Krītošs cilvēks no viena no Pasaules Tirdzniecības centra torņiem
Es to dienu vēl šobaltdien labi atceros.
Kokteilis
Tava vārda pirmais burts ir spēcīgs kods, kas piešķir enerģiju. Uzzini, kādu spēku nes tavs vārds!
“Kādi ir tie cilvēki, kam alga ir virs 1401 eiro?” Jaunie algu dati rosina samērīties ar algām
Etiķis veļas mašīnā: eksperti nosauc 6 iemeslus, kāpēc to iesaka pievienot, mazgājot veļu
Šonedēļ būs 25 gadi kopš dienas, kad teroristi nolaupīja četras lidmašīnas. Divas no tām ietriecās Pasaules tirdzniecības centrā Ņujorkā, un viena no tām ietriecās ASV Aizsardzības ministrijas mītnē Pentagonā.
Ceturtās lidmašīnas pasažieri sacēlās pret teroristiem, un tā nogāzās kādā laukā Pensilvānijas štatā.
CITI ŠOBRĪD LASA
Es todien sēdēju pie tulkošanas darbiem savā dzīvoklī, kad iezvanījās telefons. Tas bija mans labs paziņa Džordžs Stīls, amerikānis, kurš savulaik ieprecējās Latvijā.
“Vai skaties CNN?”
“Kāds CNN? Šodien taču ir darba diena!”
Tomēr ieslēdzu televizoru un tad kādas minūtes desmit stāvēju ar pulti rokās, kā sasalis sālsstabs. Viens no Pasaules tirdzniecības torņiem dega, un tā sānos bija liels caurums.
Tad atkal atskanēja telefons, un no Latvijas televīzijas kāds teica: “Brauc šurpu! Tu te esi vajadzīgs!”
Nākamo 36 stundu laikā es biju žurnālists, kurš piedalījās raidījumos gan televīzijā, gan arī Latvijas radio.
Kad pēc tam beidzot pārvilkos mājās, atkal ieslēdzu CNN un redzēju cilvēkus izmisīgi rakņājamies par sabrukušo celtņu drupām, cerībā atrast savus tuviniekus vai vismaz viņu mirstīgās atliekas.
Nekad mūžā neesmu tā raudājis, kā tajā brīdī.
Uzbrukumu organizēja Tuvo Austrumu teroristu grupa Al Kaida, kura bija sašutusi par ASV militāro klātbūtni attiecīgajā teritorijā.
Vairākus mēnešus pirms tam Amerikā visai slepeni ieradās grupiņa teroristu, kuri pieteicās dažādās aviācijas skolās ar lūgumu viņiem iemācīt lidmašīnu vadīšanu.
Laikā pirms uzbrukumiem vairāki izlūkdienesti pasaulē Ameriku brīdināja, ka varētu sekot uzbrukums. Pirmais bija jau 1998. gadā, kad Amerikas prezidents bija Bils Klintons. Ziņojums nāca no Centrālās Izlūkošanas pārvaldes Pretterorisma centra, bet informācija tika ielikta atvilktnē un atrasta tikai īsi pirms uzbrukuma kā tāda.
Amerikāņus arī brīdināja Krievijas, Lielbritānijas, Izraēlas un Alžīrijas dienesti.
2001. g. 13. jūnijā Al Kaida vadonis Osama Binladens izplatīja ierakstu ar brīdinājumu, ka, iespējams, notiks uzbrukums pret G-8 samitu Itālijā, domai esot, ka tur ietrieks lidmašīnu ar sprāgstvielām, lai nogalinātu ASV prezidentu Džordžu Bušu un citus pasaules līderus.
Pāris nedēļas pēc tam Bušs savā ikdienas izlūkdienestu ziņojumā saņēma vēsti, ka uzbrukums būs drīz un ar “dramatiskām sekām.”
Šim brīdinājumam neticēja tā laika nacionālās drošības padomniece Kondolīza Raisa, nedz arī aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds.
Tā paša gada 6. augustā prezidenta ikdienas ziņojumā bija virsraksts ‘Binladens apņēmības pilns uzbrukt Savienotajām valstīm.” CIP bija pamanījis ārzemniekus aviācijas skolās un secinājis, ka tie gatavojās lidmašīnu laupīšanai vai cita veida uzbrukumiem.
