Bauskas novada pašvaldībā izstrādā rīcības algoritmus un plāno enerģijas rezerves apdraudējuma gadījumam
Katra ārkārtas situācija palīdz sagatavoties krīzei, bet galvenais ir komunikācija un skaidra valoda, intervijā «Bauskas Dzīvei» pauda Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks (no kreisās) un pašvaldības vecākais speciālists civilās un darba aizsardzības jautājumos Māris Plēsnieks. Foto – Ivars Bogdanovs
Pašvaldības Civilās aizsardzības komisija un īpaša grupa noteiks, kurš kritiskā brīdī koordinēs katru reaģēšanas jomu, intervijā «Bauskas Dzīvei» saka Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks (NA). Kopā ar pašvaldības vecāko speciālistu civilās un darba aizsardzības jautājumos Māri Plēsnieku viņi atbildēja uz jautājumiem par novada gatavību krīzes situācijām.
Vai jūs paši jūtaties gatavi krīzes situācijai?
Aivars Mačeks (turpmāk – A.M.): Gana daudz. Esam daudz un dažādi modelējuši situācijas, risinājumus meklējuši mācībās. Visu laiku pilnveidojamies, braucam mācīties, kur vien iespējams, kur vien var mācīties pieredzi un smelties jaunu informāciju. Mūsu speciālisti dodas uz ārzemēm apskatīties, kā tur šīs lietas notiek. Mums tas ir tālu vēl, bet Izraēlas vēstniece piedāvāja risinājumu tādu rotaļlaukumu izbūvei, kas ir vieta, kur bērniem maksimāli ātri paslēpties. Jāredz, kā tas izskatās. Tās ir betona iekārtas, nav zināms, vai mūsu cilvēki tādas pieņemtu. Nezinām, kāds apdraudējums var rasties – gaisa, zemes, attālināti vadāmas raķetes? Esam mācījušies no kļūdām, kas pieļautas vētras seku likvidācijā. Pēc katras krīzes sasaucam sanāksmi – vai nu civilās aizsardzības komisijā, vai ar citiem speciālistiem, lai otrreiz uz tā paša grābekļa neuzkāptu.
Māris Plēsnieks (turpmāk – M.P.): Pēdējos 30 gados esmu bijis gatavs dažādām neparedzētām situācijām kā speciālists. Mēs mācāmies. Dienu pirms šīs intervijas piedalījos mācībās Iekšlietu ministrijā, kur bija arī sadarbības partneri – nevalstiskās organizācijas (NVO). Biju darba grupā, kas strādāja ar resursu apzināšanu. Piedalījās arī Jūrmalas un Liepājas pārstāvji, guvu vērtīgas atziņas. Bauskas novads piedalīsies valsts iestāžu un NVO kopīgajā programmā «Drošība sākas ar tevi». Mācības, kas plānotas četras dienas augustā un septembrī, ir paredzētas ne tikai NVO, bet arī valsts iestādēm un pašvaldībām. Mēs ar pašvaldības kolēģi Normundu Dārznieku esam programmai pieteikušies.
Jūnijā pašvaldībā rīkojāt pirmo tiešsaistes sarunu ar sabiedrību par gatavību krīzei. Kāda bija atsaucība, kādas atsauksmes saņemtas?
A. M. Par atsauksmēm neko nevaru pateikt, bet jāsaka cilvēkiem patiesība acīs – krīzes gadījumā esam kā uz vientuļas salas, neviens mums pirmajās trīs, piecās vai pat septiņās dienās nepalīdzēs. Katram pašam jādomā, kur dēties, kā paslēpties, kādus pārtikas krājumus uzkrāt, kā censties izdzīvot. Pašvaldība varēs palīdzēt, kad būsim ar galvenajiem procesiem – bērnu drošību, armijas atbalstu – tikuši galā. Izskanēja interesanti jautājumi par atvērtajiem iepirkumiem, kad kāds uzņēmums glabā ūdeni vai pārtiku krīzes brīdim. Doma ir skaista, bet pašvaldībai par rezervi būtu jāmaksā. Mēs tagad domājam, kā prioritāri nodrošināt kritisko infrastruktūru ar ģeneratoriem, kā aizvietot mobilos sakarus vai internetu, ja būs pārtraukums. Cenas, mūsuprāt, ir kosmiskas, lai tagad varētu ieguldīt naudu un turēt rezerves neizmantotas. Jautājumu vēl ir ļoti daudz.
Es neiebilstu, ja pašvaldība tērētu naudu novada pārtikas rezervēm sabiedrībai. Vienīgi būtu labi, ja mēs skaidri zinātu, kad un kas mums draud.
