Marina tikai pārvietoja cukurtrauku. Viņa to pārcēla no galda labās malas uz kreiso, jo tā bija vienkāršāk, kad darbojies pa virtuvi ar mazu bērnu uz rokām. Nekā cita tur nebija.
Tajā brīdī virtuvē ienāca vīramāte Valda, ieraudzīja izmaiņas un tūlīt pat apstājās. Viņa stingri paskatījās uz cukurtrauku, pēc tam uz Marinu un noteica, ka vienmēr tur to labajā pusē. Marina mierīgi paskaidroja, ka viņai tā šobrīd bija ērtāk, kamēr rokās turēja mazo dēliņu Arti. Valda pat nepamirkšķināja un palūdza nolikt trauku atpakaļ. Marina bez liekiem vārdiem paklausīja. Vīramāte sev uzlēja tēju, brīdi paklusēja un pavisam mierīgā, pašsaprotamā balsī piebilda, ka Marina šeit dzīvo jau trīs gadus un viņai vajadzētu atcerēties, ar ko runā un kā dzīvoklī atrodas. Pēc tam viņa vienkārši izgāja no telpas. Marina palika stāvam pie plīts un skatījās uz cukurtrauku, kas atkal atradās labajā malā.
Sapņi par savu mājokli un realitāte trīs gadu garumā
Jaunā ģimene šajā vietā apmetās uzreiz pēc kāzām. Marinas vīrs Dainis toreiz situāciju izskaidroja pavisam vienkārši un loģiski. Dzīvokļu īre Rīgā ir dārga, viņa māte dzīvo viena pati plašā divistabu dzīvoklī, tāpēc prātīgāk būtu kādu laiku padzīvot pie viņas un iekrāt naudu savam mājoklim. Marina labprāt piekrita. Viņai toreiz bija divdesmit pieci gadi, viņi tikko bija apprecējušies, un viņa patiešām ticēja, ka šis posms ir tikai īslaicīgs risinājums. Viņa bija pārliecināta, ka viņi ātri sakās sākotnējo iemaksu savam dzīvoklim.
Tomēr laiks gāja ātri, un nemanot pagāja trīs gadi. Mazajam Artim jau palika gads, bet nekāda progresa mājokļa jautājumā nebija. Sākotnējai iemaksai bankā nepieciešamās summas joprojām trūka. Viņi centās naudu atlikt, taču ik pa laikam radās neparedzēti izdevumi – sākumā salūza automašīna un prasīja lielus ieguldījumus, pēc tam Dainis mainīja darbavietu, tad sākās bērna kopšanas atvaļinājums, kad nācās iztikt tikai ar vienu pilnu algu. Dainis ik pa laikam atkārtoja, ka vajag vēl tikai nedaudz pacelties un pagaidīt, un Marina katru reizi saprotoši pamāja ar galvu.
Klusie atgādinājumi un sadzīves noteikumi
Valda šo trīs gadu laikā ne reizi neizrādīja klaju rupjību un neteica skaļus, aizskarošus vārdus. Viņa nebija tāds cilvēks. Viņa bija personība, kura prata aizrādīt un atgādināt ļoti klusi, regulāri un ar stingru saimnieces autoritāti. Tas izpaudās ikdienas sīkumos, kas pamazām krājās.
Piemēram, kad Marina palūdza pirms ieiešanas viņu istabā vispirms pieklauvēt pie durvīm, Valda pāris reizes to izdarīja, bet pēc tam pārstāja. Vēlāk pie vakariņu galda viņa starp citu piebilda, ka savās mājās viņa staigās tā, kā pati uzskata par pareizu, un ne pie vienām durvīm klauvēt negrasās. Dainis toreiz tikai klusi noteica: „Mammu, nu izbeidz,” un ar to visa saruna arī beidzās.
