Dabas katastrofu, kas 26. augusta rītā notika Himalajos uz Nepālas un Ķīnas okupētās Tibetas robežas un prasījusi vairāk nekā 1000 cilvēku dzīvību un vairākus tūkstošus bezvēsts pazudušo (no tiem ap 600 ārvalstnieku, Latvijas pilsoņus ieskaitot; daudzi atrastie bojāgājušie ir identificējami tikai ar DNS analīzi), dēvē par pēkšņiem plūdiem, lai gan tā masa, kas, strauja milzu viļņa nesta, burtiski noslaucīja visu savā ceļā, sākot ar tiltiem un beidzot ar skolām un apdzīvotām vietām, vairāk līdzinājās nevis ūdenim, bet šķidram betonam. Sākumā tika minēts, ka plūdus varētu būt izraisījusi zemestrīce, jo šis reģions ir viena no seismiski aktīvākajām zonām pasaulē, 2015. gada zemestrīce Nepālā bija prasījusi gandrīz 9000 dzīvību. Tomēr drīz izrādījās, ka seismisko staciju reģistrēto 5,2 magnitūdu zemestrīcei līdzīgo svārstību izraisītājs ir nevis zemes garozas kustība, bet iežu masīva un milzīga ledāja daļas atdalīšanās no 5200 metru augstuma ielejā. (Jāpiebilst, ka šo katastrofu papildina tādas mūsdienu sērgas kā ar mākslīgā intelekta palīdzību radītas viltus plūdu un upuru ainas, kā arī krāpnieku mēģinājumi izkrāpt naudu no bezvēsts pazudušo tuviniekiem.)
Vai ledāja sabrukšana ir globālās sasilšanas tiešas vai netiešas sekas, SestDiena devās noskaidrot sarunā ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. Tā kā viņš tikko bija atgriezies no viena mēneša ekspedīcijas Grenlandē, sarunu sākām par Grenlandes ledāju stāvokli.
Ko jūs Grenlandē pētījāt?
Faktiski jau vairāk nekā desmit gadu mēs pētām lielākoties ledājus, un vairāk vai mazāk tieši polārajos apgabalos. Pētījumos lielākoties izmantojam tā saucamās ģeofizikālās iekārtas, piemēram, ģeoradarus, seismiskos sensorus, arī dronus. Tas viss palīdz noskaidrot tādu kā state of the art – ledāja stāvokli konkrētajā brīdī: ledus biezumu, ledāja ģeometriju, virsmas augstumu. Netieši varam arī saprast, vai un kur ledājā plūst ūdens, un arī netieši noteikt ledāja temperatūru. Tā ļoti specifiski mums izdodas pētīt ledāja termālo struktūru, respektīvi, saprast, ir vai nav ledus sasniedzis temperatūru, pie kuras tas kūst.
Ko tāda zināšana dod?
Tas ir diezgan būtiski. Vispārīgi sakot, ledājus var iedalīt siltos un aukstos. Aukstos ledājos ūdens nekur nav starp ledus graudiem, siltos ledājos visur ap ledus graudiņiem ir ūdens. Ir arī politermāli ledāji, kur siltā un aukstā ledus proporcijas ir dažādas. Atkarībā no šīs struktūras ledāji arī atšķirīgi reaģē uz klimata un visām pārējām pārmaiņām.
Tā ir Latvijas ekspedīcija vai starptautisks projekts?
Latvijas ekspedīcija, kas īstenota Latvijas Zinātnes padomes pētījumu projekta (Nr. lzp-2025/1-0242) ietvaros. Šajā projektā mums tiešas sadarbības ar Dāniju īsti nav, bet pirms četriem gadiem mūsu pirmā ekspedīcija bija starptautiskā projektā un sadarbībā ar Dānijas Meteorloģijas institūtu, ar viņu Grenlandē esošo polārbāzi. Šī, var teikt, ir neatkarīga ekspedīcija, kurā mēs mēģinām saprast ziemeļrietumu Grenlandes Kānākas ledus kupola stāvokli, kurš, protams, ietekmē arī tur esošos cilvēkus. Kānāka ir uz ziemeļiem vistālāk esošā pilsēta Grenlandē, tur dzīvo aptuveni 600 cilvēku. Viņi dzīvo turpat blakus ledus kupolam, un tas tiešā veidā ietekmē viņu ikdienu. Kaut vai, piemēram, plūst ledāja kušanas ūdens, un viņi ar mašīnu, kurā ir ūdens cisterna, brauc un uzpilda šo ūdeni. Ja kaut kas pamainās saistībā ar ledāja ūdens daudzumu, tas uzreiz ietekmē viņu ikdienu.