Taču arī šajā gadījumā Kondolīza Raisa noliedza, ka teroristi varētu izmantot lidmašīnas kā raķetes.
Nezinu, ko viņa, Ramsfelds un citi apšaubītāji padomāja tajā brīdī, kad pirmā teroristu vadītā lidmašīna ietriecās vienā no Pasaules tirdzniecības centra torņiem.
Prezidents Bušs tajā brīdī bija Floridā un kādā pamatskolā, kur viņš bērniem lasīja priekšā kādu grāmatiņu. Pie viņa pienāca drošībnieks un kaut ko iečukstēja ausī.
Te piebildīšu, ka viena no producentēm telekompānijā, kura tobrīd raidīja prezidenta vizīti minētajā skolā, bija mana māsīca Krista Streipa, kuras tētis bija Čikāgas Piecīšu basists Uldis Streips.
Prezidents uz kādu mirkli turpināja lasīt grāmatu, bet tad telpā iedrāzās lielāks skaits drošībnieku, kuri viņu no telpas izvilka laukā.
Bušu aizveda uz viņa lidmašīnu, kura pacēlās gaisā un vairāku stundu laikā lidoja šurpu turpu, jo bija bail, ka teroristi arī uzbruks Baltajam namam. Tā, protams, tas nenotika.
Laikā kopš notikuma arī kļuvis zināms, ka Amerikas bruņotie spēki par lidmašīnu nolaupīšanu uzzināja drīz pēc lidojumu sākuma, jo pasažieri sūtīja izmisušas īsziņas saviem tuviniekiem un citiem.
Gaisā pacēlās vairākas kara lidmašīnas, un Amerikas viceprezidents Diks Čeinijs deva instrukcijas nogāzt jebkuru lidmašīnu, kura šķita esam nolaupīta.
Galu galā uzbrukums bija beidzies, pirms kara lidmašīnas kaut ko varēja izdarīt.
11. janvāra uzbrukumos gāja bojā gandrīz trīstūkstoš cilvēku, tajā skaitā tādi, kuri no augstiem stāviem Pasaules tirdzniecības centrā lēca laukā, jo aiz viņiem plosījās ugunsgrēks.
Lielais vairums bojā gājušo bija civilpersonas. Viena laimīga sagadīšanās bija faktā, ka uzbrukumi bija no rīta, kad Pasaules tirdzniecības centrā vēl nebija tik daudz cilvēku, cik tur būtu bijis stundu vai vēlāk.
Bojā arī gāja 344 ugunsdzēsēji un 71 policists, kuri pēc pirmā trieciena skrēja dzēst ugunsgrēku un palīdzēt cilvēkiem. Pentagona uzbrukumā gāja bojā 55 militārpersonu.
Ilgu laiku bija grūti noteikt konkrēto bojā gājušo skaitu, jo daudzi nelaimīgie bija sadeguši līdz pīšļiem, kas nozīmēja, ka bija jāskatās zobi un DNS.
Pēc uzbrukumiem daudzi glābēji saslima ar dažādām slimībām, kuras radīja toksiskie dūmi un citas vielas uzbrukuma vietnē.
Kopumā 11. janvāra uzbrukumos boja gāja 102 dažādu valstu pilsoņi.
Lielā mērā amerikāņi un ne tikai parādīja savu labāko pusi sakarā ar uzbrukumiem.
Kanādas Halifaksas pilsēta cilvēki uzņēma simtiem pasažieru no lidmašīnām, kuras bija spiestas nolaisties pēc uzbrukumiem Ņujorkā un Vašingtonā.
Glābēji un medicīnas lietu eksperti no visas Amerikas devās uz Ņujorku un Vašingtonu palīdzēt ar upuru sameklēšanu un identificēšanu.
Milzīgi pieauga asins donoru skaits Amerikā, kas arī bija ļoti vajadzīgi.
