Vai var pierast pie urbšanas trokšņiem septiņos no rīta? Un pie tā, ka neesi tik „labs”, veiksmīgs un rezultatīvs, kā citi sagaida? Un vai tas tiešām nozīmē, ka neesi labs, vai tomēr tev pašam drīkst būt savs vērtību mērs?
Renovācija / Renovation (2025) ir lietuviešu režisores Gabrieles Urbonaites pirmā pilnmetrāžas filma, un tā jau godalgota ar astoņu festivālu balvām. Iepriekš Urbonaite radījusi vairākas īsfilmas; starp tām ir Atpakaļ / Back (2016), kur nolasāma atsauce uz pašas pieredzi, pēc studijām ASV atgriežoties dzimtajā Viļņā, un Peldētāja / Plaukike (2013), kur galvenā varone risina iekšēju spriedzi un attiecības ar citiem. Režisore norāda, ka arī filmas Renovācija ideja nāk no pašas pieredzes, sajūtot spiedienu, ka trīsdesmit gadu vecumā dzīvei jābūt perfekti sakārtotai.
Filmas galvenā varone Ilona pēc profesijas ir tulkotāja, pēc aicinājuma dzejniece, bet raksturā – perfekcioniste. Viņa izjūt milzīgu spiedienu par to, kam dzīvē jābūt izdarītam, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, un viņai ir divdesmit deviņi, tāpēc spiediens ir neizturams. Pēc gandrīz divu gadu attiecībām ar Viļņas vēsturisko ekskursiju gidu Matu abi ievācas kopīgā īpašumā – trīsistabu dzīvoklī blokmājā. Kamēr draugi kļūst par paziņām, apprecas, iegādājas mājas un audzina bērnus, tātad katrā ziņā ir „labāki” par Ilonu, viņas ikdiena pārvēršas par ieslodzījumu trokšņos, prokrastinācijā un šaubās. Mājai tiek uzsākta renovācija, viens no strādniekiem ir Oļegs, kurš nāk no Ukrainas un interesējas par mākslu, līdz ar to pats ir interesants Ilonai. Viņa visvairāk vēlas justies pietiekama un izdarījusi visu, ko sagaida no cilvēka trīsdesmit gadu vecumā,
vismazāk viņa vēlas atrasties pārbūves stadijā, taču tieši tas tagad notiek.
Jau pašās pirmajās filmas minūtēs iezīmējas vismaz trīs būtiski problemātikas aspekti. Viena aina – filmas sākumā galvenā varone Ilona pie jaunās mājas, kurā nupat ievākušies, mēģina perfekti novietot auto, viņas draugs Mats to, liekas, nesaprot, starp abiem iezīmējas zināms konflikts, nesaskaņa un neizpratne. Mata teiktais “perfekti” Ilonai nenozīmē itin neko, viņa joprojām apsver, kā būtu varējusi nostāties labāk.
Otrs aspekts – Ilona tiek pieteikta kā tulkotāja. Sākumā tā var likties nebūtiska informācija, taču filmas gaitā atklājas, ka tulkotājas identitātei līdzās ir dzejnieces identitāte, kuru ekrāna varone ne tikai piesaka Oļegam (Ilonas draugs nemaz nezina, ka viņa draudzene raksta dzeju), bet to arī pilnībā atklāj, negribīgi, tomēr nolasot viņam dzejoli.
Treškārt – mašīnas novietošanas aina vairāk izgaismo pāra konfliktu, nevis Ilonas raksturu, bet pārējie perfekcionisma izpausmju kadri, kas seko cits aiz cita, uzsver to kā Ilonas galveno rakstura iezīmi. Un tai ir jāpievērš uzmanība, jo filmas laikā sevišķi daudz nekas cits par Ilonas īpašībām neatklāsies.
