ST norādīja, ka nav pieļaujama tāda situācija, ka persona, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanu, varētu izvairīties no attiecīgās samaksas veikšanas. Proti, personai ir jāmaksā par tās patērēto ūdens daudzumu.
Tiesa skaidroja, ka ūdens patēriņa starpības rašanās var būt saistīta ne tikai ar to, ka nav nodrošināta skaitītāju verificēšana, bet arī ar citiem apstākļiem, piemēram, ūdensapgādes sistēmas remontdarbiem, avāriju vai ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas sliktā tehniskā stāvokļa dēļ.
Neskatoties uz to, ST uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir atkāpusies no civiltiesību principiem par kopīpašnieku savstarpējām attiecībām un visu ūdens patēriņa starpības segšanas nastu uzlikusi personai, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto skaitītāju verificēšanu.
Tiesa skaidroja, ka, ja pienākums segt visu ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai šai personai, neatkarīgi no tā, kāpēc starpība radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts.