Medicīniskajā dokumentācijā bija norādīts bērna asinsspiediens plkst. 11, bet tiesa secināja, ka tas bija laiks, kad bērns jau tika transportēts vai sagatavots transportēšanai un nebija pieslēgts monitoram. Līdz ar to asinsspiediena dati tika ievadīti ar atpakaļejošu datumu vai vispār izdomāti.
Eksperti norādīja – ja bērns tika nogādāts nodaļā plkst. 11.12 jau miris, tad tas liecina, ka bērna stāvoklis kritiski pasliktinājās jau krietni pirms tam, un, ja bērns būtu palicis intensīvās terapijas nodaļā pie monitoriem, ārsti būtu redzējuši brīdi, kad sirdsdarbība sāka vājināties.
Tiesu medicīnas eksperti kategoriski noraidīja pēkšņas zīdaiņu nāves sindroma diagnozi, jo bērns atradās slimnīcā ar konkrētu diagnozi un viņa nāvei bija fizioloģisks cēlonis – akūta sirds mazspēja un asistole, kuras attīstību ārsti nepamanīja.
Pirmās instances tiesa nekonstatēja, ka ārsti būtu apzināti kaitējuši bērnam, bet secināja, ka, atvienojot bērnu no monitora un transportējot viņu bez pienācīgas uzraudzības, ārsti palaida garām brīdi, kad varēja glābt bērna dzīvību.
Tiesa atzina, ka VI un VM lēmumi atteikt kompensāciju bija prettiesiski, līdz ar to noteica, ka mēneša laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā no Ārstniecības riska fonda būs jāizmaksā 123 792 eiro.