Kara bēglis Artems Kolesniks Latvijā pabeidzis skolu un cer piedalīties Dziesmu svētkos
Artems Kolesniks (attēlā savā klasē Tukuma 2.vidusskolā) pēc četriem gadiem Latvijā absolvē vidusskolu, piedalās mācību olimpiādēs, dejo latviešu tautas dejas un jūtas piederīgs jaunajai mītnes vietai.
Foto no laikraksta «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» arhīva.
Bēgot no kara, Latvijā ukraiņu jaunietis Artems Kolesniks nonācis neplānoti, tomēr ģimene silti uzņemta Tukumā. Četros gados Artems perfekti apguvis latviešu valodu, šogad absolvējis vidusskolu un pieteicies studijām augstskolā, viņš stāsta video intervijā «Bauskas Dzīvei». Saruna ar Artemu, kurš ukraiņiem tik smagā kara laikā nav zaudējis pārliecību par nācijas spēku un nākotni, iedvesmo un liek pārvērtēt maziski savtīgās intrigas, kas zeļ miera laikā Latvijā.
Cik ilgi tu dzīvo Latvijā un ko te dari?
– Latvijā ierados pirms četriem gadiem no kara plosītās Ukrainas pilsētas Kahovkas. Mums bija četri mēģinājumi izbraukt no okupētās pilsētas, bet pirmie trīs bija neveiksmīgi. Sākumā mēs nemaz negribējām braukt uz citu Eiropas valsti, mūs aicināja radinieki un paziņas, kas dzīvo Ukrainā, bet pie viņiem nokļūt neizdevās. Krievi teica, ka tūlīt sākšoties apšaude un neļāva tālāk braukt. Ceturtais mēģinājums izbraukt bija veiksmīgs – mēs nonācām Latvijā, kur mūs ļoti labi uzņēma. Par to es esmu ļoti pateicīgs.
Kurā skolā tu mācies un kā tev tur patīk?
– Šogad es jau absolvēju Tukuma 2. vidusskolu, kur mācījos trīs gadus. Skola man ļoti patika, jo skolotāji ir ļoti atsaucīgi, pretimnākoši, vienmēr palīdzēja, ja kaut kas nebija skaidrs vai bija nepieciešams papildu padoms.
Kas tev, sākot dzīvot Latvijā, likās visgrūtākais un kas visvairāk patīk?
– Iespējams, visgrūtākais bija pielāgoties jaunajiem apstākļiem un apgūt jūsu valodu. Tas man tomēr izdevās, pateicoties latviešu valodas skolotājai, kura ielika ļoti labu pamatu, lai turpmāk es varētu latviešu valodu mācīties pats. Interesantākais ir Dziesmu un deju svētki. Es ļoti ceru, ka 2028. gadā man būs iespēja piedalīties lielajos svētkos. Nesen Liepājā bija jauniešu deju svētki, kur man bija iespēja piedalīties. Tās emocijas un vienotības gars ir vārdos neaprakstāmi.
Cik valodās tu runā?
– Es runāju četrās valodās – ukraiņu, krievu, angļu un latviešu.
Ko tu darīsi pēc vidusskolas pabeigšanas?
– Pēc vidusskolas es plānoju studēt. Vai esmu students, to es uzzināšu jūlija beigās, kad paziņos vienotās augstskolu uzņemšanas pirmās kārtas rezultātus. Mani ļoti interesē eksaktās zinātnes, bet vispār manas intereses ir ļoti daudzpusīgas. Man patīk gan humanitārie priekšmeti, gan eksaktās zinātnes. Savu dzīvi es plānoju vairāk saistīt ar manu eksakto pusi, bet humanitārās zinātnes vienmēr paliks spēka avots, no kura es turpināšu smelties.
Kā tu izjūti savu dzimteni Ukrainu?
– (pauze) Ukraina ir vieta, kur man ļoti gribētos atgriezties pēc dažiem gadiem. Tā ir mana dzimtene, tur es esmu dzimis. Tur ir palikuši mani vecvecāki. Viņi joprojām dzīvo okupētajā pilsētā Kahovkā, bet atgriezties Ukrainā tagad diemžēl nebūtu iespējams. Mana dzimtene dod man spēku, kad dažreiz ir tādas situācijas, ka gribas padoties. Tad es atceros, ka esmu ukrainis, ukraiņi ir ļoti drosmīgi un izturīgi cilvēki. Mana dzimtene dod man spēku turpināt savu dzīves ceļu. ◆
Eksaktās olimpiādes, Rainis un Aspazija
Tik ļoti gribas, lai Ukraina būtu brīva, neatkarīga valsts, – tā sarunā ar laikrakstu «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» šogad maijā teica Artems Kolesniks. Vēl pirms vidusskolas absolvēšanas viņš bija pabeidzis mākslas skolu, ir aizrautīgs tautas deju kolektīva «Svīta» dejotājs. Artems ar panākumiem piedalījies valsts olimpiādēs matemātikā, bioloģijā un latviešu valodā.
«Bauskas Dzīve» pārpublicē fragmentus no Artema intervijā stāstītā.
Iejuties un piederīgs
«Kahovka kļuva pazīstama pasaulē ar to, ka tur uzspridzināja hidroelektrostacijas dambi, appludinot milzīgas teritorijas. Kahovkā ir mani vecvecāki, ar kuriem regulāri sazvanāmies un sarakstāmies. Tagad tur katru dienu lido raķetes, un, godīgi sakot, tur ir baisi atrasties, jo nekad nevar zināt, kas notiks.»
