Šosezon “Valmieras” vārtos nemainīgi no zvana līdz zvanam visās spēlēs darbojies Haralds Kalniņš – komandas galvenā trenera Gata Kalniņa jaunākais dēls. Sestdien spēlē pret “Mettu” Haralda spēle lielā mērā ļāva vidzemniekiem izdzīvot pretinieku komandas ofensīvu, vairākkārt glābjot savu vienību no iespējamiem vārtu zaudējumiem. Pēc sestdien aizvadītās cīņas Pirmās līgas tabulā saglabājies status quo valmieriešiem ar “Mettu” esot vienādam punktu skaitam, bet priekšā esot vidzemniekiem, pateicoties uzvarai pirmajā savstarpējā spēlē. Līdz sezonas noslēgumam atlikušas vēl septiņas spēļu kārtas.
Ir Latvijas futbolā skaļi runāts par to, ka par neizšķirtiem neesot jāpriecājas. Šī gan šķiet reize, kad par neizšķirtu ir pamats būt priecīgiem, jo spēle varēja aiziet uz abām pusēm. Kādas ir sajūtas pēc šī neizšķirtā rezultāta, kas ļauj noturēt nominālo pirmo vietu turnīra tabulā?
Spēlējot 30 minūtes mazākumā un pret tik lielu spiedienu, ir grūti neielaist pret tik laba līmeņa komandu. Šoreiz sanāca pavilkt… [atviegloti nopūšas]
No tā, ko skatījāties video, cik daudz spēle gāja pēc “Valmieras” iecerētā scenārija un kur “Metta” varbūt pārsteidza?
Es teiktu, ka mēs pirmo puslaiku labi iesākām. Tad mazliet atdevām iniciatīvu pretiniekiem. Pirmajā puslaikā bija daudz momentu. Izgājām uz otro puslaiku un ātri iesitām izlīdzinošo golu. Tas bija ļoti svarīgi. Beigās atdevām visus spēkus, lai noturētos.
Par beigām runājot, tribīnēs ļoti labi varēja just, ka notiek tāda emocionālā nomaiņa pēc tā izgājiena viens pret vienu, kurā atvairīji bumbu. Skatītāji ļoti pavilkās aiz tevis un ļoti skaļi juta līdzi katrai veiksmīgajai darbībai. Cik ļoti to var just esot laukumā vai arī ir tuneļvīzija uz bumbu un to, kas notiek tribīnēs, tā nejūt?
Tajā momentā sajūta, protams, bija fantastiska. Par kaut ko tādu vārtsargs var tikai sapņot. To izdarīt… jā, tas ir kaut kas cits. Atbalstu no tribīnēm var ļoti just, un tas iedod kārtīgu pārliecību. Tas noteikti ļauj vieglāk spēlēt.
Epizode, kurā bumba trāpīja pa pārliktni un pēc tam arī pret tevi kaut kur atsitās. Tribīnēs bija dažādas versijas, kur īsti tā bumba trāpīja, bet galvenais, ka tā brīnumainā kārtā neielidoja vārtos, izdodoties saglabāt 2:2. Kas tajā epizodē īsti notika?
Man liekas – bija sitiens no 16 metriem. Grūts vai negrūts, nav tik svarīgi. Izdevās aizskart bumbu, un tad tā trāpīja pa vārtu rāmi. Pēc tam tā trāpīja vēl pa papēdi. Jāsaka, ka mazliet paveicās, ka neiegāja vārtos.
Ir pacilātības sajūta, ka ir šis pozitīvais rezultāts, lai gan varējāt arī uzvarēt (Pape Dudū izšķērdēja izcilu vārtu gūšanas iespēju pēc Fraža Kermanī izgājiena pret vārtiem). Pirmā vieta tabulā ir saglabāta, bet tas neļauj atslābināties, jo katrs klupiens tagad var būt izšķirošs. Ņemot vērā, ka priekšā ir smags kalendārs, gan ar bīstamo “Albertu” izbraukumā, gan ar vēl bīstamākajiem pirātiem mājās, kam tagad komandā ir jābūt gataviem?
Tagad katra spēle ir kā mazs fināls. Tagad tiešām viss pa īstam tikai sākās. Būs interesantas spēles.
Pastāsti, kā vispār nonāci līdz vārtu sargāšanai? Mans pieņēmums ir, ka vecākais bračka (Ernests) gribēja sist vārtus un tad ņēma un ielika jaunāko, lai jau sargā. Kā tad nu bija īstenībā?
Vārtus sargāju jau no septiņu astoņu gadu vecuma. Man tas vienmēr licies tā savādāk un interesantāk. Tētis bija uzbrucējs. Bija doma arī iet uzbrukumā spēlēt. Tas būtu bijis fantastiski, bet tomēr izvēlējos palikt vārtos.
Ja brālim fāteris [“Valmieras” galvenais treneris Gatis Kalniņš] var arī no pieredzes kādus padomus iedot, jo tomēr karjeras beigās sanāca arī viņam kā centra aizsargam reizēm uzspēlēt, tad ko viņš par vārtsardzības lietām var izstāstīt?
Daudz jau neko… Taktiskajā ziņā var uzlikt akcentus. Galvenais ko saka, ka vārtsargam laukumā ir daudz jārunā. Tas ir viens no galvenajiem elementiem sekmīgam vārtsargam. Jāspēlē ir ar pārliecību un pēc kļūdām vajag atgūties.
Kā jaunam vārtsargam arī pašam sezonas laikā pa pāris kļūdām ir bijis, kur noteikti varēja nospēlēt aukstasinīgāk. Tev kā komandas dzelzs vīram, kurš piedalījies visos mačos, vai jūti, ka sezonas gaitā pārliecība ir augusi un šī spēle arī bija kā apliecinājums tam?
Es domāju, jā. Šādā vecumā spēlēt visas spēles un gūt pieredzi ir ļoti svarīgi, lai augtu un attīstītos kā spēlētājs. Ja vairāk spēlē, jo lielāku pieredzi iekrāj.
Komandas dzels vīra statusā arī novēlu pabeigt sezonu, bet zināms jautājums rodas ieskatoties komandas pieteikumā, kur rezerves vārtsargs spēlēm netiek iekļauts. Vai komandā ir noteikts, kuram būtu jāpilda ārkārtas vārtsarga loma, ja nu tāda vajadzība rastos?
Es teiktu, ka ir divas opcijas – vai nu Jēkabs Vagars vai Rinalds Krists Freilihs. Kāds no viņiem uzņemtos un ieietu vārtos, ja vajadzētu. (atbilde gan acīm redzami veltīta diviem komandas biedriem, kuri amzierējās intervijas laikā)