Krievija mēģina pārbaudīt NATO robežas ar hibrīduzbrukumiem, izvairoties no tiešas konfrontācijas
Krievija aktīvi veic hibrīduzbrukumus pret NATO dalībvalstīm, lai pārbaudītu alianses spējas un reakcijas, taču vienlaikus rūpīgi izvairās no jebkādām darbībām, kas varētu izraisīt pilna mēroga militāru atbildi. Šādu atziņu paudis NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (“Stratcom”) direktors Jānis Sārts.
Šie uzbrukumi, ko raksturo kā “pelēkās zonas” darbības, bieži vien iekļauj sevī gan atklātas, gan slēptas metodes, piemēram, dezinformāciju, kiberuzbrukumus, ekonomisku spiedienu, nelikumīgu migrantu izmantošanu uz robežām un citus pasākumus, kas neizraisa tiešu militāru konfliktu. Šo darbību mērķis ir radīt neskaidrību, sēt šaubas un destabilizēt sabiedrību, vienlaikus saglabājot iespēju noliedzami piedalīties notiekošajā. Krievija cenšas izlikties spēcīgāka, nekā patiesībā ir, testējot NATO reakciju uz šādiem provokatīviem soļiem.
Hibrīduzbrukumu būtība un mērķi
Hibrīduzbrukumu būtība slēpjas to daudzveidībā un spējā apvienot dažādus instrumentus, lai panāktu stratēģiskus mērķus, neizraisot tiešu karadarbību. Kā uzsver Sārts, šie hibrīduzbrukumi ir rūpīgi izstrādāti tā, lai tie netiktu uzskatīti par pamatu pilna mēroga militārai atbildei, bet vienlaikus pārbaudītu NATO spēju identificēt, analizēt un reaģēt uz šādiem draudiem. Tas ietver gan gaisa telpas pārkāpumus ar droniem, gan citus pasākumus, kas rada traucējumus un pārbauda alianses gatavību. Ja šādi pārkāpumi tiek atstāti bez atbildes, pastāv risks, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības.
NATO ir apzinājusies šo draudu nopietnību un jau ir pielāgojusi savu militāro klātbūtni reģionā, lai labāk reaģētu uz mainīgo drošības situāciju. Tomēr pilnīga gaisa telpas drošība, īpaši pret dronu ielidošanu, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Šādi incidenti ir augsta riska, taču pagaidām nav pamata domāt, ka Krievija pilnībā apšauba NATO spējas.
NATO stratēģija un noturība pret hibrīddraudiem
NATO kopš 2015. gada ir izstrādājusi stratēģiju, lai novērstu, atvairītu un reaģētu uz hibrīduzbrukumiem. Šīs stratēģijas pamatā ir noturības (resilience) stiprināšana, kas ietver ne tikai militāros, bet arī sabiedrības, infrastruktūras un informācijas telpas aizsardzību. Savstarpējā sadarbība ar partneriem, īpaši Eiropas Savienību, ir būtiska, lai uzlabotu situācijas apzināšanos, stratēģisko komunikāciju un krīžu novēršanas spējas. Gan NATO, gan ES ir stiprinājušas savas spējas izprast un reaģēt uz hibrīddraudiem, īpaši ņemot vērā Krievijas un Ķīnas stratēģijas. Svarīgs instruments ir arī pret-hibrīdu atbalsta komandu izveide, kas sniedz palīdzību dalībvalstīm pieprasījuma gadījumā.
Noturība ir kļuvusi par galveno NATO un ES atbildes stratēģiju pret hibrīddraudiem. Tas nozīmē spēju ne tikai atjaunoties pēc krīzes, bet arī attīstīties un pielāgoties mainīgajai draudu videi. Pierobežas reģioni, kas tieši saskaras ar Krievijas agresiju, ir kļuvuši par nozīmīgiem drošības inovāciju centriem, sniedzot vērtīgu pieredzi un zināšanas visai aliansei. Viņu pieredze cīņā pret hibrīddraudiem ietver adaptīvu aizsardzību, agrīnās brīdināšanas sistēmas un starpnozaru draudu pārvaldību.
Krievijas hibrīdkara taktika un tās efektivitāte
Krievijas hibrīdkara taktika ir daudzšķautņaina un bieži vien darbojas zem tradicionālā kara sliekšņa. Tā ietver dezinformācijas kampaņas, kiberuzbrukumus, ievēlēšanas procesu ietekmēšanu, enerģētikas resursu izmantošanu kā ieroci un nevalstisku bruņotu grupējumu atbalstīšanu. Šādas darbības sniedz Krievijai iespēju panākt stratēģiskus mērķus, vienlaikus saglabājot plausiblu noliegšanas iespēju. Piemēram, droni, kas pārlidoja Polijas un Rumānijas gaisa telpā, tiek uzskatīti par hibrīdu kara instrumentu, ko izmanto, lai iebiedētu un radītu spiedienu uz NATO dalībvalstīm. Šādas provokācijas ir daļa no plašākas kampaņas, kuras mērķis ir izpētīt NATO vājās vietas un radīt stratēģisku vēstījumu par karadarbības izmaksām.
Lai gan NATO ir apzinājusies šos draudus un nostiprinājusi savas drošības spējas, pastāv bažas, ka alianse vēl nav pilnībā gatava stāties pretī plaša mēroga hibrīdkara uzbrukumam. Tas ietver digitālās noturības stiprināšanu, stratēģisko komunikāciju uzlabošanu un spēju integrēt dažādus aizsardzības instrumentus lēmumu pieņemšanas procesā. Svarīgi ir arī veidot ciešāku sadarbību ar partneriem, lai kopīgi stātos pretī šiem jaunajiem drošības izaicinājumiem.
Nākotnes perspektīvas un izaicinājumi
Jāņa Sārta un citu ekspertu vērtējumā Krievijas agresīvā uzvedība un hibrīduzbrukumu intensitāte, visticamāk, turpināsies arī nākotnē. Krievijas prezidents Vladimirs Putins turpina testēt alianses spējas un robežas, cenšoties radīt iespaidu par savu militāro spēku. Militārā loģika liecina, ka Krievijai varētu būt plāni uzbrukumiem NATO valstīm, taču šādu plānu īstenošanu ietekmē daudzi faktori, tostarp NATO gatavība reaģēt un citu ģeopolitisko spēku līdzsvars. Būtiskākais jautājums ir, vai Krievija tic NATO vienotai un stingrai atbildei uz jebkāda veida agresiju. NATO pastāvēšana tiek apdraudēta tikai tad, ja iebrukumam kādā dalībvalstī nesekotu adekvāta atbilde.
Turpmākajos gados ir sagaidāma šādu provokāciju un testu intensifikācija, tāpēc NATO un tās dalībvalstīm ir nepārtraukti jāpilnveido savas aizsardzības un noturības spējas. Tas ietver investīcijas kiberdrošībā, stratēģiskajā komunikācijā, informācijas aprites uzlabošanā un ciešākā sadarbībā ar sabiedrotajiem, lai kopīgi stātos pretī šiem jaunajiem un arvien sarežģītākajiem drošības izaicinājumiem.