Tas ledājs ir saldūdens?
Jā, pilnībā saldūdens.
Jūra tur ir vaļā?
Grenlandes ziemeļrietumos lielākoties jūra (Bafina) ir visapkārt sasalusi, līdz ar to Kānāka ir sasniedzama ar kuģiem tikai divus, varbūt līdz trīs mēnešus gadā. Pārējā laikā jūra ir ciet un pārvietošanās notiek ar suņu pajūgiem. Tur dzīvo inuīti, viņi joprojām piekopj senās medniecības tradīcijas, viņu pamatnodarbošanās ir medniecība un zvejniecība. Jūrā tiek medīti roņi un narvaļi, sauszemē – muskusvērši, ziemeļbrieži. Vispār inuīti medī visu, ieskaitot polārlāčus, to medīšanai gan ir noteiktas kvotas katrā reģionā.
Kāpēc viņi medī polārlāčus?
Nu, tā ir pārtika, āda, kažoks… Faktiski inuīti ir iemācījušies izmantot pilnīgi visu. Piemēram, no roņa viņi apēd visu, ieskaitot kuņģi, zarnas – visus iekšējos orgānus. Arī inuītu apģērbs tiek veidots no dzīvnieku ādas.
Joprojām?
Tieši tā, cimdi no roņādas un suņa vilnas, bikses no polārlāča kažoka.
Un viņi pārvietojas ar suņu pajūgiem ne tikai tūristiem par prieku, bet arī savā ikdienā? Jeb tomēr ar sniega močiem?
Lielākoties tiešām ar suņu pajūgiem. Ne tikai ziemeļrietumu Grenlandē, bet arī citās pilsētiņās, kur mēs bijām pa ceļam, piemēram, Ilulisatā, kas ir jau tāda lielāka pilsēta un arī vairāk tūristu galamērķis, ārpus pilsētas ir milzīga pļava. Tā ir pilna ar suņiem, kuri tur vasarā, protams, ir piesieti un gaida ziemu. Grenlandē nav uzticamāka transportlīdzekļa par suņu pajūgiem, tie rada mazāku troksni, un galu galā Ziemeļrietumgrenlande ziemas laikā ar kuģiem nav sasniedzama vispār, ar lidmašīnām arī diezgan problemātiski laikapstākļu dēļ, līdz ar to, ja kāds sniega mocis saplīst, jāgaida gandrīz gads, lai dabūtu detaļas. Tāpēc suns tur ir viss. Suņu pajūgs Grenlandē ir standarts, un arī zinātnieki izmanto šos vietējo mednieku pakalpojumus. Ja mēs tur brauktu pavasarī vai ziemā, tad pārvietotos ar suņu pajūgu.
Kādi tur bija laika apstākļi jūsu ekspedīcijas dienās?
Tāpat kā visā pasaulē, arī Grenlandē laikapstākļi un klimats mainās diezgan strauji, īpaši pēdējos gados. Vietējie stāsta, ka arvien biežāki ir netipiski anomāli laika apstākļi, proti, vairāk līst. Pārsvarā tajā reģionā ir ļoti sauss klimats, faktiski tas ir gandrīz kā polārais tuksnesis, bet tagad lietus līst arvien biežāk. Kad mēs ieradāmies Kānākā, trīs dienas pēc kārtas lija, un bija lijis arī pirms tam. Vismaz kādus desmit gadus tur nebija pieredzēts, ka lītu tik daudz. Jau pēc pāris lietus dienām vismaz trijās vietās tika pārrauts galvenais ceļš, kas ved no lidostas uz pilsētu, – ūdens izrāva trīs milzīgus kanjonus, tie bija jāizber, un tajos vajadzēja ielikt notekcaurules, vismaz kādu nedēļu ceļš no lidostas uz pilsētu bija slēgts.
Tad dažas dienas temperatūra uzkāpa līdz plus 10–12 grādiem. Tur vasarā tas skaitās ļoti silti, līdz ar to ledājs kūst arvien ātrāk. Ekspedīcijas beigās, tātad augusta beigās, temperatūra jau bija tikai plus divi grādi jūras līmenī, bet augstāk, uz ledus kupola jau bija mīnusi un sniga.
