Ir daži sportisti, kuri apsveikumus par desmito vietu nepieņem, neskatoties uz to, kādi bijuši apstākļi un cik augstvērtīga uz kopējā fona ir šī desmitā vieta. Georga Tjumina izcīnītā 10. vieta Eiropas čempionātā šosejas riteņbraukšanā grupas braucienā ir viens no Latvijas junioru visu laiku labākajiem rezultātiem, vēsta LRF, turklāt viņš to sasniedza tikai dažas dienas pēc sāpīga kritiena pasaules čempionātā. Taču desmitā vieta nav pirmā un pat ne medaļa, tāpēc viņš tomēr aicināja apsveikumus pagaidām pietaupīt.
“Godīgi jāsaka, ka nebiju pats priecīgākais pēc Eiropas čempionāta,” sacīja Tjumins. “Skaidrs, ka tur bija sarežģīti apstākļi, pasaules čempionātā iepriekš nebija gājis tik labi, tad nu uzreiz pēc EČ finiša sajūtas labas, un tā desmitā vieta likās gandrīz vai kā trijnieks. Taču, kad tās pirmās sajūtas pārgāju, sapratu, ka varēju paveikt vairāk. Šoreiz apstākļi tā iegrozījās, bet nākamreiz varēšu tēmēt augstāk.”
Pasaules čempionātā Ruandā Tjumins ieguva 24. vietu individuālajā braucienā, bet grupas braucienā, uz ko tika liktas lielākas cerības, izstājās, jo cieta kritienā. Tika ziņots, ka pēc tam sekojis arī slimnīcas apmeklējums, un tobrīd mākoņi zīmējās pavisam melnās krāsās, sak, PČ junioriem, ko Tjumins pats bija uzstādījis kā savu sezonas galveno mērķi, jau sabojāts, bet pēc dažām dienām jau gaidāms Eiropas čempionāts.
“Tas bija principā vienkāršs sacīkšu negadījums, kas diemžēl ir normāla lieta. Neviens tur nebija vainīgs vai tamlīdzīgi, vienkārši tobrīd viens otru neredzējām,” skaidroja Tjumins. “Neveiksmīgi nokritu un nevarēju turpināt, jo biju sasitis elkoni. Tā došanās uz slimnīcu gan vairāk bija piesardzības nolūkos, pārbaudīja, vai nav nekas lauzts. Bet nu sekas palika tāpat, un elkoņa trauma iespaidoja gatavošanos Eiropas čempionātam, sāpes tāpat palika. Ar Latvijas izlases kolektīva palīdzību viss tomēr sanāca, viņi sniedza man lielu palīdzību, un varēju sekmīgi sagatavoties startam.”
“Protams, biju daudz dusmu,” atminējās Latvijas jaunais riteņbraucējs. “Visu sezonu strādāts ar domu par vienām sacensībām, jutu, ka esmu sasniedzis labu sportisko formu, jutu, ka varu ļoti labi nobraukt. Bet tad izstāšanās. Skaidrs, ka bija dusmas. Taču centos fokusēties jau nākamajām sacensībām. Centos dusmas un negatīvās emocijas apslāpēt un ar pēc iespējas vēsāku prātu noskaņoties Eiropas čempionātam. Tas arī bija individuāls pārbaudījums un pieredze. Beigu beigās, par EČ paveikto esmu apmierināts.”
Arī par visu 2025. gada sezonu kopumā Tjumins izsakās ar prieku. Šī viņam bija pirmā “Grenke – Auto Eder” komandas sastāvā. Tā ir elites līmeņa komandas “Red Bull – Bora – hansgrohe” sistēmas daļa. Tjumins savā jaunajā komandā aizvadīja pilnu starptautisko sezonu, krājot solīdus panākumus laba līmeņa sacensībās, kas kulminējās ar uzvaru “Trofeo Emilio Paganessi” vienas dienas velobraucienā Itālijā 31. augustā. Tā bija viņa pirmā uzvara UCI līmeņa velobraucienā.
“Ja tā salīdzina, kādas bija manas cerības un gaidas sezonas sākumā un kas beigās sanāca, tad gribu teikt, ka sezonas iznākums ir izcils,” sacīja Tjumins. “Nebiju gaidījis nevienu uzvaru, cerēju, ka varbūt izdosies vienreiz iebraukt “Top5″. Bet strādāju, trenējos, braucu un sezonas vidū sapratu, ka varu izcīnīties arī augstāk. Pieradu pie darba jaunajā komandā. Nevar teikt, ka pēkšņi biju iemests jaunā realitātē, daudzas lietas treniņprocesā tomēr notiek tāpat, taču viss ir profesionālāks un līmeni augstāks, turklāt ir skaidrs, ka arī no tevis gaida labu līmeni sacensībās.”