A. M. Pašlaik valsts nodrošinātos krājumus, ko tur aģentūra «Possessor», vairāk domāti bēgļiem. Esam pašvaldībā domājuši, ko darīsim ar ēdināšanu bērniem, ja viņi ir skolā oranžā apdraudējuma gadījumā. Vecāki varēs bērnus izņemt, bet varētu skolās turēt ilgi glabājamas pārtikas krājumus vismaz vienai ēdienreizei. Jāsāk sarunas ar ēdinātājiem un skolām, vai ir piemērotas glabāšanas vietas, kādi ir produktu termiņi, kaloritāte. Mums vēl priekšā smags darbs pusgadu kā minimums, lai visiem rastos vienota sapratne, kas kuram kurā brīdī jādara.
Kurš pašvaldībā koordinēs reaģēšanas un krājumu izmantošanas procesu kritiskā brīdī?
A. M. Ir Civilās aizsardzības komisija un šaurāka civilās aizsardzības grupa, kas nāk kopā, vienojas, kā rīkojamies, kurš būs atbildīgais konkrētā gadījumā par katru jomu. Esmu komisijas vadītājs, manā prombūtnē ir vietnieki, kam būs jāuzņemas atbildība.
«Esam mācījušies no kļūdām, kas pieļautas vētras seku likvidācijā. Pēc katras krīzes sasaucam sanāksmi, lai otrreiz uz tā paša grābekļa neuzkāptu.»
Aivars Mačeks
Taču tad jūs nevarēsiet evakuēties, ja būs militārs apdraudējums…
A. M. Noteikti nē.
M. P. Pašlaik manā darba līgumā nekas tamlīdzīgs nav minēts. Par šo jautājumu runāju mācībās Iekšlietu ministrijā. Mums vajadzētu apzināt kritiskās infrastruktūras darbiniekus ar vārdiem un uzvārdiem, lai ar viņiem pārrunātu – vai viņi tiešām ir gatavi palikt un strādāt briesmu brīdī. Dzirdēju ieteikumu, ka darba līgumā varētu ierakstīt punktu, kas paredz – ārkārtas situācijā darbiniekam nav tiesību uzteikt darba līgumu darba devējam. Cik tas ir juridiski pamatoti, šobrīd nemāku teikt. Es esmu te un nekur nemukšu. Es te būšu un strādāšu.
Tas ir mierinoši, ka uzņematies atbildību.
A. M. Tas ir sarežģīti. Jau pirmajās mācībās pirms četriem gadiem skārām jautājumu, kas notiks ar mūsu ģimenēm. Tās kritiskā brīdī paliktu vienas un neaizsargātas. Ja mans darbs pašvaldībā būtu tepat kvartāla attālumā no mājām.. Ja mana ģimene paliek kaut kur un nezinu, kas ar to notiek… Mācībās uzsvēra, ka katram pašam jādomā par savu ģimeni. Ja man pašam jādomā par savu ģimeni, mīļie, tad jādomā arī katram pašam par sevi, kā sevi varēs pasargāt.
Vai rūpēties katram pašam par sevi nozīmē sagādāt tik daudz resursu, lai varētu
sagaidīt iespējamo palīdzību no valsts vai pašvaldības?
A. M. Mēs visi ļoti labi saprotam, ka uz to jāiet daudzu gadu garumā un sistemātiski šajā jomā jāiegulda. Jāsakārto valstī regulējums, jābūt sapratnei no kontrolējošajām iestādēm, ka domājam par apdraudējumu iedzīvotājiem, kaut ko pērkam un uzkrājam. Jāatrod telpas, jādomā par apsardzi un gaisa maiņu, jākontrolē derīguma termiņi… Ļoti tāls ceļš mums vēl ejams.
Vai jūsu skatījumā Izraēlas pieeja cilvēku aizsargāšanas apziņas un sistēmas veidošanā gadu desmitiem Latvijā varētu būt noderīgāka nekā Ukrainas pieredze?
A. M. Tā varētu būt noderīgāka tāpēc, ka tur gadu desmitiem ir aktīvs karš un viņi pie tā dzīvo un strādā. Mūsu sabiedrības lielai daļai varētu nebūt pieņemami, kā izskatās drošas bērnu rotaļu iekārtas – betona caurules un pārsegumi. Tam būtu pretī valsts iestādes, kur bažīsies, ka bērns nokritīs un sasitīs galvu. Tomēr apkrāsota betona caurule, kur bērns var ložņāt un kāpelēt, briesmu brīdī būtu drošāka slēptuve nekā koka slidkalniņš.