Vai Kānākā no ledus brīva zeme arī ir?
Jā. Ir ledus kupols, ir ielejas, kuras aizpilda ledāji, ir stāva kalnu nogāze un dažās vietās tādi kā gravu, ieleju iznesu konusi, kur ir iznests materiāls, nogāze ir nedaudz lēzenāka, tur arī šī pilsētiņa ir izveidota. Plakanu vietu tur nav.
Kādas puķītes tur arī aug?
Brīnumainā kārtā aug, arī pavisam tuvu pie ledāja – tur ir klajš lauks ar akmeņiem no izkusuša ledāja, un visā tajā klajumā ir pa kādai puķītei.
Vai Kānākas inuīti būtu ieinteresēti globālajā sasilšanā?
Vietējo dzīvesveidu globālās klimata pārmaiņas ietekmē vistiešākajā veidā. Lielākoties negatīvi. Īpaši viņus ietekmē, var teikt, tāpat kā polārlāčus un citus turienes dzīvniekus, tas, kas notiek ar jūras ledu, cik pastāvīgs ir jūras ledus, cik tas ir drošs, jo no tā ir atkarīgas medības. Ja jūras ledus neizveidojas vai tiek aizpūsts, tad grūtāk ir pārvietoties ar suņu pajūgiem un medīt. No tā tiešā veidā ir atkarīga inuītu izdzīvošana, viņi pārtiek lielākoties no tā, ko nomedī.
Arī mūsdienās?
Jā.
Tātad viņi nebūtu ieinteresēti, ka Ziemeļrietumgrenlandē kļūst siltāks?
Nē. Laikapstākļi ir kļuvuši arī daudz mainīgāki, neparedzamāki, lietaināki, vējaināki. Tas ietekmē, piemēram, pārvietošanos ar laivām – ja jūrā ir stiprs vējš un viļņi, tur ar laivu pārvietoties nevar.
Kādas ir sasilšanas prognozes? Vai Grenlande ar laiku varētu pārvērsties par zaļo zemi?
Ja mēs uz to skatāmies ģeoloģiskā laika skalā…
…piemēram, līdz vikingu laikam, kad Grenlande bija zaļāka.
Vikingu laikā Grenlande arī bija klāta ar ledu, tāpat kā mūsdienās, bet bija nedaudz siltāks, tāds viduslaiku siltais laika periods pirms tā saucamā mazā ledus laikmeta, kad atkal bija druscītiņ vēsāks. Tas nozīmē, ka ledāji tajā laikā varēja būt nedaudz vairāk atkāpušies, nedaudz, bet Grenlande nav bijusi zaļa cilvēka pastāvēšanas laikā. Jaunākie dati liecina, ka, iespējams, pirms miljons gadiem dažās vietās diezgan centrāli Grenlande ir bijusi brīva no ledus segas.
Kādas ir mūsdienu prognozes? Tāpat kā visur citur pasaulē polārajos reģionos sasilšana notiek pat trīs četras reizes ātrāk nekā citur, un ar katru desmitgadi sasilšanas temps dubultojas, līdz ar to arī Grenlande pamazām sāks atbrīvoties no ledus segas. Tā kā tur atrodas Ziemeļu puslodes lielākais ledus vairogs, kurš eksistē jau, iespējams, pat trīs miljonus gadu, tad, protams, viena cilvēka mūža laikā tas nenotiks, bet, ja skatāmies nedaudz ilgākā perspektīvā – simtos un tūkstošos gadu –, Grenlande ledu var zaudēt ļoti būtiski.
Vai tas nozīmē, ka mēs dzīvojam starpledus laikmetā?
Idejiski mēs dzīvojam starpledus laikmetā. Pēdējos 2,6 miljonos gadu, vienkāršoti sakot, ir bijuši aptuveni 50 leduslaikmeti un 50 starpledus laikmeti. Tas ir cikls, ko nosaka orbitāli faktori, tas, kas notiek ar Zemes orbītu un ar Zemes rotācijas asi. Bet tā kā ogļskābās gāzes daudzums atmosfērā ir pārsniedzis jau vismaz 430 daļiņas uz miljonu un šāds skaitlis nav bijis vismaz trīs miljonus gadu, nevienā no iepriekšējiem starpledus laikmetiem, ir zināmas bažas, kad un vai vispār iestāsies nākamais leduslaikmets. Vai tas tiks «atlikts» uz ilgu laiku, vai var būt arī tā, ka zeme ieies jau pilnīgi citā klimata stadijā, kad leduslaikmeti beigsies vispār. To ir grūti prognozēt, bet, ja gribas nosaukt kādu skaitli, zinātnieku aprindās ir dzirdēts, ka vismaz pusmiljona gadu ilgā laikaposmā nākamā leduslaikmeta nebūs.
