Toms Skujiņš sezonas izskaņā izcēlās ar uzreiz diviem augstiem panākumiem pēc kārtas, iekļūstot labāko pieciniekā gan pasaules čempionāta grupas braucienā, gan Eiropas čempionātā. Viņš turpināja savu jau iepriekš uzņemto tendenci, parādīt lieliskus rezultātus tieši starptautiskajos čempionātos – pirms gada Skujiņš PČ bija 4. vietā, labāko desmitniekā bija arī 2023. gadā, kad izcīnīja 8. vietu, turklāt tam pa vidu vēl Parīzes olimpisko spēļu 5. vieta.
Lieliska stabilitāte, kas pamazām jau kļūst par likumsakarību, Skujiņam apliecinot savu vietu riteņbraukšanas elitē. Viņš pats gan skaidroja, ka šīs stabilitātes pamatā ir arī parocīgie apstākļi: “Tagad jau dažus gadus pēc kārtas lielajās sacensībās bijušas trases, kuras es varu saukt par sev parocīgām. Šīs viendienas sacensības tomēr ir ļoti atkarīgas no trases, kas tagad man bijušas vismaz nedaudz piemērotākas. Parīzē varēja būt vairāk kalnu, jā, kamēr Ruandā tieši pretēji, varēja būt mazāk kalnu. Bet tās ir trases, kurām varu pielāgoties un kurās objektīvi redzu sev argumentus labam sniegumam.”
Nākamais pasaules čempionāts būs Monreālā, Kanādā, bet pēc tam 2027. gadā Francijas dienvidaustrumos Augšsavojā. “Piemēram, par 2027. gada čempionātu es jau šobrīd varu secināt, ka tur diez vai varēšu cīnīties par ļoti augstām vietām, jo tur Alpos būs daudz stāvu kalnu,” atklāti teica Skujiņš, reizē arī neslēpjot savas ambīcijas un cerības arī nākamajos gados.
OS, PČ un EČ Skujiņam regulāri priekšā bijuši vieni un tie paši uzvārdi – riteņbraukšanas superzvaigznes Pogačars, Evenpūls un van der Pūls. Tieši šāds pirmais trijnieks gan nav bijis ne reizes, un Skujiņš uzsvēra, ka robeža starp pirmo sešinieku un medaļām bieži vien ir smalka.
“Neteikšu, ka tā starpība starp mani šajās sacensībās un pirmo trijnieku būtu bijusi nepārvarama,” sacīja Skujiņš. “Jā, tagad pasaules čempionātā pirmais trijnieks bija tālāk priekšā, bet EČ bronza nebūt nebija tik tālu. Tāpat arī olimpisko spēļu medaļa bija tuvu, kad finišēju kopā ar vairākiem citiem. Šajās sacensībās jau vienmēr ir kaut kādas apstākļu sakritības – jāparūpējas, ka esi tām tuvumā, un jācenšas tās izmantot. Tāpat arī pirms gada PČ bronza turpat vien bija. Tā kā jā, vairākkārt ir bijuši labi apstākļi, bet vēl nav bijis tā, ka pilnīgi visas kārtis ir salikušās vajadzīgajās vietās. Taču esmu ieguvis skaidru pārliecību. Zinu, ka pareizajā dienā un pareizajā situācijā esmu spējīgs to paveikt!”
Runājot par pareizo dienu un pareizo situāciju, sarunā ielavas Losandželosa un 2028. gads, un Skujiņš atzina, ka jau šobrīd diezgan daudz domā par nākamajām olimpiskajām spēlēm: “It kā vēl ir tālu, jā, vēl trīs gadi, bet manās domās OS 2028 jau ir visnotaļ bieži. Bet tas ir normāli, un tāpat bija arī iepriekš. Kolīdz beidzās Tokijas spēles, domas jau bija par to, kā būs Parīzē. Bet pēc Parīzes jau sāku domāt par Losandželosu. Nevaru noliegt – zemapziņā jau ir iesēdušās domas par Losandželosas spēlēm. Gaidu, kāda tur būs izveidota trase. Tad varēs veikt nākamos soļos, lai sagatavotos. Tā jau principā ir, ka tu olimpiskajām spēlēm sāc gatavoties apmēram gadu pirms to sākuma. Ir kvalifikācija, tur jāpacenšas, svarīgi panākt, lai no Latvijas varētu aizbraukt pēc iespējas vairāk sportistu. Nu, labi, reālistiski jāskatās, ka tie labākajā gadījumā būs divi. Tik un tā, tas būtu ļoti vērtīgi, daudz labāk nekā Parīzē, kur biju viens.”
