“Mammu, man ir slikti. Vai vari atvērt durvis?” Ērikai pa tālruni vaicāja viņas 17 gadus vecā “meita”. Zvans nāca no meitas numura, ekrānā bija redzams viņas attēls un arī balss sakrita ar meitas balsi. Taču bija kāda nianse, kas Ērikai lika kļūt piesardzīgai – proti, viņa katru dienu pati veda meitu uz skolu un pēc stundām brauca viņai pakaļ, tāpēc sieviete labi zināja, ka viņas meitai tajā brīdī būtu jāatrodas skolā.