Šobrīd apstākļi, var teikt, ir ļoti kritiski, daudzi runā par to, ka mēs jau esam sasnieguši dažādus sliekšņus, pēc kuriem izmaiņas saistībā ar ledājiem, ledāju kušanu ir pilnībā neatgriezeniskas, – nekas nemainītos arī tad, ja izmeši būtu pa nullēm, jo ogļskābās un citu gāzu apjoms ir tik liels gan atmosfērā, gan it īpaši akumulēts okeānā, ka mēs šo procesu vairs apturēt nevaram. Ir skaidrs, ka sasilšana straujiem soļiem turpināsies.
Vai jūs pats arī tā uzskatāt?
Zinātnieki ir pilnīgi vienisprātis par to, kas notiek ar klimatu, tur nav absolūti nekādu šaubu, ka globāli kļūst siltāks un ka tieši cilvēks par to lielākoties ir atbildīgs.
Zemes ģeoloģiskajā vēsturē gan arī pirms cilvēka ir bijuši vēl siltāki un ar ogļskābo gāzi bagātāki periodi.
Protams, kā ģeologi mēs varam runāt par pagātni un to, ka arī bez cilvēka darbības ogļskābās gāzes koncentrācija ir bijusi daudz augstāka nekā tagad. Kaut vai tad, kad Zeme veidojās. Bet tas fakts, ka temperatūra ir bijusi siltāka pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, mums absolūti nepalīdz mūsdienās, kad ledāji strauji kūst.
Eocēna sākumā arī klimats strauji kļuva siltāks bez cilvēka palīdzības.
Jā, paleocēna – eocēna termālajā maksimumā pirms apmēram 56 miljoniem gadu temperatūra bija, iespējams, par pieciem līdz astoņiem grādiem siltāka un ogļskābās gāzes daudzums daudz lielāks nekā mūsdienās, bet tajā laikā uz Zemes nebija cilvēka un infrastruktūras.
Ko Latvijai šajā gadsimtā nozīmēs globālā sasilšana?
Globālas pārmaiņas Latvijā nozīmēs, var teikt, to pašu, ko pārējai pasaulei, bet Latvijā mēs šīs vides izmaiņas kopumā pārcietīsim daudz mierīgāk. Arī mēs jūtam, ka temperatūra pieaug, arvien biežākas kļūst vētras, arī vasarā vairāk ir vētru. Līdz ar to arī Latvijā mums ir jāgatavojas tādām pēkšņām klimata katastrofām – pēkšņām vētrām, pēkšņām lietusgāzēm, karstuma viļņiem. Eiropā galvenie cēloņi, kādēļ cilvēki iet bojā dabas katastrofu rezultātā, ir divi: plūdi un karstuma viļņi. Arī Latvijā arvien vairāk mēs piedzīvojam gan plūdus, gan karstuma viļņus.
Cik lieli dabas apstākļu izraisīti plūdi Latvijā var būt?
Cik lieli, grūti definēt, bet samērā nesen mēs piedzīvojām plūdus ziemā, kad applūda plašas teritorijas Jēkabpilī un iedzīvotāji uztraucās, ka dambis neizturēs, – ja tas neizturētu, tad jau applūstu daudz plašākas teritorijas. Pietiekami liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir uzbūvējuši mājas upju palienēs, upju terasēs, kuras potenciāli var applūst. Arī Baltijas jūras piekrastē mēdz būt vētras un ceļas ūdens līmenis. Pēkšņas un stipras lietusgāzes samitrina grunti, tas nozīmē, ka arvien vairāk piedzīvosim dažāda veida noslīdeņus un nogruvumus, nogāzes kļūst arvien nestabilākas. Tas ietekmēs ceļus un ēkas.
Kurās vietās noslīdeņi var notikt? Turaidā?
Turaida 2002. gadā ir zināmākais piemērs, kā veidojas noslīdeņi, bet faktiski noslīdeņi Latvijā notiek itin bieži, var teikt, katru gadu. Īpaši pavasaris ir tāds periods, bet lielākoties tas notiek nelielās upju ielejās un ietekmē reģionālos autoceļus.
