Viņš skaidroja, ka visai NATO teritorijai ir izstrādāti reģionāli aizsardzības plāni, un Latvija ietilpst centra aizsardzības plānā. NATO augstākajam komandierim Eiropā ir pilnvaras reaģēt uz krīzes veidošanos, ja sabiedroto izlūkdienesti konstatē bruņoto spēku neparastu koncentrēšanos pie robežām.
“Tas nozīmē, ka nav jāgaida formāla 5. panta iedarbināšana, jo NATO spēkiem ir pilnvaras veikt zināmas darbības potenciālā agresora atturēšanai,” sacīja Riekstiņš.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs norādīja, ka Ziemeļatlantijas līguma 5. pants paredz gan kolektīvu, gan individuālu dalībvalstu atbalstu, un sabiedrotie var sniegt palīdzību arī pirms politiska lēmuma pieņemšanas Briselē.
“Dalībvalstis, ratificējot NATO līgumu un tai skaitā 5. pantu, ir pateikušas, ka tām ir pienākums sniegt palīdzību valstij, kas cietīs no agresijas. Tas pat nav apšaubāms,” viņš teica, piebilstot, ka uzsvars ir uz nekavējošu palīdzību, kas paredzēta līgumā.
Pēc Riekstiņa sacītā, 5. pants nenosaka tikai militāro palīdzību. Viņš atgādināja, ka alianses vēsturē Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir iedarbināts vienu reizi – pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV.
Latvijas vēstnieks NATO uzsvēra, ka ne vienmēr militārā palīdzība ir tas, ko konkrētā valsts tajā brīdī var sniegt. Kā piemēru vēstnieks minēja Čehijas specializāciju ķīmisko uzbrukumu atvairīšanā vai citu dalībvalstu specifiskās spējas.