Trīs dienas pēc uzbrukumiem prezidents Bušs uzradās pie notikuma vietas Ņujorkā uzrunāt klātesošos:
“Visa valsts stāv kopā ar Ņujorkas, Ņūdžersijas un Konektikutas labajiem cilvēkiem un sēro par to, ka tūkstošiem no mūsu pilsoņiem …”
No pūļa atskanēja kāda glābēja balss: “Nevaram jūs dzirdēt!”
Uz to prezidents atbildēja: “Taču es jūs varu dzirdēt. Visa pasaule var jūs dzirdēt. Un tie, kuri nogāza šīs celtnes drīz vien dzirdēs mūs visus!”
Kādu laiciņu pēc tam prezidents Bušs uzstājās Kongresa kopsēdē ar ļoti kareivīgu uzrunu. Viņš vārdā nosauca Binladenu un pieprasīja viņa izdošanu Amerikas tiesām kopā ar visiem pārējiem teroristiem, kuri tobrīd darbojās Afganistānā.
Prezidents Bušs ļoti uzmanīgi paziņoja, ka viņa kašķis nebija ar musulmaņu kopienu pasaulē:
“Mūsu ienaidnieki nav mūsu daudzie musulmaņu un arābu draugi. Mūsu ienaidnieks ir radikāls teroristu tīkls, kā arī katra valdība, kura to atbalsta.”
Laikā pēc uzbrukumiem prezidenta Buša popularitātes reitings kāpa debesīs. Kongress bez īpašām debatēm piekrita izveidot jaunu Dzimtenes drošības departamentu, kurš laikā kopš tam ir kļuvis par veselu begemotu.
Taču ārpus tā Buša valdība uzstāja, ka daļēji vainīgs pie notikušā bija Irākas ilggadīgais diktators Sadams Huseins. Iespējams, viens iegansts bija fakts, ka 1990. gadā Buša tēvs Džordžs Bušs bija uzsācis pats savu karu pret Irāku sakarā ar Irākas lēmumu okupēt Kuveitu.
Toreiz karavīri līdz Bagdādei netika un Huseinu neatrada. Iespējams, dēls vienkārši meklēja atriebību.
Viņa cilvēki intensīvi meklēja “pierādījumus,” ka Irāka tur bija iesaistīta2
Administrācijas ārlietu ministrs Kolins Pauels devās uz Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomi ar garu skaidrojumu par to, kāpēc valdība vainoja Huseinu.
Vēlāk tas pats Pauels paudīs lielu nožēlu par to, ko viņš pateica, vēstot, ka kolēģi viņam bija devuši nepatiesu informāciju.
Buša režīms uzsāka karu pret Irāku, kurā arī piedalījās citas valstis, tajā skaitā mūsējā.
Viens liels nē teicējs bija Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš cita starpā atrada par vajadzīgu kritizēt tieši Baltijas valstis un to valdību par gatavību piedalīties Buša avantūrā.
To gan varēja saprast. Tajā brīdī Baltijas valstis vēl nebija uzņemtas NATO aliansē, un noteikti uzskats bija tāds, ka bija jāpalīdz, jo citādi ar to varētu būt problēmas.
Uzbrukums pret Irānu sākās 2003. g. martā. Tā paša gada decembrī notverts pats Huseins, kura tiesāšana sākās nākamajā gadā un beidzās 2006. gadā ar izpildītu nāves sodu.
Amerikas karš Irākā turpinājās līdz 2011. gadam, un tā laikā bojā gāja simtiem karavīru, tajā skaitā trīs no Latvijas. Viņus der atcerēties, un tāpēc pateikšu, ka viņu vārds bija Olafs Baumanis, Gints Bleija un Vitālijs Vasiļjevs.
Vēl pirms kara oficiālajām beigām Amerikas specdienesti piemeklēja Osamu Binladenu Afganistānā un viņu nogalināja. Mirstīgās atliekas iemestas jūrā, jo amerikāņi negribēja kapa vietu, kur varētu pulcēties Binladena apbrīnotāji un draugi.
11. janvāris bija baisa diena nudien. Teroristi mūsu pasaulē ir uzdarbojušies arī laikā kopš tam, taču neviens uzbrukums nav bijis tik letāls, cik tās dienas notikums.
Dievs sargi pasauli no teroristu uzbrukumiem nākotnē!
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
Tēmas
SAISTĪTIE RAKSTI