Tātad ceļi Latvijā no applūšanas cietīs arvien biežāk?
Noteikti.
Kur jūs bijāt 22. augusta vētras laikā?
Šo vētru es pārdzīvoju Grenlandē, tur bija cita veida izaicinājumi. Diezgan pārdzīvoju arī par Latvijas vētru, baidoties, ka siltumnīcu vai saules paneļus aizpūtīs vai kāds koks mašīnai uzkritīs. Šī bija, cik zināms, spēcīgākā vasaras vētra novērojumu vēsturē, līdz ar to varam rēķināties, ka tāda veida katastrofas gaidāmas arvien biežāk.
Vai katastrofa Nepālā jums bija pārsteigums?
Laikam jau nebija pārsteigums, bet pārsteigums gan bija redzēt šos video ar milzīgo uzplūdu vilni, kurš pārsniedz 50 m augstumu un aizskalo projām visas mājas, īpaši uz Nepālas un Ķīnas robežas, – tas izskatījās kā fantastikas filmā. Pārsteiguma par šo dabas procesu vairs jau īsti nav, jo tā nav pirmā reize, tagad faktiski katru gadu notiek līdzīgas katastrofas. Tikai šoreiz tā notika tādā reģionā, kur ir grūti kaut ko paredzēt, novērst vai brīdināt. 2025. gadā līdzīga katastrofa, tikai bez cilvēku upuriem, notika Šveicē, Blatenas ciematā. Tas bija tā sauktais Bērča ledājs, kurš arī sabruka, saira un noslīdēja. Paldies Dievam, tur izveidojās tāds kā sprostezers, kurš pārplūda nedaudz vēlāk, un bija iespēja cilvēkus brīdināt un evakuēt. Nepālas gadījumā īsti nekāds sprostezers neizveidojās, bet sākotnēji norisinājās ledāja un pamatiežu masīva atdalīšanās, kas pārveidojās ledus un iežu lavīnā. Pēc tam tā kustējās kā dubļu, iežu blāķu un ledus gabalu plūsma ar ātrumu līdz 180 km stundā – milzīgs ātrums, var teikt, ātrāk nekā tīrs ūdens spētu plūst, līdz ar to viss notika tik pēkšņi.
Vai Nepālas varas iestādes šo katastrofu varēja paredzēt?
Šo konkrēto katastrofu Nepālā noteikti paredzēt nevarēja, tāda veida ledāju sabrukšanu faktiski paredzēt īsti nav iespējams. Tad mums būtu jāmonitorē katrs ledājs pasaulē, uz vietas jāvēro, kas notiek ar ledāju, vai ir kādas pazīmes, ka tas sāk ātrāk kustēties, vai kāds ūdens koncentrējas uz gultnes. Skaidrs, ka visur to nevar izdarīt. Šveicē, bagātā valstī, kur ledāju nav tik daudz un apdraudējums vairāk vai mazāk ir zināms, visi Alpu ledāji ir uzskaitīti. Tur var veikt gan netieša, gan tieša veida monitoringu un izstrādāt arī brīdināšanas sistēmas, bet Himalajos un Tibetas plakankalnē ir milzīga platība, tur tas fiziski nav iespējams.
Kas tad cilvēkiem tur būtu bijis jādara, lai pasargātos? Vienkārši nedzīvot tādās vietās?
Lai cik triviāli neskanētu, diemžēl tā ir. Tādā upes ielejā, turklāt ielejā, kurā līdzīgi plūdi nenotiek pirmo reizi (šis ir pirmais gadījums tikai mēroga ziņā, kad sadalās ledājs un dubļu, ledus masa plūst tik ātri un uzplūdu vilnis ir tik augsts, bet plūdi šajā ielejā ir bijuši arī agrāk), mēs varam vai nu tur nedzīvot, vai arī, ja dzīvojam, tad konkrētie ledāji un nogāzes tiek monitorētas, tiek izstrādāta kaut kāda sistēma, izmantojot, iespējams, mākslīgo intelektu, kurš, izmantojot satelītdatus, regulāri seko līdzi situācijai, vai kaut kur uzkrājas vairāk ūdens, vai ir kādas pazīmes, kas liecina par ledāju destabilizāciju. Tad var kaut kā brīdināt cilvēkus. Bet domāju, ka nabadzīgā valstī ir daudz šķēršļu šādām sistēmām.
