Kas ir tas, kas mūs vilina doties pie Skandiniecēm? Vai tās ir skaņas, dziesmas, vārdi, valodas īpatnību sadzirdēšana? Varbūt veids, kā piedzīvot kopienu un sajust savu vietu tradīcijā, uz brīdi izkāpjot no ikdienas rūpēm un atbildības? Visdrīzāk interese par folkloras pasauli varētu būt mēģinājums satikt kādu dziļāku daļu no sevis – sasaukt atpakaļ mājās savas dvēseles aizklīdušās, atmirušās daļiņas, kuru neapzināti pietrūkst, jo tās joprojām nes manu stāstu…
Reizēm tas, ko cilvēki jūt kopīgā dziedāšanā, ir tik dziļi sociāls un emocionāls, ka vienkāršā veidā ļauj izjust patiesi garīgu pieredzi.
Kopdziedājumā rodas īpaša skaņas telpa, kurā individuālās balsis saplūst vienotā plūdumā. Spēcīga koncentrēšanās sajūta rodas, kad balsis sadalās trīsbalsīgos tembros un katram ir jānotur savs uzdevums. Brīžiem kāda no dziedātājām spontāni spēj izcelt savu dziedājumu ar spalgāki spēcīgāku, pat putna kliedzienam līdzīgu skaņu, kas kļūst par sava veida radošu pavedienu pārējām, dodot drosmi ļaut savai balsij vaļu. Vienotais elpas ritms, vibrācija un skaņas slāņi rada pieredzi, ko daudzi raksturo kā dziļāku klātbūtni, garīgu atvērtību un saikni gan ar sevi, gan citiem.
50 gadus Skandinieki ir glabājuši ne tikai dziesmas.
Viņi ir rādījuši veidu, kā būt kopā. Cilvēki nereti iesaistās šajā kustībā zīmīgos, arī sarežģītos sava dzīves ceļa brīžos. Tā dod iedrošinājumu cilvēkmīlestībai un ticībai, ka galēji smeldzīgos brīžos neesam vieni. Kad vairākas sievietes, koris vai Dziesmusvētku tūkstoši sadziedas vienā skaņā, tajā ir kaut kas no tā, ko cilvēks meklē arī dzīvē, – nevis vienbalsīgu vienprātību, bet patiesu saskaņu.
Una: Kur slēpjas līvu spēka avots, kas visus šos gadus ir ļāvis ne tikai saglabāt tradīcijas, bet arī daudzus apkārtējos padarīt par līvu skartajiem?