz citu pilsētu arī nē, bet dzīvot pie jums uz jūsu rēķina un traucēt jūsu dzīvi viņai šķiet pieņemami. Viņa izvēlas ērtāko variantu sev.
Šie vārdi lika Sintijai aizdomāties. Nākamajā dienā, kad Anna bija izgājusi uz veikalu, Sintija mierīgi pateica Jānim to, ko bija uzzinājusi no paziņām par māsas uzaicinājumu Valmierā. Jānis bija pārsteigts, jo māte viņam par to nekad nebija stāstījusi. Sintija lūdza vīru beidzot atklāti izrunāties ar māti un noskaidrot patiesos iemeslus.
Atklātā saruna un jauns sākums
Nākamajā dienā Jānis palika mājās, lai aprunātos ar māti, kamēr Sintija ar dēlu devās ilgā pastaigā pa parku. Kad viņi pēc stundas atgriezās, Anna sēdēja pie galda ar sarkaniem, noraudātiem acīm. Sintija piesēdās viņai blakus un mēģināja paskaidrot, ka neviens nevēlas viņu aizvainot vai padzīt. Anna skatījās pa logu, kur lija rudens lietus, un klusi sacīja:
– Es zinu. Vienkārši mana māsa Liene ir ļoti sarežģīts cilvēks. Dzīvojot pie viņas, man visu laiku vajadzētu būt pateicīgai un it visā viņai jāiztizturas ar izdabāšanu. Bet šeit es jutos kā mājās, starp savējiem.
– Jūs arī esat savējā, – Sintija teica, satverot viņas roku. – Bet tieši tāēc, ka mēs esam ģimene, mums ir jārēķinās vienam ar otru vēl vairāk. Šajos apstākļos mēs vienkārši sākām zaudēt paši sevi.
Anna kādu brīdi sēdēja klusējot, pārdomājot dzirdēto. Tad viņa pastiepās pēc sava tālruņa un noteica, ka piezvanīs māsai uz Valmieru, lai vismaz aprunātos par pārvākšanās iespēju. Sintija neizteica nekādas pamācības un nesāka priecāties pirms laika. Viņa vienkārši piecēlās un uzlika vārīties tēju. Viņi beidzot bija skaļi pateikuši to, kas visiem sāpēja, un šoreiz vārds “pagaidām” Sintijai vairs nešķita tik biedējošs. Tas beidzot sāka izklausīties pēc reāla solījuma, ka drīz viss nokārtosies.