Ko šādu vietu apmeklēšana nozīmē tūristam?
Cilvēkiem, kas brauc uz tādām vietām, būtu jāņem vērā potenciālie riski. Problēma droši vien ir tāda, ka šīs potenciālā riska teritorijas, īpaši augstkalnos, īpaši Himalajos, nav apzinātas līdz galam. Tas nozīmē, ka katram, kurš brauc uz šādām vietām, ir vienkārši jāuzmanās. Ja mēs dodamies uz kādām ielejām – un parasti ielejas galā ir ledājs vai kāds ezers, vai varbūt ir uzbūvēts dambis –, tad tas ir katra cilvēka paša risks. Visriskantākās teritorijas varbūt būtu tādas, kur jau kaut kāda veida dambis vai nosprosta ezers eksistē, jo, ja izveidojas kāds noslīdenis vai nogruvums un šis materiāls iegāžas ūdenskrātuvē, tad ir potenciāls, ka šis dambis, mākslīgs vai dabisks, var tikt pārrauts. Visbiežāk šādi pēkšņi plūdi notiek šādā veidā.
Vai jūs brauktu uz šādām vietām?
Es droši vien brauktu. Kā zinātnieks es braucu uz līdzīgām vietām, varbūt ne uz augstkalniem, bet uz polārajiem apgabaliem. Esmu bijis Grenlandē, Antarktīdā, Svalbārā, Islandē, kur dažādas dabas katastrofas ir ikdiena.
Kādas tur ir bīstamības?
Tieši tādas pašas. Arī Grenlandē vairākas reizes ir notikusi ledāju sabrukšana, atdalīšanās, kad ledus iežu masa ieslīd jūrā un rada lielu cunami vilni.
Cik lielu?
Pat simt un vairāk metru augsts var būt cunami sākotnējais vilnis, kas tiek radīts, kad ledus un iežu masa iegāžas ūdenī. Grenlande, protams, ir liela, parasti tas neapdraud cilvēku apdzīvotas vietas, bet ledāju sabrukšana tur jau kļūst arvien regulārāka.
Kas notiek ar Antarktīdas ledājiem?
Visos pasaules reģionos, Antarktīdu ieskaitot, ledāji kopumā savu masu zaudē, atkāpjas, to virsma pazeminās, tie kļūst arvien nestabilāki. Arvien biežāk mēs dzirdam, ka gan Grenlandē, gan Antarktīdā atdalās lieli aisbergi, bet aisbergu atdalīšanās ir tikai tāda virspusēja aina, kas liecina par daudz lielākām izmaiņām, – Grenlande un Antarktīda kopumā zaudē savu ledāju masu daudzus simtus miljardu tonnu katru gadu.
Latvijas Universitātes ģeologi Antarktīdā bija ekspedīcijā 2018. gadā, viesojāmies ukraiņu polārstacijā Akadēmiķis Vernadskis un pētījām mazos ledājus, kuri ir izvietoti uz salām apkārt polārstacijai. Šobrīd skatāmies uz dažādām pētniecības programmām, mūs interesē vairāki reģioni Antarktīdā pie Livingstona salas un Disepšenas salas. Interesējamies par Antarktīdas reģionu, jo, kā izrādās, arī tur ir ledāji ar savdabīgu iekšējo termālo struktūru, kuru neviens zinātnieks nav pētījis un kur mēs varam savu pienesumu dot.
Latvijai ledāju kušana savulaik ir bijusi pozitīva. Cik biezs bija ledājs «virs mums» pēdējā apledojuma laikā?
Jā, ģeoloģiskā laika skatījumā Latvijas teritorijā salīdzinoši nesen, vēl pirms 14 000–15 000 gadu bija ledus. Pirms 20 000 gadu Latvijā bija maksimālais ledus biezums, kurš sasniedza maksimāli pat 1,5 km biezumu Ziemeļlatvijā.
Varbūt arī no šīs globālās sasilšanas var būt arī kādi pozitīvi efekti.
No visa kā mēs varam kaut ko pozitīvu smelties, bet kopumā sekas diemžēl būs negatīvas. Negatīvo seku ir daudz vairāk, īpaši tādēļ, ka šīs izmaiņas notiek ļoti strauji, un ne cilvēks, ne augi, ne dzīvnieki vienkārši nespēj šīm izmaiņām pielāgoties.