Cits gadījums bija tad, kad Marina vēlējās barot dēlu pēc sava izveidotā režīma, nevis pēc metodēm, kuras vīramāte atcerējās no savas jaunības pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Valda toreiz pacietīgi noklausījās un atbildēja, ka pati ir izaudzinājusi dēlu, kurš izaudzis pilnībā vesels, bet Marina, protams, varot darīt, kā vēlas. Tomēr, jau ejot prom no virtuves, viņa pusbalsī piebilda, lai jaunā sieviete neaizmirst, kā dzīvoklī šis bērns aug. Šī frāze laika gaitā nedaudz mainījās atkarībā no situācijas – reizēm skanēja teksts par to, ka jāatceras, kur Marina atrodas, reizēm par to, kurš ir īstais saimnieks, taču jēga vienmēr palika pilnīgi skaidra un nemainīga. Marina to visu paturēja prātā, jo ikdienā ko tādu aizmirst vienkārši nebija iespējams.
Atgriešanās darbā un jauns plāns
Ziemas beigās Marina nolēma atgriezties darbā. Artim tobrīd bija gads un divi mēneši. Vietu dārziņā parasti piešķīra tikai no pusotra gada vecuma, taču ar paziņu palīdzību izdevās nokārtot jautājumu nedaudz agrāk. Darba vieta bija laba un stabila, Marina atgriezās savā iepriekšējā amatā un pat saņēma nelielu algas pielikumu. Izrādījās, ka uzņēmuma vadītājs augstu novērtēja to, ka viņa bērna kopšanas atvaļinājuma laikā bija patstāvīgi apguvusi divus profesionālos kursus internetā.
Pirmā pilnā alga viņas bankas kontā ienāca pavasara sākumā. Marina skatījās uz cipariem savā tālruņa ekrānā un beidzot sajuta atvieglojumu – tagad viņu ģimenē atkal strādāja divi cilvēki, un par sava mājokļa meklēšanu varēja sākt runāt daudz nopietnāk un drošāk. Viņa nepieņēma steidzīgus lēmumus, bet gan nogaidīja trīs mēnešus, lai precīzi visu aprēķinātu un izpētītu nekustamo īpašumu sludinājumus.
Lielas mājas vai sava dzīvokļa iegāde ar kredītu uzreiz nesanāca, jo joprojām trūka tās pašas pirmās iemaksas. Ņemt papildu patēriņa kredītu virsū mājokļa kredītam nozīmēja uzkraukt sev milzīgas parādsaistības uz nākamajiem divdesmit gadiem ar pārāk lielu ikmēneša maksājumu, kas viņus pilnībā ierobežotu. Tas šobrīd nederēja. Tomēr dzīvokļa īrēšana bija pavisam cits jautājums, un to viņi varēja atļauties.
Viņa atrada labu divistabu dzīvokli Purvciemā, kas atradās aptuveni pusstundas braucienā no Daiņa darba un četrdesmit minūšu attālumā no viņas darbavietas. Tas bija kārtīgs rajons, laba māja, un arī pati dzīvokļa saimniece sarunā pa tālruni likās ļoti sapratīga un jauka. Īres maksa bija vērā ņemama, taču, ja abi pelna, tā bija pilnībā samaksājama summa.
Maija beigās, kad bija nostrādāti trīs pilni mēneši, Marina vakarā apsēdās pie virtuves galda kopā ar vīru. Viņa speciāli nogaidīja brīdi, kad Valda bija devusies ciemos pie savas draudzenes, un parādīja Dainim izvēlēto sludinājumu.
— Daini, paskaties uz šo. Ir atrasts labs dzīvoklis. Pamēģinām to īrēt.
Dainis brīdi paskatījās uz telefonu, tad padomāja un noteica:
— Tas ir dārgi.
— Ja mēs maksājam abi kopā, tas ir normāli un mēs to varam atļauties, — Marina mierīgi atbildēja.
— Bet, Marina, te mēs dzīvojam pilnīgi bez maksas. Tā mēs varam mierīgi krāt tālāk.
— Mēs krājam jau trīs gadus, — Marina teica bez dusmām, vienmērīgā balsī. — Kur ir tā nauda?
— Nu… mums taču bija dažādi citi lielie izdevumi.
— Es tevi ne par ko nevainoju, Daini. Es tikai saku, ka tad, ja mēs vienkārši sēdēsim un gaidīsim, kad nauda pati no sevis sakrāsies, tas nekad nenotiks. Ir jāsāk kaut ko mainīt. Šeit ir konkrēts dzīvoklis, skaidra summa, un mūsu budžetam tas ir pa spēkam.