Vai zināt, kuri pašvaldības darbinieki ir armijas rezervisti vai zemessargi?
A. M. Ir definēts armijā iesaukšanas vecuma limits. Tomēr var sanākt interesanti, jo ir aktīvie un neaktīvie zemessargi, un jautājums – vai ar viņiem kritiskā brīdī varu rēķināties – vēl nav atbildēts. Mēs domājam par evakuāciju, autobusiem un šoferiem, bet, ja armija atņems autobusus, ko darīsim? Kā mēs cilvēkus aizvedīsim?
«Darba līgumā varētu ierakstīt punktu, kas
paredz – ārkārtas situācijā darbiniekam nav tiesību uzteikt
darba līgumu darba devējam.»Māris Plēsnieks
Vai nav paredzēts pašvaldībai visus resursus neatņemt, bet vērtēt, vai tā var nodrošināt palīdzību novada cilvēkiem?
A. M. Mēs esam par to runājuši. Nekur nav skaidri definēts, kuri autobusi ar konkrētiem numuriem būs pašvaldībai, kuri – armijai, kas ar tiem brauks. Līdzīgi ar komunālo tehniku – mēs vērtējam, kura varētu būt kritiski nepieciešama pašvaldībai. Kritiskās infrastruktūras iekārtas varētu neatņemt, jo ūdens un kanalizācija it sevišķi ir svarīgi daudzdzīvokļu mājās. Ūdeni var atvest mucās, bet, ja nebūs kanalizācijas, dzīvokļos veidosies antisanitāra vide, infekcijas perēkļi. Attīrīšanas iekārtas, upes… Jāsāk domāt, kas ir prioritāte no mūsu puses. Esam pārrunājuši, un zvērestu pie galda – būsi vai nebūsi – es neprasīšu, bet jāpieņem sliktākā situācija, ka liela daļa aizbrauks. Jāstrādā ar tiem, kas būs palikuši.
M. P. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir mobilizācijas pieprasījums, kurā ir gan cilvēki, gan tehnika. Mēs to nevaram saskaņot un uzzināt, jo tas ir valsts noslēpums, tāpēc nezinām, kādi resursi paliks mūsu rīcībā. Praktiski visi novada resursi ir apzinā-
ti – pārtikas ražotāji, lauku saimniecības, specializētā tehnika, medību kolektīvi, nevalstiskās organizācijas, degvielas uzpildes stacijas un krātuves. Valsts regulējums pašlaik neļauj mums prasīt zemniekam iedot degvielu pret parādzīmi. Tas jāatrisina.
Vai ir resursi, kas paredzēti armijai, bet ne pašvaldībai?
A. M. Tas lietas būtību nemaina. Tāpat kādam par to jāmaksā, vai armija to rekvizē no īpašnieka, vai pašvaldība, vai arī resursu paņem no pašvaldības. Tas aktualizē jautājumu, kas notiks ar bankomātiem un pārskaitījumiem. Ja korupcijas risku novēršanai atsakāmies no skaidras naudas aprites valsts iestādēs, kāda apsardze jāno-drošina, lai vairākus tūkstošus turētu pašvaldības kasē? Saprotu, ka parādzīmes būs tikai papīra formātā, tāpat kā tas notika Ukrainā. Tā fiksēs, ko un cik tu ņem, no kā un par cik ņem. Aktus sastādīs, un pēc kāda laika posma pie tā atgriezīsies.
«Ja man pašam jādomā par savu ģimeni, mīļie,
tad jādomā arī katram pašam par sevi, kā sevi varēs pasargāt.»Aivars Mačeks
Elektroniskos norēķinus var paralizēt ne tikai militārs iebrukums, bet arī garāks un plašāks elektrības piegādes vai interneta pārrāvums.
A. M. Tomēr tas nenotiktu ilgstoši, gadiem. Ja tas ir vienas dienas jautājums, galvenais, lai ir saziņa ar pasauli.
No visa līdz šim dzirdētā un Ukrainas pilsētas Malinas pieredzes secināms, ka ir vajadzīga ļoti atvērta un aktīva sadarbība starp visiem cilvēkiem, amatpersonām, uzņēmumiem, biedrībām, kopienām. Cik mēs tam esam gatavi?
