Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” mūziķi atklāj, ar kādiem muzikāliem pārsteigumiem jubilejas sezonā priecēs klausītājus un kas orķestri saista ar futbolu un Zemessardzi.
Henrieta Verhoustinska: Sveicu studijā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistari Ievu Šablovsku un jaunāko orķestra koncertmeistaru, vijolnieku Daniilu Bulajevu. Ieva šajā orķestrī ir jau kopš 2015. gada, bet Daniils šopavasar, 22 gadu vecumā, uzvarēja konkursā uz orķestra koncertmeistara vietu. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šogad svin simtgadi. Spēlēt Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Daniil, vai tas ir tāds sapņa piepildījums, vai starta laukums? Ko tas īsti nozīmē – spēlēt simtgadīgā orķestrī jaunam mūziķim?
Daniils Bulajevs: Ziniet, manuprāt, tā ir divkārša atbildība – kad tu ieej jaunā kolektīvā, it īpaši jau tik nozīmīgās pozīcijās, turklāt – ne parastā sezonā, bet tik lielā jubilejā. Es to uzskatu kā lielu atbildību, un katru dienu arvien vairāk un vairāk es gaidu savu pirmo programmu, kas būs oktobrī ar brīnišķīgo franču diriģentu Žanu Klodu Kazadesī. (..) Es ceru, ka mēs visi atradīsim kopīgu valodu fantastiskajos opusos ar brīnišķīgajiem diriģentiem mūsu priekšā un spēlēsim tādu lielu, simfonisku kamermūziku.
Ieva, tu orķestrī strādā jau vairāk nekā desmit gadu, un mēs aizkadrā runājām par to, ka būt arfistei-sievietei īstenībā ir diezgan jauns panākums, ja skatās vēsturē.
Ieva Šablovska: Tieši tā! Vēsturiski arfu spēlēja vīrieši. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka tas instruments ir pietiekoši smags.
40 kilogrami – tā tu teici.
Ieva Šablovska: Jā, sākumā gan nebija tik lieli tie instrumenti, bet tāpat tie bija smagnēji. Un arī pati spēlēšana prasa daudz spēka. Jāspēlē ar rokām, ar kājām, ir augsta koordinācija arī nepieciešama, lai vispār varētu spēlēt to instrumentu. Protams, arī pārvietošana ir viena liela… neteiksim, ka problēma, bet apgrūtinājums. Bet mums orķestrī ir brīnišķīgi tehniskie puiši, kuriem es vienmēr saku lielu paldies par katru reizi, kad viņi man palīdz nogādāt instrumentu no vienas vietas līdz otrai. (..)
Foto: LT
Ieva Šablovska, Daniils Bulajevs un Henrieta Verhoustinska
Tu arī teici, ka ļoti bieži šis instruments nemaz netiek vadāts līdzi, bet gan tiek noīrēts uz vietas. Kādi ir bijuši piedzīvojumi ar to?
Ieva Šablovska: Ja mēs braukājam pa Latviju, tad mēs ņemam līdzi, izņemot, ja mēs braucam uz Liepāju, jo tur ir instruments, kuru es jau labi pazīstu. Ja mēs braucam uz ārzemēm, tad es pirms tam esmu noskaidrojusi, kas tur būs pa instrumentu, esmu to iepazinusi. (..) Īrējot instrumentu, var gadīties atrast “kaķi maisā”. Noņemsi pārvalku, un tikai tad tu uzzināsi, kas tur apakšā ir. Ir bijis tā, ka man ir ļoti labi instrumenti apakšā, bet
ir arī bijis tā, ka man atved instrumentu, kuram sprūst pedāļi un es lūdzu Dievu visa koncerta laikā nevis par to, kaut es skaisti nospēlētu, bet vienkārši par to, kaut nu tas pedālis neiesprūstu.
Daniil, vijolniekiem gan ir vieglāk.