Dainis atgāzās krēslā un viņa sejā parādījās izteiksme, ko Marina pa šiem gadiem bija iemācījusies pazīt ļoti labi. Tā bija seja cilvēkam, kuram ir daudz iebilduumu, bet viņš vienkārši vēl domā, kuru no tiem izteikt pirmo. Viņš pieminēja, ka māte noteikti ļoti pārdzīvos un paliks viena. Marina iebilda, ka vīramātei ir sešdesmit divi gadi, viņa ir aktīva, vesela sieviete, kurai ir savas draudzenes, nūjošanas nodarbības un kaimiņiene turpat blakus stāvā, tāpēc viena viņa nebūs. Dainis tomēr vilcinājās un teica, ka šobrīd neesot īstais laiks, un ierosināja pagaidīt vismaz līdz Jaunajam gadam, lai tad skatītos atkal.
Marina izslēdza tālruni. Līdz Jaunajam gadam bija palikuši vēl veseli septiņi mēneši. Tas nozīmēja septiņus mēnešus ar pastāvīgiem atgādinājumiem par to, kurā dzīvoklī viņa atrodas. Tas nozīmēja, ka viņu dēls turpinās augt vidē, kur visus noteikumus nosaka cits cilvēks. Marina piekrita pagaidīt, taču viņas iekšienē kaut kas neatgriezeniski mainījās un noslēdzās.
Negaidītais pavērsiens un lēmums
Viss atrisinājās vasaras sākumā, turklāt pilnīgi negaidīti un strauji. Tas bija parasts darba dienas vakars. Artis bija kaprīzs, nekādi nevarēja iemigt, un Marina mēģināja viņu nolikt gulēt jau gandrīz stundu. Istabas durvis pēkšņi atvērās, un tajās bez klauvēšanas parādījās Valda. Viņa paziņoja, ka pati pārņems bērnu, jo Marina vienkārši neprotot viņu pareizi iemidzināt, un puika raudot jau stundu.
Marina palūdza vīramāti iziet no istabas un ļaut viņai pašai tikt galā, precizējot, ka bērns raud tikai četrdesmit minūtes. Vīramāte brīdi pastāvēja klusējot, bet pēc tam tajā pašā ierastajā un mierīgajā tonī pajautāja, kā Marina atļaujas ar viņu runāt, un atgādināja, lai viņa neaizmirst, ar ko runā un kā mājā dzīvo.
Tajā pašā sekundē Marinas pacietība beidzās. Viņa piecēlās kājās, uzmanīgi nodeva bērnu vīramātei, lai vienkārši uz brīdi atbrīvotu rokas, un cieši paskatījās uz viņu.
— Es visu ļoti labi atceros, Valdas kundze. Es to atceros katru dienu trīs gadu garumā. Šis dzīvoklis pieder jums, es to lieliski zinu. Jūs man to atgādināt regulāri, un es to sapratu jau pašā pirmajā reizē.
— Es tikai gribēju… — Valda mēģināja iebilst.
— Es vēl neesu pabeigusi, — Marina mierīgi turpināja, skatoties viņai acīs. — Es esmu nogurusi dzīvot vietā, kur man pastāvīgi liek manīt, ka es šeit esmu nekas.
Trokšņus izdzirdēja arī Dainis un tūlīt pat atsteidzās no viesistabas, jautājot, kas te notiek. Valda ātri noteica, ka nekas īpašs nav noticis, taču Marina viņu pārtrauca un paskaidroja vīram, ka viņa nupat paziņoja par dzīvokļa īrēšanu. Viņa plānoja jau nākamajā dienā sazināties ar saimnieci un noslēgt līgumu par to pašu mājokli, ko rādīja iepriekš. Dainis bija pārsteigts un atgādināja par viņu vienošanos pagaidīt līdz gada beigām.