A. M. Gana maz šajā brīdī. Mēs mēģinām izlocīties, noklusēt. Cilvēkiem ir jāzina taisnība. Ja es neko nezinu, mēģinu noskaidrot. Tas ir jāpasaka tiešā tekstā. Mānīt mēs sevi varam, bet tas nekad pie laba gala nav novedis. Ja mums ir pieci kartupeļi, tad ir. Ja mums nav neviena, tad tā arī jāsaka. Diemžēl tas ir pats svarīgākais – komunikācija. Mums jāpadomā par apziņošanu – skaļruņi, mikrofoni lielākās apdzīvotās vietās. Sirēna neko neizsaka. Nezinu, vai to kāds dzirdēja otrpus upei, kad skanēja no ģimnāzijas, bet es nedzirdēju, stāvot tepat lejā, jo koki bija priekšā. Vasarā skaņa pavisam citādi pārvietojas, nekā bezlapu periodā. Patiesās informācijas sniegšana cilvēkiem ir svarīga – no policijas mašīnu ruporiem un līdzīgi.
M. P. Pašlaik valstī ir 164 sirēnas. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) plāno 31 sirēnas maiņu un 31 papildu sirēnas uzstādīšanu jaunās vietās. Jaunajām būs nevis rotējošā taure, bet rupori visos virzienos, kas uzreiz aptver visu teritoriju. Tas palīdzēs brīdināt cilvēkus, lai viņi ieslēgtu sabiedrisko radio vai televīziju, vai ieskatītos mobilā telefona aplikācijā 112. Esmu bijis Ukrainā un apspriedis viņu pieredzi ar mobilajiem sakariem. Pārtraukumi ir īslaicīgi. Mēs nedēļu nodzīvojām tur uz vietas, brīvi strādāja gan telefona sakari, gan internets.
A. M. No VUGD esam saņēmuši vēstuli iesniegt visus mūsu izstrādātos rīcības algoritmus un vadlīnijas skolēnu pārvadājumiem, iestāžu vadītājiem. Saprotu, ka atgriezeniskā ceļā visus sagatavotos algoritmus saliks kopā un varbūt taps kaut kas labāks. Ir izdomāts, kā rīkoties bērnu sacensību laikā vai līdzīgā situācijā. Skan skarbi, bet neviens nekur nebrauks, nemuks un neko nemeklēs. Ja ierauga dronu, no autobusa ārā un dubļos iekšā! Dzīva patiesība! Novirzīties no maršruta mēs nedrīkstam, jo tad būs haoss, sāksies vecāku meklēšana, policijas lieka noslogošana. Pieturamies pie maršruta, skatāmies, kas notiek ārā, un reaģējam.
Kā jūs ieteiktu pašlaik rīkoties kopienām?
A. M. Visiem minimālie drošības krājumi jātur rezervē, jāiztīra pagrabi, jāsaprot, kur tu patversies briesmu situācijā. Lekt mašīnā un kaut kur skriet būtu pēdējā muļķība. Tas var būt mežs, lai gan tagad droni aprīkoti ar siltuma kamerām un neatšķirs karavīru no civiliedzīvotāja. Ir jāsaliek pašam rīcības plāns, kā es rīkošos konkrētā situācijā. Rezerves jāatrod iespēja uzkrāt, pārtika jāpārbauda, lai neieviešas kukaiņi. Lai dažas dienas būtu ko paēst un padzerties.
M. P. Pēc komentāriem pie «Bauskas Dzīves» internetā publicētā video rullīša no pašvaldības civilās aizsardzības sarunas par patvertnēm secinu, ka cilvēkiem joprojām ir patērētāju instinkts – man viss pienākas, man visu valsts iedos! Cilvēkam, kurš dzīvo nomaļā vietā, pirmais jautājums ir nevis – kā man rīkoties, bet – kur ir mana tuvākā patvertne? Tāpēc aicinām kopienas, iedzīvotāju padomes, nevalstiskās organizācijas uzdot pašvaldībai dalībnieku jautājumus, lai aizbrauktu pie cilvēkiem un sniegtu informāciju precīzi par to, kas viņus interesē. Mācībās Iekšlietu ministrijā skanēja ierosinājums, kā piespiest iedzīvotājus interesēties par civilo aizsardzību. Kad pensionāru biedrība vai cita grupa lūdz autobusu vai telpas pasākumam, to piešķir ar nosacījumu, ka visi dalībnieki konkrētā dienā atnāk uz pašvaldību parunāt par civilo aizsardzību. Interesanta ideja! Ja nebūs intereses no iedzīvotājiem, no apakšas, mēs varam kaut vai stāvēt uz galvas, vajadzīgā informācija neaizies. ◆
Raidierakstu video formātā skatieties «Bauskas Dzīves» kontā sociālajā tīklā YouTube.