Olimpiskajās spēlēs šosejas riteņbraukšanā dalībnieku ir daudz mazāk (90) nekā, piemēram, pasaules čempionātā (180). Svarīga ir vieta UCI Nāciju rangā, kas nosaka, cik daudz kvotas tiek piešķirtas valstij. Vairāk par diviem sportistiem ir tikai Nāciju ranga “Top 10” valstīm, un skaidrs, ka Latvijai tur iekļūt ir praktiski nereāli. Piemēram, šobrīd 10. vietā ir Spānija, un diez vai īpaši jāskaidro, kāda ir Latvijas un Spānijas riteņbraukšanas tradīciju un mērogu atšķirība.
Toties 11.-20. vieta Nāciju rangā tiek pie divām kvotām – šobrīd Latvija UCI rangā ir 28. vietā. Jāatgādina, ka Tokijas spēlēs vīriešu grupas braucienā Latvijai izdevās tikt pie divām kvotām.
“Skaidrs, ka mana karjera ir tuvāk beigām nekā sākumam,” par tuvāko nākotni atbildēja Latvijas riteņbraucējs, kurš šovasar atzīmēja 34. dzimšanas dienu. “Bet līdz Losandželosai apstāties neplānoju. Tas man ir liels mērķis. Tāpat arī nākamā gada pasaules čempionāts ir liels mērķis, jo tur ir zināma trase. Nākamā gada EČ trase vēl nav zināma, līdz ar to par to grūtāk izteikties. Noteikti līdzīgi kā iepriekšējos gados ar savu komandu turpināsim tēmēt uz augstiem panākumiem, centīšos paveikt maksimumu viendienu braucienos. Tāpat galvā ir domas par to, ka sen neesmu braucis “Vuelta a Espana”,” viņš pasmaidīja. “Vairākas domas, vairāki plāni, noteikti turpinu iet uz priekšu.”
Konkrēti šobrīd gan Skujiņam iestājusies starpsezona un dažu nedēļu pelnītas brīvdienas. Viņš pastāstīja, ka tagad ir trīs nedēļu periods bez riteņbraukšanas, bet reizē arī pasmējās, ka sevi jau labi pazīst: “Ja godīgi, pēc divām nedēļām jau parasti atkal gribas braukt kā jau atkarīgam cilvēkam. Jā, ir brīvdienas, bet drīz vien pašam jau ir gribēšana atkal ķerties pie lietas.”
Aizvadītā sezona bija gara un rudenī izdevās tās lielisks noslēgums, bet Skujiņš neslēpa, ka sezonas gaitā pilnīgi viss iecerētais neizdevās. Sezonas ievadā patraucēja slimība, kas lika trīs nedēļas palikt bez treniņiem, viņam bija augstāki mērķi Francijas velotūrē, kurus neizdevās piepildīt: “”Tour de France” sākumā vēl biju uz antibiotikām, tad nu sanāca sabojāts sākums. Prieks, ka sezonas noslēgumā izdevās jau daudz labāk.”
Sezonas noslēgums riteņbraukšanā pienāca ar jaunu ierakstu pasaules čempionātu vēsturē – pirmoreiz tas tika rīkots Āfrikas kontinentā. Ruanda gan nebūt nav eksotika riteņbraukšanas elitē, Ruandas velotūre notiek jau ilgāku laiku, un arī Skujiņš uzsvēra, ka nebūt nav bijis tā, ka riteņbraucēji pēkšņi būtu iemesti citā realitātē: “Organizatoriski viss bija lieliski. Varbūt bija dažas vietējās detaļas, kuras vajadzēja ņemt vērā, piemēram, krāna ūdeni varbūt nevajag dzert tur, bet tā kopumā viss bija kārtībā. Atšķirība no Eiropas sacensībām gan bija sajūtama – līdzjutēju skaits, arī citāda attieksme. Tur bija pamatīgi pūļi, un cilvēki liecās pāri barjerām krietni vairāk nekā Eiropā.”
Pasaules čempionātā grupas braucienā “Top15” bija tikai divi riteņbraucēji ārpus Eiropas, un Eiropas čempionātā favorītu pulks bija apmēram tāds pats ar Slovēnijas, Beļģijas, Francijas, Itālijas un Spānijas braucējiem priekšgalā. Skujiņš kopā ar dāņiem Matiasu Skjelmosu un Mikelu Honorē bija praktiski vienīgie Ziemeļeiropas pārstāvji šo sacensību elitē.
“Centrāleiropas valstīs riteņbraukšana tomēr ir citā līmenī, pārsvarā tās arī dominē,” sacīja Skujiņš. “Latvijā ar riteni visu gadu braukt ir grūti, tomēr ir ilgs laika posms ziemā, kad tas nav parocīgi. Bet man prieks redzēt, ka ar katru gadu arī Latvijā pieaug riteņbraucēju skaits. Prieks, ka cilvēki sāk saprast, ka, piemērām, Rīgā ar auto ikdienā nav tas labākais variants. Piekrītu, ka tik biezi noslāņotā pilsētā labāka velo infrastruktūra būtu nepieciešama, jāpiedomā, lai izveidotu labāku un plašāku. Sak, labāk dedzināsim skābekli, ko patērējam savā enerģijā, nevis degvielu mašīnās.”