— To teici tu, un es toreiz paklusēju, jo vienkārši negribēju lieku strīdu, — Marina runāja bez kliegšanas, pilnīgi nosvērti. — Bet tagad es esmu pārdomājusi. Es trīs gadus esmu pavadījusi vietā, kur man regulāri liek saprast, ka man te nav nekādu tiesību. Es nevēlos, lai mūsu dēls aug tādā atmosfērā. Es šo dzīvokli īrēšu. Tu vari nākt man līdzi vai palikt šeit kopā ar māti – izvēlies pats.
Istabā iestājās pilnīgs klusums. Pat mazais Artis pēkšņi apklusa, it kā saprazdams, ka situācija starp pieaugušajiem ir kļuvusi pārāk nopietna. Valda klusējot skatījās uz Marinu, savukārt Dainis izmisīgi meklēja argumentus. Viņš mēģināja atrast kādu no savām parastajām frāzēm par to, ka laiks nav piemērots vai māte jutīsies slikti, taču sievas stingrā sejas izteiksme skaidri parādīja, ka šoreiz šie vārdi neko nemainīs. Marina vēl klusi piebilda, ka tas nav nekāds ultimatīvs noteikums, bet gan vienkārša patiesība – viņa vairs nespēj un negrib šeit palikt, jo viņiem kā pieaugušiem cilvēkiem ar savu bērnu ir vajadzīga sava neatkarīga dzīve un sava vieta.
Jaunā dzīvesvieta un pārvākšanās
Sestdienā Dainis tomēr piekrita doties apskatīt noskatīto dzīvokli Purvciemā. Viņš brauca bez jebkāda prieka, klusēdams un ar tādu sejas izteiksmi, it kā tiktu vests pie ārsta uz nepatīkamu procedūru, taču viņš devās līdzi.
Dzīvokļa saimniece patiešām izrādījās ļoti patīkama un saprotoša sieviete ap piecdesmit gadiem. Pats mājoklis bija gaišs, tīrs, ar labu, svaigu remontu un plašu, ērtu virtuvi. Viņi bija paņēmuši līdzi arī mazo Arti. Kamēr Marina kārtoja formalitātes un runāja ar saimnieci, Dainis lēnām izstaigāja abas istabas. Viņš ilgāku brīdi apstājās pie loga telpā, kas bija paredzēta bērnam, un vēroja sakopto pagalmu, kurā atradās bērnu rotaļu laukums ar slidkalniņu un smilšu kasti. Viņš atzina, ka pagalms ir pilnībā kārtībā un labs. Marina tikai klusi pamāja ar galvu. Vairāk nekādu garu sarunu nebija, taču, kad viņi jau brauca atpakaļ automašīnā, Dainis pats pirmais noteica, ka dzīvoklis ir jāņem. Marina neko neatbildēja, tikai viegli pasmaidīja un jutās atvieglota.
Valda šo ziņu uzņēma smagi. Viņa nekliedza un nerīkoja skandālus, taču vairākas dienas pēc kārtas staigāja pa māju ar tādu izskatu, it kā būtu piedzīvojusi lielāko nodevību mūžā. Dainis par to ļoti pārdzīvoja, regulāri mēģināja mātei visu izskaidrot, taisnojās un jutās vainīgs, savukārt Marina šajās diskusijās vairs neiesaistījās un ļāva viņiem pašiem visu izrunāt.
Pārvākšanās dienā, kad no istabas tika nestas ārā pēdējās mantu kastes, Valda izgāja gaitenī. Viņa brīdi paskatījās uz Marinu un pēc tam bez jebkādām iepriekšējām stingrajām frāzēm vienkārši palūdza, lai mazo Arti noteikti ved ciemos. Marina apsolīja, kā viņi to noteikti darīs. Pēdējās kastes tika nonestas lejā, Dainis turpat gaitenī sirsnīgi atvadījās no mātes un viņa turējās braši. Marina no dzīvokļa izgāja pati pēdējā un klusi aizvēra aiz sevis durvis.
Braucot lejā liftā, viņa cieši turēja rokās savu dēlu un domāja par aizvadītajiem trīs gadiem. Visu šo laiku viņa katru dienu bija spiesta atcerēties, kura īpašumā viņa atrodas. Tagad šo sajūtu beidzot varēja pilnībā atstāt pagātnē un aizmirst.