Daniils Bulajevs: Daudz vieglāk! (Smejas.)
Tev ir instruments, kuru tu lidmašīnā vari nolikt pat sev blakus, vai ne?
Daniils Bulajevs: Atkarībā no aviokompānijas. Piemēram, “Lufthansa” vai “airBaltic” atļauj likt instrumentu arī augšā, kur liek rokas bagāžu. Mūsdienās gan paliek arvien grūtāk un grūtāk, jo katru reizi, kad tu atver “Facebook”, tu redzi, ka kādam nebija ļāvuši tomēr iesēsties lidmašīnā, jo bija līdzi vijole un kaste bija nedaudz lielāka, nekā tas ir atļauts noteikumos. Vai prasīja samaksāt lielas summas, lai varētu vispār pārvadāt. Tu nekad tā arī nekad līdz galam nevari zināt, kā viss izvērtīsies ar to pārvadāšanu. Man pagaidām ir veicies šajā jautājumā – visos reisos esmu ticis un pārlidojis.
Cik vijoļu tev ir?
Daniils Bulajevs: Man ir tikai viena. Mums – gan vijolniekiem, gan altistiem, gan čellistiem – ar instrumentiem ir ļoti liela problēma. Atrast labu instrumentu un to nopirkt mēs paši nevaram atļauties, jo tās ir neiedomājamas summas, it īpaši, ja mēs runājam par kādu veco itāļu meistaru darinājumu vai franču. Bet man paveicās ar to, ka instrumentu, uz kura es tagad spēlēju, man nopirka. Vienā momentā pirms trīs gadiem, kad es lidoju uz Vindzoras pili spēlēt kopā ar Londonas Simfonisko orķestri, man pienāca e-pasts no konkursa, kurā es biju spēlējis un kura organizatori man kā balvu uz diviem gadiem bija iedevuši vecu itāļu meistara vijoli. Viņi man uzrakstīja: “Daniil, mēs redzējām, ka tu būsi Lielbritānijā! Nospēlē koncertu, bet pēc tam, lūdzu, atdod mums instrumentu atpakaļ, jo mums tas jāatdod citam jaunajam mūziķim!” Es braucu uz to koncertu, kas vēl bija pārcelts, jo diemžēl aizgāja mūžībā karaliene, un tas viss bija grūti. Es lidoju ar domu, ka tas būs mans pēdējais koncerts uz šī instrumenta, un galvā bija arī doma, ka es atgriezīšos Latvijā un nezināšu, uz kā es spēlēšu tālāk. Jo vienkārši man nav instrumenta.
Kolosāli.
Daniils Bulajevs: Bet es esmu ļoti pateicīgs [uzņēmējam] Arkādijam Suharenko, kurš man palīdzēja un nopirka mūsdienu fantastisku instrumentu un lociņu, to es spēlēju jau trešo gadu.
Un spēlēsi arī Nacionālajā simfoniskajā orķestrī?
Daniils Bulajevs: Jā. Mēs jau ar to instrumentu esam ļoti sadraudzējušies – mums ir fantastiskas attiecības. Tas instrumentu jautājums mums ir ļoti sāpīgs. Jo, ja tas ir kāda fonda instruments, tu nekad nevari zināt, kurā brīdī tu paliksi bez tā.
Daniil, tevi ilgus tavus dzīves gadus dēvēja par brīnumbērnu. Tu spēlēji no agra vecuma, un tagad, 22 gadu vecumā, tu esi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars. Vai tev bija tāda normāla puikas bērnība? Ar futbolu, ar dauzīšanos pagalmā? Vai varbūt tev visu laiku bija jāsaudzē rokas?
