Filmas “Testaments” pasaule: Dzejnieks, detektīvs un nepiepildītā vēlme
Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā skatītājus gaida režisora Jāņa Ābeles jaunākā dokumentālā filma “Testaments”. Šis darbs ne vien atdzīvina padomju ēras leģendāro dzejnieku, bohēmistu un detektīvžanra meistaru Anatolu Imermani, bet arī aicina ieskatīties viņa pēdējā, nepiepildītajā vēlēšanās – tikt kremētam un viņa pelniem izkaisītiem brīvās Eiropas sarkano lukturu rajonos. Filma, kas piedzīvojusi pasaules pirmizrādi festivālā, pēta robežas starp personību un mītiem, atstājot dziļu iespaidu uz skatītāju.
Anatolija Imermaņa mīkla un tās izpildītāji
Anatolijs Imanis, kura dzīve un daiļrade bijusi apvīta ar leģendām, tiek dēvēts par latviešu Čārlzu Bukovski – rakstnieku, kurš nebaidījās no dzīvesstila un personības pretrunām, un vienlaikus cienīja daiļumu. Viņa sirreālā pēcnāves vēlēšanās izkaisīt pelnus starp prostitūtām un dzejniekiem Parīzes, Amsterdamas vai citu Rietumeiropas pilsētu sarkanā luktura rajonos, kļuvusi par filmas “Testaments” centrālo intrigu. Šī neparastā doma, pēc režisora Jāņa Ābeles teiktā, dzimusi no Jāņa Joņeva, kurš sācis pētīt Imermani. Filma ir ne tikai dokumentāls stāsts, bet arī aizraujošs detektīvs, kurā dzejnieks Aleksandrs Zapoļs, pazīstams arī kā Semjons Haņins, uzņemas atrast pazudušo urnu ar Imermani pelniem, lai piepildītu viņa pēdējo gribu. Šis ceļojums laikā un telpā atklāj ne vien Imermani, bet arī mūsdienu kultūras ainavu, kurā pagātnes elpa joprojām ir jūtama.
Detektīvžanra un poētiskuma savijums
“Testaments” prasmīgi savijas dokumentālās kino valodu ar detektīvžanra elementiem. Filmas veidotāji izmanto gan arhīvu materiālus, gan mūsdienu tehnoloģijas, lai atklātu jaunas Imermani personības šķautnes. Stāsts ir kā sirreāls ekrāna piedzīvojums, kurā pārklājas pagātne un tagadne, un kurā caurstrāvoti mūžīgie dzejas, mīlas un nāves motīvi. Filmas stilistika tiek salīdzināta ar detektīvfilmām, radot intrigu un noturot skatītāja uzmanību. Filmas veidošanā piedalījušies arī citi latviešu literatūras pārstāvji, kā arī izmantota 17. gadsimta franču klavesīna virtuozes Fransuā Kuperēna muzikālās kompozīcijas, radot unikālu atmosfēru. Režisors Ābele pats atzīst, ka filma likusi viņam pilnībā pārliecināties par kino spēju izsaukt garus, jo Imermanis joprojām jūtami klātesošs visā filmas tapšanas procesā.
Imermanis kā latviešu literatūras fenomens
Anatolijs Imanis (1914–1998) mūsdienās tiek dēvēts par latviešu bohēmas un detektīvžanra meistaru. Viņa dzīvesstils un radošā darbība bieži bijuši pretrunīgi, kas radījis daudzas leģendas. Viens no ievērojamākajiem dzejniekiem, kurš pārstāv padomju ēras literatūru, Imanis ir salīdzināts ar Čārlzu Bukovski, amerikāņu rakstnieku, kurš slavens ar savu netīro reālismu, atklātu skatījumu uz dzīvi un bieži vien provokatīvo daiļradi. Arī latviešu literatūrā detektīvžanrs nav bieži sastopams profesionālā līmenī, padarot Imermani par unikālu fenomenu. Filma “Testaments” ne tikai godina Imermani, bet arī pievērš uzmanību latviešu literatūras vēstures neizzinātajiem aspektiem, sniedzot dziļāku ieskatu pagātnes kultūras slāņos.
Noslēpumainā urna un tās meklējumi
Filmas “Testaments” sižets risinās ap pazudušo pelnu urnu, kas simbolizē nepiepildītu vēlēšanos un atstāj aiz sevis virkni jautājumu. Šī noslēpumainā urna ir kļuvusi par katalizatoru detektīvstāstam, kurā tiek šķetināti Imermani dzīves notikumi un viņa personības mīklas. Daudzus gadus pēc dzejnieka nāves, viņa pelnu urna tika uzskatīta par pazudušu, padarot Imermani pēdējo vēlēšanos neizpildāmu. Taču, kā filmas veidotāji atklāj, sakritības un kino dievu palīdzība saveda kopā nepieciešamos cilvēkus, lai atrastu urnu, kas tika atrasta kāda operatora tēva darba vietas bēniņos. Šis negaidītais atradums piešķir filmai vēl vienu kārtu noslēpumainības un dabas sakritību brīnumiem.