Filmas centrālā varone jūtas visnotaļ viena, nesaprasta un pazudusi. Šķiet, ka visa pasaule ir pret viņu – tā Ilona uztver visu, kas notiek ar citiem. Paziņas apprecēšanās norāda uz Ilonas neveiksmi, gados jaunākas tulkotājas pirmās grāmatas apbalvošana norāda uz to, ka Ilonai trūkst talanta… Tīši vai netīši, bet sanāk, ka visi, kas ierodas mājās no ārpuses, ir kaut kādā mērā draudīgi. Ir nolasāms, ka paškritisko skatījumu uz sevi, šādu izjūtu, ka Ilona nekad nav pietiekami laba, viņai iedēstījusi māte, un jaunā sieviete to ir internalizējusi. Ja viņa neraksta perfektu dzeju, tad nemaz nav īsta dzejniece, – par to Ilona filmā taisnojas vairākkārt.
Kad kadrā notiek jebkāda mijiedarbe starp Ilonu un Matu, to vienmēr pavada spriedze – briestošs konflikts, tikko bijis konflikts, vai protagonistes iekšējais konflikts. Sākumā tie ir atšķirīgi viedokļi par to, kā pavadīt ikdienu, zinot, ka līdzās notiek karš. Vēlāk parādās Ilonas aizkaitinājums par ievākšanos un sāpīgā atskārsme, kur atklājas, ka Mata skatījumā ievākšanās jaunajā mājā bija nolūks dzīvot kopā, kamēr Ilonai galvenais mērķis ir ofiss mājās, lai varētu turpmāk nestrādāt kafejnīcās un bibliotēkās; drīz uzliesmo Ilonas impulsivitāte pēc satikšanās ar mammu, un tā visas filmas garumā. Interesanti, ka visās šajās situācijās Mata pieeja situācijām ir mierīga, līdzsvarota, nosvērta. Viņš ir samierinājies ar dzīves nenoteiktību jau filmas sākumā, kamēr Ilonai ejams viss filmas ceļš, lai to sasniegtu. Ārpus ikdienišķiem, īsiem saskriešanās brīžiem garākas sarunas starp Ilonu un Matu lielākoties (filmā četras reizes) notiek ēdienreizēs vai virtuvē. Tā kā jau pirmajās minūtēs iezīmējas pāra konflikts un visas filmas laikā nav tāda brīža, kurā abi būtu apmierināti un saskaņā, rodas iespaids, ka attiecību pozitīvā daļa ir palikusi vien atmiņās – tajās, ko galvenā varone piemin ainā pēc seksa, un tajās, kas fiksētas fotogrāfijās pie ledusskapja. Tā ir laimīga pagātne, nestabila tagadne un grūti iztēlojama nākotne, kura… abiem kopā nav iespējama.
Ukrainas tēma filmā ienāk pamazām, tā vienmēr parādās ikdienā tādā vai citādā veidā – ar ziņām un facebook ritināšanu, ar Ukrainas karogu kādam pie loga, ar būvstrādnieku Oļegu, ar kritušajiem paziņām, ar burtu “Z”, ko kāds uzpūtis uz mājas durvīm, bet Oļegs aizkrāso, slepkavošanas atbalsta vietā zīmējot divus putniņus Ukrainas karoga krāsās. Laista klajā 2025. gadā, filma ataino notikumus 2023. gada sākumā un vidū, kamēr skatītājs 2026. gadā apjauš, kā mainījusies mūsu attieksme pret karu un notikumiem līdzās. Tikai tāpēc, ka kara izjūtas intensitāte ikdienā ir pavisam blāva, reālā karadarbība nav kļuvusi blāvāka, ne arī fiziski tālāka. Mats uztur dzīvu padomju agresijas piemiņu, vadot vēsturiskas tūres Viļņā, bet Oļega tēls rāda, ka vēsture turpinās vai atkārtojas, tas nav noslēdzies process, par ko reflektēt. Tas ir reāls process, kas tiek ierauts tagadnē.