Aicināts sīkāk pastāstīt par sajūtām 31. augusta sacensībās, Georgs atzina, ka grūti vārdos aprakstīt šo apmēram trīs stundas ilgo braucienu, kas noslēdzās ar viņa finišu pārliecinoša līdera statusā.
“Varu pateikt, ka to gonku es izbaudīju no sākuma līdz beigām. Es reti tā jūtos sacensībās,” stāstīja Tjumins. “Bija tā, ka Itālijas sportists bija atrāvienā priekšā, taču vienā kāpumā es aizgāju prom no pārējās grupas un panācu viņu. Kad braucām kopā, es jau jutu, ka man ir spēku pārsvars. Kā to var sajust? Zin kā, kad brauc divatā atrāvienā, tad brīdi viens ir priekšā un pavelk, kamēr otrs nedaudz atpūšas, bet pēc tam mainās lomām. Kad viņš bija priekšā, tad mums tas temps bija zemāks. Kamēr, kad es biju priekšā, tad mūsu temps tika kāpināts. Tādēļ jutu, ka man ir visi varianti vēl vienam atrāvienam, tas arī izdevās, un tālāk braucu viens. Nu, un kaut kurā brīdī sapratu, ka, jā, šī ir uzvara, ja vien pēkšņi velosipēds neizjūk zem kājām. Jau kādus 5-6 kilometrus pirms finiša zināju, ka būšu pirmais.”
“Vai atceros, ko sajutu, šķērsojot finiša līniju? Vispirms bija liels atvieglojums un tikai pēc tam prieki,” sacīja Tjumins. “Kā jau teicu, mums komandā tika sagaidīts augsts līmenis, un vairākiem komandas biedriem šosezon jau bija uzvaras. Nebija gan tā, ka biju pilnībā nepierādījis sevi, bija tomēr sasniegti vairāki goda pjedestāli, taču pirmās uzvaras vēl nebiju. Biju to ilgi gaidījis, biju uz to gājis un brīdī, kad to sasniedzu, bija atvieglojums, ka šis mērķis ir piepildīts.”
Nākamajā sezonā Tjumins sagaida to pašu un vēl vairāk. Viņš noteikti ir noskaņots turpināt pārstāvēt “Grenke – Auto Eder” komandu, viņš to vēlētos darīt vismaz līdz U23 vecuma līmenim un attīstīties, lai varētu startēt kopā ar vislabākajiem profesionālajā līmenī: “Tādu specifisku karjeras mērķu gan man nav, ko tagad nosaukt. Vispirms jātiek līdz profiem. Kādu es iztēlojos savu ceļu un vietu profesionāļu vidū? Ja viss izdosies, es varētu būt līdzīga tipa braucējs kā Toms Skujiņš – universālis, kurš var visu salikt kopā. Protams, sasniegt Skujiņa līmeni, tas būtu izcili.”
Georgs arī izcēla, ka Latvijas vadošais riteņbraucējs Skujiņš ir viņam un citiem Latvijas jaunajiem riteņbraucējiem sniedzis nozīmīgu un dažāda veida palīdzību: “Viņš nekad neatsaka padomu, vienmēr sniedz labus ieteikumus. Viņš pats atbalsta Latvijas izlases jauniešu programmas. Nu, vēl jau mentālais faktors – ja redzi riteņbraucēju no Latvijas, kurš izsities tik augstā līmeņi profesionāļos, tas dod motivāciju tev pašam. Tāpat arī viņa panākumi popularizē visu Latvijas riteņbraukšanu, noteikti izjūtu, ka starptautiskajā riteņbraukšanas arēnā Latvijai ir savs vārds.”
Skujiņš kā savu nākamo lielo mērķi neslēpj Losandželosas olimpiskās spēles 2028. gadā. Latvijas riteņbraucējiem būs kārtīgi jāpacīnās, lai tiktu pie otras kvotas grupas braucienā, tāpēc arī Tjumins, kuram LA 2028 laikā tikko būs apritējuši 20 gadi, par potenciālo OS debiju izteicās ļoti piesardzīgi: “Losandželosa ir viens no maniem sapņiem, to es nenoliegšu. Taču vēl daudz jāstrādā, daudz jāpilnveidojas un pašam jāattīstās. Vispirms jāpaveic savas lietas, tad arī varēs domāt, vai izdosies olimpiskās spēles sasniegt jau Losandželosā vai tomēr tālākā nākotnē.”