«Atmosfēra klasē ir ļoti draudzīga. Lai arī man viena īsta drauga nav, ne ar kādiem pāri darījumiem neesmu saskāries. Man ir grūti sadraudzēties, esmu diezgan izvēlīgs draugu ziņā. Man ir svarīgi, lai mūsu uzskati par dzīvi kaut kā saskanētu. Tomēr man ir paziņas, ar kuriem regulāri runāju un mācos kopā. Neiederēšanos neesmu īsti piedzīvojis. Iespējams, tāpēc, ka man bija ļoti svarīgi apgūt valodu. Ja tu iemācies valodu, tas ļoti palīdz saprasties ar cilvēkiem.»
Pārsteidza mierīgie latvieši
«Viens noslēpums, kas man palīdzēja ātrāk un veiksmīgāk apgūt valodu, ir matemātikas zināšanas, jo matemātika attīsta domāšanu. Teorēmas un formulas taču ir vienas un tās pašas – atšķiras tikai konteksts, kurā jāpielieto zināšanas. Matemātika tieši tāpēc ir tik skaista, ka tajā viss savstarpēji saistīts – teorēmas izriet cita no citas un, ja saproti būtību, vari ātri nonākt pie rezultāta. Es domāju, ka tieši šis domāšanas veids man valodas apguvē palīdzēja visvairāk.»
«Mani pārsteidza, ka latvieši ir ļoti mierīgi. Salīdzinot ar ukraiņiem, kuri ir karstasinīgāki, latvieši šķiet pat lēnīgi. Mani īpaši pārsteidza, cik lēni jūs runājat – tas bija pirmais iespaids, kad pirmo reizi runāju ar latvieti. Ukraiņi parasti runā ļoti ātri, tāda ir mūsu valoda. Savukārt latviešu valodā ir garie patskaņi, un, iespējams, tas kaut kā ietekmē runas tempu.»
Gleznas un grāmatas
«Gleznoju ar eļļas krāsām. Man ļoti patīk klasiskā māksla, jo es īsti nesaprotu mūsdienu mākslu. Es nesaprotu tos banānus, kas ir pielīmēti pie sienas ar skoču, un melnos kvadrātus arī ne. Klasiskajā mākslā skaidrāk atklājas darba mākslinieciskā iecere un autora domas. Nu, iespējams, esmu pārāk tāls no mūsdienu mākslas, tāpēc neesmu to pilnībā izpratis.»
«Lasu to, ko vajag, un to, ko pats ļoti vēlos. Šogad piedalījos vairākās latviešu valodas olimpiādēs un tāpēc lasīju Raiņa un Aspazijas darbus, lugas. Arī mans zinātniskās pētniecības darbs bija par Raini un Aspaziju. Es pētīju uzrunas grupas viņu sarakstē.»
Apgūt arvien ko jaunu
«Mani motivē panākumi. Varbūt tas izklausās savtīgi, bet, ja tev izdodas kaut ko sasniegt, tad tu gribi vēl un vēl darīt šajā virzienā. [..] Nu jau divus gadus pēc kārtas man ir pirmā vieta novada matemātikas olimpiādē. Jāteic arī, ka mani motivē apkārtējie cilvēki. Patiesībā ļoti bieži smeļos iedvesmu no citiem cilvēkiem, no skolotājiem, no klasesbiedriem. Dažreiz ir ļoti svarīgi paskatīties, kas notiek ārpus tavas skolas, ārpus tavas ikdienas vides. Arī tajā atrodu iedvesmu un motivāciju turpināt mācīties un sasniegt jaunas virsotnes.»
Nākotne Eiropā
«Ukrainu redzu kā brīvu, neatkarīgu valsti, Eiropas Savienības dalībvalsti. Man ļoti gribētos, lai mūsu valsts iestātos Eiropas Savienībā un NATO, jo tas dotu kaut kādas garantijas, ka Krievija neuzbruktu vēlreiz, jo vienmēr tāda iespēja pastāv. Arī Latvijā tas pats. Mēs nevaram zināt, kas notiks. Ja nu Putinam pēkšņi prātā iešausies doma, ka «jāatbrīvo latvieši»? Jāatbrīvo viņi no savas zemes, no savas valodas, jo, kā krievi apgalvo, šeit apspiež krievvalodīgo tiesības.»
«Gribētos Ukrainu redzēt kā brīvu un neatkarīgu valsti. Pagaidām man nav, kur atgriezties, bet es vienmēr varu braukāt no Latvijas uz Ukrainu, no Ukrainas uz Latviju, ciemoties pie radiniekiem. Tomēr savu nākotni es plānoju saistīt vairāk ar Latviju.»
Nepazust un turpināt
«Esmu centies saglabāt savas saknes un neaizmirst, ka esmu ukrainis. Mājās un ģimenē runāju ukraiņu valodā. [..] Tas būtu par traku – visur runāt latviski! Mājas ir vieta, kur mūsu valoda dzīvo, kur dzīvo mūsu kultūra. Ja cilvēks vēlas apgūt valodu, tas jādara kursos vai ikdienā sabiedrībā. Pilnībā pāriet uz latviešu valodu ģimenē, manuprāt, nebūtu pareizi, jo tā mēs pazustu kā ukraiņi.»
«Manuprāt, jūs – latvieši – nemaz nenovērtējat to neticamo iespēju, kas jums dota, – dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Jaunieši nemaz par to tik bieži nedomā. Es kā cilvēks, kurš pieredzējis karu, okupāciju, es saprotu, cik tas ir svarīgi un cik vērtīga ir brīvība. Tieši mūsu ceļš uz neatkarību, kas ir ļoti asiņains, liek man aizdomāties par to, ka brīvība mūsdienās nav novērtēta pietiekami – bieži to uztver kā pašsaprotamu. Karš pierādījis, ka brīvība ir ļoti trausla. Tāpēc novēlu Latvijas jauniešiem būt pateicīgiem, ka var dzīvot brīvā valstī, nav jāpieredz kara šausmas!»…