Filmas laikā Ilonas sejā ir daudz apjukuma, reizēm parādās prieks – viens tāds brīdis ir tad, kad viņa mammai rāda savu istabu-ofisu, bet visi pārējie – brīži, ko viņa pavada ar Oļegu. Filmā Ilonas balsī skatītājam tiek piedāvāti četri dzejoļi. Tie ilustrē filmas centrālā tēla iekšējo pārdzīvojumu, par kuru mēs citādāk īsti nedzirdam vārdos, vien redzam grūti atšifrējamā sejas izteiksmē, nepārliecinošos lēmumos un šaudīgā skatienā. Tāpat kā Ukrainas tēma parādās caur ikdienu, kā neizbēgami zibšņi ikdienā parādās arī dažādi sabiedrības spiediena un ekspektāciju signāli – mamma un sociālie tīkli, paziņa ballītē, videozvanā draudzene no Oslo, kaimiņu tante, un tamlīdzīgi. Visi Ilonai norāda, ka viņa atpaliek no citiem, ka ar viņas dzīvi kaut kas nav kārtībā, – izņemot norvēģu draudzeni tiešsaistē, kura saka, ka Ilona viņai vienmēr šķitusi nobriedusi un priekšā visiem. Un varbūt nobriešanas pazīme ir arī spēja pateikt, ka nezini, ko gribi.
Kad filmas astoņpadsmitajā minūtē pirmoreiz parādās Oļegs, no kura Ilona nobīstas, ir skaidrs, ka viņš nav cēlonis attiecību sabrukumam, viņš ir tikai katalizators. Filmas varones sejā iezogas smaids, kad viņa uzzina, ka Oļegs kaut ko zina par mākslu un pats ar to nodarbojies. Viņa apgalvo, ka ir dzejniece, kamēr par tulkotājas profesiju klusē. Kā skatītāji mēs pirmo reizi uzzinām, ka viņa raksta dzeju. Kad renovācijas procesā parādās Oļegs, Ilona no Mata attālinās aizvien vairāk. Viņas klātesamība kļūst aizvien vairāk fiziska, viņas dusmas pieaug, viņas perfekcionisms liek pārvietot Mata nolikto glāzi, kura nav uz paliktņa, notīra glāzes atstāto mitruma aplīti. Kad filmā pirmo reizi dzirdams galvenās varones dzejolis, kadru secība liek domāt, ka iedvesma nāk tieši no Oļega, lai arī pats saka, ka slikta ietekme ar smēķēšanu, laba ietekme uz to, ka dzejolis top. Ilona nespēj paskaidro, kas nav kārtībā, kad Mats to vaicā. Viņā kaut kas ir salauzts, perfekcionisma kadrus nomaina totāls haoss.
Kā jau teikts, Ukraina, sabiedrības spiediena un tamlīdzīgas tēmas filmā neienāk pēkšņi, toties pavisam pēkšņi kopā ar negaidītajiem Mata vecākiem parādās maskulinitātes līnija. Mata tēvs aicina dēlu uz izdzīvošanas kursiem, kuros sagatavo, kā rīkoties iebrukuma gadījumā; “pat ja nesāksies karš, būsi iemācījies kaut ko, kas jāprot vīrietim”. Uzreiz pēc tam Oļegs salabo izlietni, vēlāk Mats cenšas parādīt, ka arī ko prot, un uzstāda lampiņu dušā. Ilonai pēkšņi it kā rodas konkrēts priekšstats par to, ko viņa vēlas no vīrieša, – viņai vajag Oļega perfektās rokas, kuras var salabot itin visu, nevis šķietami vārgo, apjukušo Matu, kuru filmas laikā piemeklē vairākas traumas (tomēr Oļega gūto traumu Ilona aprūpē tā, kā nekad rūpes neizrāda Matam). Būtu gribējies, lai maskulinitātes aspekts filmā būtu vairāk izvērsts, citādi tas atstāj neskaidrības un apmulsumu.
