Cita starpā jāprecizē “sirdsapziņas klauzula”, kas ļauj veselības aprūpes speciālistiem atteikties piedalīties šajā procedūrā.
Šī klauzula ir jāattiecina arī uz privātām veselības aprūpes iestādēm, kur eitanāzija ir “acīmredzami pretrunā” to misijai, ar nosacījumu, ka tās nav vienīgās iestādes, kas spēj apmierināt “vietējās vajadzības”, norādīja padome.
Francijas Nacionālā sapulce 15. jūlijā pieņēma likumu par asistētās pašnāvības legalizāciju.
Likums neārstējamiem pacientiem, kas cieš nepanesamas sāpes, dod tiesības uz asistētu pašnāvību.
Likums noteic, ka pacientam sava vēlme mirt ir jāizsaka brīvi un nepārprotami, apzinoties šī lēmuma sekas.
Šo prasību jāizvērtē starpdisciplinārai komisijai, kuras sastāvā ir arī profesionāli mediķi, un ārstam divu nedēļu laikā pacients jāinformē par tās lēmumu.
Pēc divu dienu pārdomu perioda pacientam ir atkārtoti jāapstiprina sava vēlme mirt.
Likums paredz, ka nāvējošā viela pacientam jāievada pašam, ja vien tas ir fiziski uz to spējīgs.
Gadījumā, ja pacients to fiziski nespēj, nāvējošo vielu ievada ārsts vai medmāsa. Tomēr mediķi, pamatojoties uz savu pārliecību, var atteikties no piedalīšanās asistētā pašnāvībā un uzticēt to citiem kolēģiem.
Tiesības uz asistēto pašnāvību ir tikai personām, kas dzīvo Francijā un sasniegušas 18 gadu vecumu.
Pirms likuma spēkā stāšanās tas pēc premjerministra Sebastjēna Lekornī pieprasījuma bija jāizvērtē Konstitucionālajai padomei.