Daniils Bulajevs: Bērnība man noteikti bija! Tagad es nesaprotu, kā es varēju to paspēt, bet es nodarbojos paralēli arī ar sporta dejām. Līdz kādiem 12 vai 13 gadiem es kaut kā varēju pavilkt gan mūziku, gan sporta dejas, gan brīvo laiku atradu bērnu lietām. Futbolu es arī spēlēju – joprojām spēlēju. Starp citu, ar brīnišķīgiem kolēģiem un arī no citiem muzikālajiem kolektīviem. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi – lai tu kaut kad tomēr varētu pārslēgt savu galvu vai savas domas no tā ikdienas skrējiena. Vismaz nedaudz, kaut uz stundu, piemēram, paspēlēt futbolu un pilnībā atslēgties. Tā emocionalitāte tad iziet, un tev ir daudz vienkāršāk strādāt pēc tam.
Vai nav tā, ka mūziķim ir jābūt tomēr uzmanīgam tajās sporta spēlēs?
Daniils Bulajevs: Protams, ka jābūt uzmanīgam. Dažiem kolēģiem ir bijušas nepatīkamas traumas futbolā. Protams, ka jāsaudzē sevi un jāspēlē ar domu, ka, piemēram, ja tu stāvi vārtos, tev jānokrīt tomēr tā, lai tu varētu rītdien aiziet uz mēģinājumu vai nospēlēt koncertu.
Jāsaudzē sevi, jo mēs nevaram atļauties tā aiziet paspārdīt bumbu un pēc tam sēdēt traumupunktā. (Smejas.)
Daniil, bet tev ir ne tikai Nacionālais simfoniskais orķestris, bet arī tavs orķestis “Davinspiro Camerata”, kuru mēs dzirdēsim šeit, “Kultūrdevas” studijā. Ko jūs spēlēsiet?
Daniils Bulajevs: Mēs spēlēsim daļu no Johana Sebastiana Baha dubultkoncerta, kas oriģināli rakstīts divām vijolēm un kamerorķestrim, bet tas būs pavisam citā skanējumā – tas būs vijolei, vibrofonam un stīgu orķestrim. Tā būs tāda maza daļiņa no mūsu autorprogrammas, kuru mēs izveidojām kopā ar Andreju Puškarevu – “Bach Was Born in South America” jeb “Bahs ir dzimis Latīņamerikā”. Mēs paņēmām mūsu svarīgākā komponista mūziku un, eksperimentējot, improvizējot, radījām iespēju, kā tad viņš skanētu ar latīņamerikāņu ritmiem, žanriem, improvizācijām…
Brīnišķīgi, mums būs lieliska iespēja to dzirdēt.
(..) Saki, lūdzu, vai tavs jauniešu orķestris nekonkurēs ar sirmo un nacionālo simfonisko orķestri tavā daiļradē?
Daniils Bulajevs: Es domāju, ka nekonkurēs. Sāksim ar to, ka tie ir divi dažādi žanri. Mēs spēlējam kamermūziku un opusus, kuri ir sarakstīti mazam sastāvam, un tas nekādi nevar konkurēt ar fantastiskajām Bēthovena, Brāmsa vai Mālera simfonijām, ar lielajiem opusiem un orķestra skanējumu. Tās ir dažādas emocijas skanējumā. Bet mēs ar Nacionālā orķestra vadību runājām, ka mūsu priecē, ka tie mūziķi, kuri spēlē vienā, spēlē arī otrā orķestrī, un arī daži mūziķi, kuri sākumā bija manā kamerorķestrī, tagad spēlē arī Nacionālajā orķestrī stīgu grupās. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi – lai mēs, mūziķi, varētu attīstīties visos virzienos. Piemēram, dažreiz simfoniskā mūzika, lai arī cik viņa brīnišķīga nebūtu, viņa var… tu zaudē to kaut kādu intimitāti, kuru tu vari dabūt kamermūzikā. Savukārt kamermūzikā tu nevari dabūt tik lielu skanējuma apjomu un vērienu. Tāpēc, manuprāt, tas ir superīgi, ka mūziķi un arī es pats no rudens muzicēšu gan Nacionālajā orķestrī, gan turpināsies arī darbība ar manu kamerorķestri. Sākumā būs jānospēlē un jānosvin Nacionālā orķestra simtā sezona, bet pēc pavisam neliela brīža, sākot no marta 2017. gadā, varēs tikpat vērienīgi nosvinēt un izdzīvot arī “Davinspiro Camerata” pirmo piecgadi. Protams, nesalīdzināmi ar simtiem, bet tomēr…
Ieva, tev arī ir dažādi koncerti ārpus Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un dažādos kamersastāvos, bet nesen Rīgas svētkos tu spēlēji kopā ar DJ Monsta. Šādi eksperimenti ir tava vēlme izpausties vai tas ir kas tāds, kas tev vienkārši patīk?
Ieva Šablovska: Mūsu satikšanās ar DJ Monsta bija pilnīga nejaušība, jo mūs saveda kopā pilnīgi sveši cilvēki. Kāds vienkārši bija iztēlojies, ka tas būtu brīnišķīgi, ja dīdžejs spēlētu ar arfu. Kad mēs satikāmies, kas bija jau pirms vairākiem gadiem, es biju ļoti satraukusies, un es nesapratu, kas tur no tā visa varētu īsti sanākt, bet mūsu sadarbība ir brīnišķīga – es domāju, ka mēs arī turpināsim to. Tomēr es neteikšu, ka es esmu no tiem, kas grib eksperimentēt. Man patīk tādas klasiskas un pārbaudītas vērtības. (..)
23. septembrī, Daniil, tavam kamerorķestrim ir koncerts Vīnes “Musikvereins” Brāmsa zālē. Čaikovskis un Ernesku skanēs programmā. Ko jaunam mūziķim nozīmē savā kalendārā ierakstīt “Musikvereins”?
Daniils Bulajevs: Tā ir liela atbildība, un tas ir arī liels stress. Pat tajā brīdī, kad tu atver telefonu un ieraksti šo vārdu kalendārā. Un vēl jo vairāk, kad tu saproti, ka tas koncerts notiks ar ko tādu, ko tu pats esi radījis un nodibinājis. Uz to brīdi, kad mums par šo paziņoja, mums vēl bija tikai trīs ar pusi gadi. Tas bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums. Bet atbildības sajūta ir ļoti liela, jo tā ir tāda zāle, kurā tu pat īsti nevari tik ļoti uzticēties savai pieredzei un nervu sistēmai, jo gribot negribot spiež [uz nerviem] tas, kādas zvaigznes tur ir spēlējušas. Tā zāle ir tik liela ar savu vārdu un nozīmi Eiropā! Mēs ļoti gaidām to koncertu, un pēc tā būs arī citi koncerti Igaunijā, Kiprā… Tā būs tāda darbīga nedēļa. Kad es mūziķiem par šo paziņoju, visi sastinga un teica – Daniil, vai tu joko? Pēc kāda mēneša vai diviem es jau atgādināju, lai patiešām visi rezervē to datumu kalendārā tādam pasākumam.
Uz šo koncertu dosies arī mana kolēģe no Latvijas Televīzijas “Kultūras ziņām”, līdz ar to arī Latvijas Televīzijas skatītāji varēs ielūkoties notiekošajā. Bet, Ieva, pētot tavu biogrāfiju, mani burtiski apbūra viena detaļa – kopā ar vīru Ainaru jūs abi dienāt Zemessardzē.
Ieva Šablovska: Tieši tā.
Tātad jautājums, ko es uzdevu Daniilam par futbolu un rokām, tikpat labi attiecas arī uz tevi un dienēšanu.
Ieva Šablovska: Jā, pilnīgi pareizi. Tad, kad Daniils stāstīja, ka viņš atslēdz smadzenes no tās ļoti pastiprinātās emocionālās slodzes, kas mums ir orķestrī vai citur muzicēšanā, es iedomājos, ka Zemessardze ir tas, kas mani sazemē. Mēs ar vīru aizbraucam uz dienestu, un tur mums ir pilnīgi citi uzdevumi. Par roku saudzēšanu arī – jau pirmajā dienā, kad es biju Zemessardzē, es sapratu, ka es neko nedrīkstu darīt bez cimdiem, līdz ar to es pilnīgi visu tur daru ar cimdiem. Katru reizi, kad ir kādas celšanas vai skriešanas pa mežu, es arī domāju par to, kā krist pareizi, ja nu esmu spiesta krist. Visas darbības ar ieroci arī notiek tikai un vienīgi ar cimdiem, pēc iespējas sevi saudzējot, lai nebūtu nevienas mikrotraumas. Jo ir jāspēj tomēr ar pirkstu galiem un ādu spēlēt, tāpēc ir svarīgi, lai nebūtu arī nevienas mikrotraumas. Daniils vismaz labajā rokā var paņemt lociņu, bet man skaņa jārada ar savu ādu un ķermeni.
Tu arī esi teikusi, ka armija līdzinās simfoniskajam orķestrim. Kā tu to domāji?
Ieva Šablovska: Ir hierarhija, ir arī kaut kādas komandas. Diriģents mums tās dod ar savu roku, un mums tās ir jāizpilda. Vēlams – sinhroni. Īpaši domājot par vijoļu grupu, viņiem ir jākustina arī lociņi sinhroni. Tas ir sarežģīti, un es sēžu tieši aiz vijolēm, tāpēc es labi redzu, kā tas viss notiek un strādā reāli. Armijā arī ir daudz sinhronitātes, ko mēs arī mācamies un uzlabojam. Mēs mācāmies soli, mēs mācāmies to, ka divmetrīgs vīrietis vai metru piecdesmit gara sieviete var iet arī vienā solī, un mēs mācāmies disciplīnu, kas es uzskatu, ka mūziķiem jau ir ļoti augsta. Piemēram, ja orķestra mēģinājums sākas pulksten 10.00, tad tiešām arī pulksten 10.00 sāks visi skaņoties. Mēģinājums nesāksies pulksten 10.15. Un tieši tāpat ir arī armijā – ja mums ir jābūt ierindā pulksten 10.00, tad mēs visi esam tajā laikā ierindā. Tas, kurš nav, nes atbildību par to, ka viņš ir nokavējis, un tam noteikti ir jābūt nopietnam iemeslam.
Kas Zemessardzē pilda diriģenta lomu?
Ieva Šablovska: Komandieris, protams. (..) Un vispār, Zemessardzē ir ļoti svarīgas individuālās prasmes, un arī mūziķim ir svarīgas individuālās prasmes. Tikai tad, kad mēs būsim individuāli spēcīgi un profesionāli, mēs varēsim veidot izcilu komandu. Orķestris vai arī zemessardze ir tik stipra, cik ir stiprs vājākais posms. Vai pareizāk sakot, cik ir vājš vājākais posms. Ja mēs katrs mēģināsim uzdzīt to latiņu, ka mēs esam stipri un ka mūsu individuālās spējas ir augstas, tad arī visa kopējā kvalitāte mainīsies, un tā mainīsies tikai uz augšu.
Domājot par Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, mēs orķestra mājaslapā konstatējām, ka drīz vienu koncertu diriģēs pavisam jaunais diriģents, kurš ir arī tavs futbola biedrs, Daniil, Artūrs Plaudis.
Daniils Bulajevs: Jā, viņš man stāstīja!
Pie Artūra Plauža devās mans kolēģis Marģers Majors.
Ieva, cik ātri orķestris spēj saprast jaunu diriģentu? Vai tās ir jau pirmās minūtes, kad nodibinās kontakts, vai tomēr nepieciešams ilgāks laiks?
Ieva Šablovska: Citreiz pilnīgi pietiek ar to, kā diriģents ar mums sasveicinās. Ir diriģenti, kas atnāk, sasveicinās, un tu jūti, kā viņš jau ir paņēmis visu orķestri savās rokās, un visi ir burtiski pielipuši. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija Termo Peltokoski uzaicināšana, jo mēs viņu uzaicinājām pēc kopīgi pavadītas stundas un 15 minūtēm. Tad bija pirmā pauze, visi koncertmeistari aizgāja pie mūsu direktores Indras Lūkinas un teica – mums šo diriģentu vajadzētu pieturēt. Viņa karjera tajā brīdī arī strauji attīstījās, un faktiski mēs iekāpām pēdējā vagonā, lai mēs varētu viņu dabūt par māksliniecisko vadītāju. Bet ir bijis arī tā, ka atnāk diriģents, sasveicinās, un virs orķestra parādās mākonis, no kura ir grūti tikt vaļā visas turpmākās nedēļas garumā.
Bet, Daniil, Artūrs ir tavs vienaudzis, un jūs kopā spēlējat futbolu. Pēkšņi viņš tev būs jāklausa!
Daniils Bulajevs: Es to programmu nespēlēšu – tā man nav ierakstīta plānā, tāpēc mēs paliksim par labiem draugiem. (Smejas.)
(Smejas.) Tev nebūs viņš jāklausa.
Daniils Bulajevs: Vismaz pagaidām! (..)
Simtgadīgs orķestris un divdesmitgadnieks tajā – ko no senajām tradīcijām noteikti ir vērts saglabāt, bet ko varbūt jaunā paaudze ienesīs jaunu šajā orķestrī?
Daniils Bulajevs: Man šķiet, ka pagaidām ir grūti pateikt, kas tas jaunais varētu būt, jo, manuprāt, ir svarīgi runāt ar kolēģiem. Ir svarīgi uzzināt, kādas ir esošās orķestra tradīcijas. Vissvarīgākais ir atrast kopīgu valodu, atrast saskarsmes punktus un nākt vienam otram pretim, lai kopīgi būvētu kaut ko skaistu, spēlētu visaugstākajā kvalitātē.
Un nedomāt par to, kas ir jauns un kas – vecs?
Daniils Bulajevs: Jā. Vienkārši jāsadarbojas, jārunā, jāapspriež un jāmeklē kompromiss. Mēs nodarbojamies ar tik brīnišķīgu profesiju! Tu jau teici, Ieva, ka mēs īsti neejam uz darbu, domājot, ka, ak, dievs, mums tagad jānosēž no desmitiem līdz pieciem, piemēram. Manuprāt, ir svarīgi šo sajūtu saglabāt pēc iespējas ilgāk un nākt uz mēģinājumiem ar vēlmi nospēlēt tās programmas, iepazīties ar jaunu diriģentu vai ar interesi vērot, ko jau zināms diriģents jaunu izdomās un kādi viņam būs piedāvājumi. Kā jau dzīvē – galvenais ir runāt un meklēt kopsaucēju!
Milzīgs paldies jums par sarunu, apsveicu jūs ar simtgadi. Vēlu, lai šī sezona Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim būtu izcila un muzikāliem piedzīvojumiem bagāta! Bet, pirms noslēdzam sarunu, ko tad jūs īsti spēlēsiet tajā simtgades sezonā?
Ieva Šablovska: Svinības mēs iesākām ar Vāgnera “Loengrīnu”, tikko nospēlējām Kongresu namā ar Andri Pogu arī Mālera 7. simfoniju, un mums būs ļoti raibi un eiropeiski arī nākamie koncerti – būs no Itālijas, no Spānijas, no Portugāles gan diriģenti, gan programma. Būs diriģents no Japānas, būs arī divas dāmas – viena no Igaunijas un otra no Lietuvas, līdz ar to būs ļoti raiba un krāšņa programma!