Uz izpēti un paralēļu vilkšanu aicina tās ainas, kurās notiek dažādas mijiedarbes ar kaimiņiem. Kā filmas kontekstā lasīt šos kadrus? Vai tie skatāmi saistībā ar Ilonu vai tomēr nošķirti? Kad applūdušā dzīvokļa īpašniecei, tantei ar sunīti, prasa, vai viņai ir kāds, pie kā palikt pa nakti, viņa rūgti nosaka – visi ir prom; lai gan visu dzīvi esi rūpējies par citiem, beigās tāpat esi viens. Vai šis jāuztver saistībā ar Ilonu? Ka nevajag „dzīvot citiem”? Vai, piemēram, kad Oļegs Ilonai rāda fotogrāfiju ar trīspadsmit gadus veco meitu, galvenā varone saka – viņš bijis ļoti jauns, kad meita piedzima; Oļegs atbild – “varbūt pārāk jauns”. Tas ir interesants aspekts – vai Oļega tēls rāda, ka ir jāriskē un jādara, pat ja ir bail un jūties nepieaudzis, jo tāds brīdis, kad jutīsies pieaudzis, nemaz nepienāks? Vai arī viņš rāda, ka agrās jaunības sasteigtie lēmumi vēlāk visu dzīvi velkas līdzi un labāk būtu bijis nogaidīt?
Filmas vizualitāte ir pārliecinoša un spēcīga, detaļas noslīpētas,
autores vēlme filmēt uz 16mm filmas šķiet attaisnota un saprotama.
Viens no vizuāli spēcīgākajiem brīžiem ir jau filmas sākumā, kad Ilona nogriež istabas augam lapiņas un iztaisno sašķiebto kameru, caur kuru raugāmies uz viņas darbību. Veiksmīgi ir atkārtojuma elementi ar kaimiņu pāri, atmiņā paliek dzejoļa teksta par krītošām bumbām sabalsošanās ar plīstošā stikla troksni blakusistabā. Filmas temps ir lēns un mierīgs, nekas nav sasteigts, un Urbonaite prasmīgi izvēlējusies brīžus, kuros skatītājam sniegt atslodzes kadrus ar vides ainām. Spēcīga ir arī aina, kur filmas varone aplūko paziņas perfekto dzīvi soctīklos – gredzens, pašai sava māja… Intensitātē pieaugot, dzirdami urbja trokšņi, un, kāpinot kontrastu starp citu dzīves šķietamo sakārtotību un Ilonas dzīves haosu, viņa internetā apskata izīrējamus dzīvokļus. Atspulgi un nospiedumi ir esenciāli svarīgi šīs filmas vizualitātē.
Taču daži aspekti filmā ir apšaubāmi. Kad viss ir sabrucis un galvenā varone palikusi viena, viņas histēriskā uzvedība šķiet iestudēta un neīsta. Tai grūti noticēt, jo visas filmas garumā starp viņu un Matu nav bijis neviena prieka un miera brīža, viņa klātbūtnē Ilona nekad nav bijusi apmierināta. Deviņpadsmit zvani Matam drīzāk liecina par kādu dīvainu apsēstību, nevis patiesām jūtām. Nav skaidra Ilonas iekārotās maskulinitātes izcelsme, loma, virziens. Oļega personība filmā īsti neatklājas, viņš ir cilvēks bez īpašībām, uz kuru apjukusī protagoniste projicē savu fantāziju.
Filma rāda, ka, būdams jauns, cilvēks vēl cīnās ar bērnības traumām, vienlaikus piedzīvo sabiedrības spiedienu dzīvot pareizu dzīvi, kurā pieļaujams tikai viens modelis, un cauri tam visam cenšas izrakties līdz savai patībai, saprast, ko viņš pats īstenībā grib un negrib. Tā ir mūsdienu cilvēkam pazīstama un reāla krīze. Lai arī kinematogrāfiski pilnīgi citāda, tematiski līdzīga ir Alises Zariņas filma Blakus (2019), arī citā recenzijā jau pieminētā Pasaulē sliktākais cilvēks / The Worst Person in the World (2021). Tas, kas notiek filmā, ir skumīgi un bez atrisinājuma, jo dzīvei jau arī nav atrisinājuma. Tomēr, kā saka filmas galvenā varone, pie dzīves nenoteiktības var pierast, tāpat kā var pierast pie urbšanas katru dienu septiņos no rīta.
