Leģenda vēsta ka 16. gadsimtā celtajā de Torentjes pilī savulaik esot viesojies slavenais franču musketieris D’Artanjans. Šodien tā ir pasaulslavenā nīderlandiešu vijolnieka un diriģenta Andrē Rjē īpašums. Tur ar viņu arī tiekamies šī gada oktobrī, lai aprunātos gan par nākamvasar Rīgā gaidāmo koncertu, gan viņa 50 gadu kāzu jubileju un ģimeni, gan jauno Johana Štrausa mūzikai veltīto albumu. Un, protams, par mīlestību un mūziku viņa dzīvē.
Šogad svinat 50. kāzu gadadienu. Kāda nozīme šajās attiecībās ir bijusi mīlestībai un mūzikai?
Jā, 50 gadi – tas izklausās neticami, kad es to pasaku skaļi. (Smejas.) Kad manā dzīvē ienāca mana dzīvesbiedre Mārdžorija, es biju saticis cilvēku, kurš mīl un man tic. Viņa man ļāva sekot manas sirds aicinājumam – mūzikai. Jau no paša sākuma šajās attiecībās biju ļoti laimīgs, jo biju saticis kādu, kurš man tic, turklāt bieži gadījās, ka bijām vienlaikus domājuši vienu un to pašu. Viņa kaut ko man teica, un tajā pašā brīdī es teicu to pašu. Tas ir neticami! Viņa ir bijusi ar mani jau no paša sākuma un palīdzējusi man visā – pat tad, kad mums nebija naudas un bija tikai sapņi…Pilnīgi noteikti Mārdžorija ir mana labākā draudzene, mana partnere, mans vissvarīgākais cilvēks. Viņa notur mani pie zemes, jo brīžos, kad tu spēlē desmit tūkstošu cilvēku priekšā un visi sauc tavu vārdu, ir ļoti viegli sākt lidot nedaudz par augstu. Bet tad atgriežos mājās, un viņa saka: “Vai tu iznesi atkritumus?” Un viss atkal kļūst normāli! (Smejas.) Tā ir mīlestība, tā ir dzīve. Esmu pārliecināts, ka tieši mana ģimene ir iemesls, kāpēc spēju to visu darīt tik ilgi. Mani dēli, mani mazbērni – viņi visi dod man līdzsvaru. Kad redzu viņus, es atceros, kāpēc vispār sāku spēlēt, – lai darītu cilvēkus laimīgus. Manuprāt, visu šo iemeslu dēļ šodien koncertos cenšos dot tik daudz mīlestības savai publikai – jo gribu, lai cilvēki sajūt to siltumu, prieku un mīlestību, kuru pats bērnībā mājās nekad nesaņēmu.
Kā mīlestība un mūzika ir savijušās jūsu dzīvē?
Manuprāt, mīlestība un mūzika manā dzīvē ir viens un tas pats. Tās abas dod enerģiju, tās abas padara dzīvi skaistu.
Lasiet arī
Jums ir pieci mazbērni. Jūsuprāt, kāds no viņiem varētu sekot jūsu muzikālajās pēdās?
(Smejas.) Ak, kas to lai zina! Viņi vēl ir mazi, un es gribu, lai viņi būtu brīvi. Ja kāds no viņiem gribēs muzicēt, tas būs brīnišķīgi, taču pats svarīgākais, lai viņi būtu laimīgi. Bet, jā, kad redzu, ka viņi dejo, kamēr es mēģinu, vai māj ar rociņām kā diriģenti – atpazīstu sevi! (Smejas.) Varbūt kāds no viņiem kādu dienu paņems rokās vijoli. Tas mani, protams, darītu ļoti lepnu. Patiesībā viena no manām mazmeitām jau spēlē ģitāru. Viņa ļoti lepni rāda man, ko ir iemācījusies, un es domāju – re, atkal mūzika ienāk ģimenē! (Smaida.) Taču es savus mazbērnus nekad nespiestu muzicēt, viņiem pašiem jāatrod sava kaislība. Varbūt kādu dienu mana mazmeita stāvēs uz skatuves kopā ar mani, bet – kas to lai zina? Taču tas būtu brīnišķīgi.
Jums šogad ir vēl viens svarīgs notikums – novembra sākumā nāks klajā albums “Paldies Johanam Štrausam”, kurš veltīts komponista 200. dzimšanas dienas atcerei. Kas jūs visvairāk fascinē viņa mūzikā?
Patiesi, albuma izdošanas galvenais iemesls ir Štrausa dzimšanas diena, kuru svinēsim 25. oktobrī. Man patīk spēlēt viņa mūziku katrā koncertā. Man viņš, protams, ir valšu karalis, pat vēl vairāk – viņš ir laimes karalis. Viņa mūzika ir prieks, kas izpaužas skaņā. Kad to klausies, tu nevari būt bēdīgs. Pat ja esi mēģinājumā, kājas pašas sāk kustēties! (Smejas.) Štrauss radīja melodijas, kuras aizskar sirdi un vienlaikus liek dejot. Šī kombinācija, manuprāt, ir ģeniāla. (Aizdomājas.) Jūtos viņam ļoti tuvs, jo zināmā mērā mums ir viens un tas pats uzdevums. Štrauss gribēja aiznest klasisko mūziku līdz ikvienam – ne tikai bagātajiem Vīnes iedzīvotājiem, bet visiem, kam patīk dejot, sajust, dzīvot. Tieši to pašu vēlos darīt arī es. Ar šo albumu gribēju viņam pateikt paldies par to, ka viņš parādīja – klasiskā mūzika var būt priecīga un dzīvīga.
Jūsuprāt, Štrausa mūzika vēl joprojām spēj saviļņot cilvēkus tikpat dziļi kā pirms vairāk nekā simt gadiem?
Ak, protams! Tā ir īsta mūzikas maģija – tā nekad nenoveco. Kad klausies “Pie skaistās zilās Donavas” vai “Pavasara balsis”, šķiet, ka šie skaņdarbi sacerēti tikai vakar. Šī mūzika ir svaiga, pilna emociju, tā ir pati dzīve. Pasaule ir ļoti mainījusies, bet cilvēku sirdis – nē. Mums joprojām vajadzīga skaistuma, mīlestības un prieka sajūta, tāpēc Štrauss joprojām mūs uzrunā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu…
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit