Muskuļu demonstrēšana politikā: vai fiziskā sagatavotība kļūst par politiķu obligātu prasību?
Nekad nav bijis noslēpums, ka politiķi bieži vien tiecas radīt spēcīgu un pārliecinošu tēlu. Tomēr pēdējā laikā vērojama tendence, ka fiziskā sagatavotība un muskuļu demonstrēšana sociālajos medijos arvien biežāk tiek izmantota kā stratēģisks instruments, lai iegūtu vēlētāju atbalstu. Jaunais Polijas prezidents Karols Navrockis ir jaunākais piemērs šai modes tendencei, publicējot videoklipus, kuros viņš trenējas sporta zālē – sit pa boksa maisu, cilā svarus un veic pievilkšanos. Šāda rīcība nav pārsteigums, jo daudzi pasaules līderi aktīvi izmanto sportiskus kontekstus savas publiskās personas veidošanā.
No sporta arēnas līdz politiskajai skatuvei
Savulaik fiziskā spēka demonstrēšana tika uztverta kā drošības un stabilitātes simbols, īpaši nenoteiktības brīžos. Kā norāda mediju eksperts, Varšavas Universitātes profesors Jaceks Vaļevskis, cilvēki, redzot muskuļotu politiķi, instinktīvi domā: “Šis cilvēks spēs mūs pasargāt.” Šī evolūcijas laikā dziļi iesakņojusies asociācija joprojām ietekmē vēlētāju uztveri. Vaļevskis uzsver, ka politiķi bieži vien izmanto savu sportisko tēlu, lai radītu iluzoru, bet spēcīgu stabilitātes sajūtu, īpaši, kad sabiedrība ir satraukta.
Reiz politiku biežāk pārstāvēja aristokrāti ar atturīgāku imidžu, taču mūsdienās tas ir mainījies. Lai ganagrāk politiskās elites demonstrēja izsmalcinātību, mūsdienu politiķi cenšas sasniegt plašāku masu auditoriju, izmantojot vienkāršāku un popkultūrai tuvāku valodu, kas reizēm var būt pat agresīva. Šajā kontekstā politiķu vizuālais tēls bieži vien asociējas ar kino varoņiem vai spēka simboliem, kas populārajā kultūrā tiek saistīti ar drošību. Tādi līderi tiek uztverti kā “kareivji”, kas “neļaus nevienam sevi apklusināt” un vienlaikus sargās arī savu valsti.
Sportistu pāreja uz politiku
Ne tikai esošie politiķi izmanto sportu savas tēla veidošanai. Ir arī daudz bijušo sportistu, kuri veiksmīgi pārorientējušies uz politikas pasauli. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir bijušais Ukrainas bokseris Vitālijs Kļičko, kurš pašlaik ir Kijivas mērs. Tāpat bijušais Anglijas premjerlīgas futbolists Mikheils Kavelashvili ir kļuvis par Gruzijas prezidentu, bet Pakistānas kriketa zvaigzne Imran Khan – par savas valsts premjerministru. Savukārt bijušais PSG uzbrucējs Džordžs Veā ir bijis Libērijas prezidents. Pat holivudas aktieris un profesionāls kultūrists Arnolds Švarcenegers ir ieņēmis Kalifornijas gubernatora amatu.
Arī Polijā ir līdzīgi gadījumi. Olimpiskais vieglatlētikas čempions Šimonis Ziolkovskis ir iekļuvis Seimā, bet sprinteris Vitolds Baņka ieņēmis sporta ministra amatu. Šie piemēri skaidri parāda, ka sportiskais sniegums un popularitāte var atklāt durvis uz politisko karjeru.
Tuska “zaru apskāvieni” pret Navroka boksu
Arī Polijas premjerministrs Donalds Tusks ir pazīstams kā liels sporta entuziasts, īpaši futbola fans. Viņš pat agrāk ieņēmis Lechia Gdańsk futbola kluba fanu kluba viceprezidenta amatu. Tomēr, pēc profesora Vaļevska domām, Navroka boksa demonstrēšana politiski ir bijusi izdevīgāka. Vaļevskis skaidro, ka Tuskam līdzīgā futbola spēlēšana tika uztverta kā “pagalma izklaide”, kas ne vienmēr veido spēcīgu varas tēlu. Savukārt Navroka boksa treniņi tiek asociēti ar vīrišķību, drosmi un noturību pret triecieniem.
Profesors piebilst, ka sports, īpaši olimpiskajās tradīcijās, cieši saistās ar senajiem kara mākslām. Bokss ir tieša šīs saiknes atspoguļojums, kamēr futbols ir ritualizēta komandu spēle. Mūsdienu sporta veidi, piemēram, golfs un polo, ir attālinājušies no šī “kara skolotāju” simbolisma. Tādējādi fiziskā spēka demonstrēšana, īpaši tādos sporta veidos kā bokss, var politiķim palīdzēt veidot spēcīgāku un drošības sajūtu radošu tēlu, kas ir īpaši pievilcīgs vēlētājiem nenoteiktības laikos.