Kaut kādas atsevišķas pozitīvas sekas mēs varam, protams, saskatīt. Kaut kur kļūst siltāks, kļūst ilgāka veģetācijas sezona.
Augiem jau patīk ogļskābā gāze. Varbūt Sahāra sazaļos?
Šajā laika periodā, domāju, Sahāra diemžēl nesazaļos, bet koku augšanas līnija vai mežu izplatība ies arvien tālāk uz ziemeļiem, jo tur kļūst siltāks, nosacīti arī mitrāks. Var teikt, ka kopumā šobrīd Arktika kļūst arvien zaļāka, tur ir vairāk veģetācijas, vairāk koku, tātad, no vienas puses, piesaista arī vairāk oglekli. No otras puses, tomēr arvien vairāk ogleklis izdalās no augsnēm, no purviem un ezeriem, un kopējā bilance ir negatīva. Šobrīd zinātnieki ir diezgan vienisprātis, ka šis lielais un pēkšņais ogļskābās gāzes kāpums ir cilvēka darbības sekas. Tā ir ogļskābā gāze, ko cilvēks ir radījis savas darbības rezultātā, dedzinot ogļūdeņražus. Tas ir diezgan skaidrs, jo zinātnieki spēj novērtēt un modelēt arī citus faktorus, un šie citi faktori šajā laika posmā, kas ilgst jau vairākas desmitgades, īsti nav mainījušies, mums nav bijuši lieli vulkāna izvirdumi vai izteikta saules aktivitāte, kas varētu globāli paaugstināt ogļskābās gāzes un siltuma daudzumu atmosfērā.
Bet ja kāds supervulkāns izvirst, tad tas izdala tik lielu ogļskābās gāzes daudzumu, ka cilvēka iedarbība uz tā fona izskatās sīkums.
Tā ir atsevišķa tēma. Arī ģeologiem patīk par šo filozofēt. Es esmu bijis pie vulkāniem, pirms mani ieinteresēja ledāji, – gan pie Teides vulkāna Kanāriju salās 3,7 km augstumā, gan Sicīlijā pie Etnas, kas izvirst ik pēc pāris mēnešiem, gan pie Stromboli, neliela vulkāna Lipāru salās, kurš izvirst katru dienu, arī pie vairākiem vulkāniem Islandē. Ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kad notiks supervulkāna izvirdums, ģeoloģiskajā vēsturē tas ir noticis vairākkārt. Piemēram, Jeloustonā Ziemeļamerikā supervulkāns izvirst aptuveni ik pēc miljons gadiem. Arī Eiropā nosacīti ir potenciāls supervulkāns – Flegrejas lauki Itālijā. Tā ka man diemžēl jāsaka, ka no tādiem vulkāna izvirdumiem mēs nekur neizbēgsim, agrāk vai vēlāk tie notiks.
Latvija kopumā dabas katastrofu ziņā ir viena no drošākajām vietām pasaulē.
Par laimi, jā. Mēs nesagaidīsim ne lielus vulkāna izvirdumus, ne zemestrīces, arī ne ļoti lielus plūdus. Latvija ģeoloģiski un arī klimata ziņā ir viena no drošākajām vietām uz Zemes. Bet supervulkāna izvirdums ietekmēs visu civilizāciju, tur sekas būs grandiozas.
Gadi bez vasaras?
Tie faktiski būtu gadi bez saules gaismas kā tādas – būtu milzīgs pelnu mākonis, kam saule nespētu izspīdēt cauri.
Kas tūristam ir bīstamāk – staigāt pa kalniem vai iet pie vulkāna?
Arvien biežāk tiek pievērsta uzmanība tam, ka gan tūristiem, gan kalnos kāpējiem kļūst arvien nedrošāk doties kalnos. Īpaši par Monblānu šajā sezonā ir bijis liels satraukums – netipiski silti laikapstākļi, arvien lielāks lavīnu risks, dažādi nogāžu nestabilitāšu procesi, ir maršruti, kur Monblānā jau aizliegts kāpt. Kalni kļūst arvien nestabilāki, līdz ar to alpīnismu un tūrismu sagaida problēmas. Dodoties uz kalnu reģioniem, cilvēkiem ir jāapzinās, ka pastāv arvien lielāks dažādu dabas katastrofu risks, un ne vienmēr viņi būs par to informēti, ja dosies uz mazāk attīstītām valstīm.