Leģendārās aktrises Daienas Kītones piemiņai
Pagājušās nedēļas nogalē, 2025. gada 11. oktobrī, 79 gadu vecumā Kalifornijā mūžībā devusies talantīgā un iemīļotā amerikāņu aktrise, kino ikona Daiena Kītone. Viņas aiziešana ir liels trieciens kino pasaulei, atstājot neizdzēšamu mantojumu un aizrautīgus skatītājus visā pasaulē.
Lai gan sākotnēji tuvinieki lūdza privātumu un neizplatīja sīkāku informāciju, vēlāk tika atklāts, ka aktrises dzīvību izdzēsusi pneimonija. Šī ziņa nākusi kā skumjš apstiprinājums pēc pēdējā laika bažām par viņas veselības stāvokli, kas, pēc draugu teiktā, pasliktinājies ļoti strauji. Daienas Kītones tuvinieki ir izteikuši dziļu pateicību par saņemto atbalstu un līdzjūtības apliecinājumiem, atzīmējot, ka Kītones ģimene ir ļoti pateicīga par “neizmērojamiem mīlestības un atbalsta vēstījumiem” savas mīļotās Daienas piemiņai.
Karjera, kas spīdēja spoži
Daiena Kītone, dzimusi kā Daiena Hola 1946. gada 5. janvārī Losandželosā, Kalifornijā, jau no agras jaunības izrādīja talantu mākslā. Viņa sāka savu karjeru teātrī, taču patiesais izrāviens notika 1970. gadā, kad viņu, jaunizceptu aktrisi, pamanīja kinorežisors Frānsiss Forda Kopola un uzaicināja uz lomu leģendārajā filmā “Krusttēvs”. Šī loma ne tikai atklāja viņas spēju iemiesot sarežģītas personības, bet arī atvēra durvis uz Holivudas zvaigžņu zvaigznāju. Kītones klātbūtne bija jūtama arī šīs slavenās filmas turpinājumos – “Krusttēvs 2” (1974) un “Krusttēvs 3” (1990).
Tomēr par lomu, kas Daienu Kītoni padarīja par starptautisku zvaigzni un kritiķu favorīti, kļuva dalība Vudija Allena filmās. Īpaši nozīmīga bija viņas titulloma 1977. gada romantiskajā komēdijā “Enija Hola” (Annie Hall). Par šo izcilo sniegumu Kītone saņēma ne tikai Amerikas Kinoakadēmijas “Oskara” balvu kā labākā aktrise, bet arī BAFTA un Zelta globusa balvas. Filma “Enija Hola” ne tikai definēja Kītones unikālo aktiermākslas stilu, bet arī atstāja ievērojamu nospiedumu 20. gadsimta 70. gadu modes tendencēs, padarot viņu par stila ikonu. Viņas raksturīgās cepures, platās bikses un augstās kakla džemperi kļuva par atpazīstamu modes fenomenu.
Dažādība un balvas
Daienas Kītones karjera bija ārkārtīgi daudzpusīga, aptverot gan smalkas komēdijas, gan dziļas drāmas. Viņa četras reizes tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai par lomām galvenajās lomās, apliecinot savu nemainīgo talantu un spēju iejusties dažādos tēlos. Papildus “Enijas Holai”, viņa saņēma nominācijas par lomām filmās “Sarkanie” (Reds, 1981), “Mārvina istaba” (Marvin’s Room, 1996) un “Labāk vēlāk nekā par vēlu” (Something’s Gotta Give, 2003). Viņas talants tika novērtēts arī ar deviņām Zelta globusa nominācijām, no kurām viņa ieguva divas, un trim BAFTA nominācijām, vienu no kurām arī godam saņēma. 2017. gadā aktrise saņēma Amerikas Kinoinstitūta balvu par mūža ieguldījumu, kas ir godam nopelnīts novērtējums viņas iespaidīgajai karjerai.
Kītone bija pazīstama ar savu aso pašironiju un spēju radīt unikālus, neatkārtojamus tēlus, kas bieži vien atspoguļoja viņas paštēlu. Viņas sadarbība ar tādiem režisoriem kā Vudijs Allens un Nensija Meiers radījusi filmas, kas ne tikai guvušas komerciālus panākumus, bet arī iekarojušas nozīmīgu vietu kino vēsturē. Daienas Kītones aktiermāksla ir bijusi iedvesma daudzām paaudzēm, un viņas spēja mainīties no ekscentriskas komēdijas zvaigznes līdz dziļi emocionālai drāmas aktrisei apliecina viņas talanta un daudzpusības plašumu.
Personīgā dzīve un mantojums
Lai gan Daiena Kītone nekad nav bijusi precējusies, viņa ir veiksmīgi izaudzinājusi divus adoptētus bērnus – meitu Deksteru un dēlu Duku. Viņa bieži ir uzsvērusi, cik ļoti mātes loma ir mainījusi viņas dzīvi, padarot to par vienu no visaptverošākajām un pazemojošākajām pieredzēm. Kītones dzīve nav bijusi bez personīgām grūtībām; viņa ir atklāti runājusi par savu cīņu ar ēšanas traucējumiem un citām personīgām problēmām, kas liecinājušas par viņas iekšējo spēku un noturību.
Daiena Kītones ģimene aicina tos, kas vēlas viņu pieminēt, veikt ziedojumus kādam no viņas iemīļotākajiem labdarības mērķiem, piemēram, vietējām pārtikas bankām vai dzīvnieku patversmēm. Šāds žests būtu “brīnišķīga un ļoti novērtēta piemiņas zīme”. Viņas aiziešana ir liels zaudējums kino pasaulei, taču viņas darbi un ieguldījums mākslā turpinās dzīvot, iedvesmojot un priecējot skatītājus vēl daudzas paaudzes.