Kā kustīgajā attēlā tiek šķetināts maskulinitātes spektra plašums un dažādība? Lai to noskaidrotu, kino apskatnieki Dārta Ceriņa un Žulijens Nuhums Kulibali Latvijas Radio raidījumā “Kur kritiķiem nav vietas” apspriež spāņu režisora Migela Anhela Himenesa psiholoģisko drāmu “Dzimšanas dienas svinības” ar Vilemu Defo despotiska miljardiera lomā un daudzsēriju filmu “Pusvīrs”, kas risina aktieru Ričarda Gada un Džeimija Bella atveidoto brāļu līdzatkarības dueli trīs desmitgažu garumā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Sveika, Dārta! Šoreiz mūsu uzmanības centrā – spāņu režisora Migela Anhela Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības”, kā arī jau kādu laiciņu ēterā esošais seriāls vai drīzāk daudzsēriju mākslas filma “Pusvīrs”, kas, es domāju, joprojām kairina skatītājiem smadzeņu garozu. Vismaz man.
Dārta Ceriņa: Sāksim ar diskusijas iekustinošo darbu “Dzimšanas dienas svinības”. Šis darbs ir skatāms Latvijas kinoteātros no 28. augusta.
Atsauču audekls filmā “Dzimšanas dienas svinības”
Spāņu autora Migela Anhela Himenesa drāma “Dzimšanas dienas svinības” ir Eiropas kino telpā sastopamais “eiropudiņš” – šo terminu izmanto kino aprindās, lai apzīmētu daudzu valstu kopražojumu, kurā apvienojušies aktieri, režisori un finansētāji no dažādām Eiropas valstīm. Filmas centrā ir eksecentrisks varas un gribas vīrs – grieķu kuģniecības magnāts Markoss Timoleons –, kurš pavada dienas paputējušā otrajā laulībā, intrigantu un nodevēju lokā.
Visas darbojošās personas runās Eiropas angļu valodā un risina “hameleonu rotaļas”.
Markosa vienīgais lolojums ir izlepusī un savu neatkarību patriarha ēnā zaudējusī meita Sofija. Gaidot viņas 25. dzimšanas dienu, titāns rīko vērienīgas dzīres, kas pārraksta ģimenes asinssaites. Migela Anhela Himenesa filma acīmredzami ir iemīlējusies savā atsauču tīklā – 70. gadu estētikā, “bagātie arī raud” pārspīlējumā, nekritiskā rokmūzikas un popbalāžu izmantojumā, Mikelandželo Antonioni un Lukīno Viskonti piemēros –, tomēr, vai tā mēģina risināt filmas varoņu attiecības?
Dārta Ceriņa: Vai tu atminies kulta franšīzi “Emanuēla”?
Žulijens Nuhums Kulibali: Nē, taču nosaukums vien mani vedina uz grezniem interjeriem, sastīvinātām matu sasukām, brokāta audumiem, apvainojumiem, kas ir aukstāki par visaukstāko šampanieti. Vai es esmu trāpījis desmitniekā?
Dārta Ceriņa: Tu esi ļoti tuvu! Varbūt kāds vēl atminas 1990. gados ļoti daudzskatīto un izrādīto frančīzi. Tas ir franču kinodarbs, kas piedāvāja precēto franču sievieti un viņas seksuālo atbrīvošanos. Noskatoties “Dzimšanas dienas svinības”, es sapratu, ka tām ir ļoti daudz kopīgā ar “Emanuēlu” un “eiropudiņa” fenomenu. Tas nav akadēmisks termins, bet to izmanto nozares profesionāļi, lai raksturotu Eiropas kinodarbus, kur ir satecināta vesela Eiropas Bābele aktieru lokā, un visi cilvēki runā ar ļoti spēcīgu akcentu angļu valodā. Arī pats filmas uzstādījums vai mērķis paliek maznozīmīgs, jo centrā ir šie skaistie Eiropas skati.
Nu, lūk, “Emanuēla”, “eiropudiņš”… Žulijen, kāds ir tavs iespaids, noskatoties “Dzimšanas dienas svinības”?
Žulijens Nuhums Kulibali: Pirmkārt, es domāju, ka sākumā ir jāatklāj, ka bez šaubām šī ir aktieru izvēlē motivēta filma. Šī ir arī filma, kas seko Himenesa filmai “Skats uz jūru”, kas iznāca pirms sešiem gadiem. Un šis ir arī darbs, kas ir izrādīts pērn Lokarno kinofestivālā – diezgan prestižā kino izradīšanas vietā. (..) Varbūt tu vari ieskicēt, par ko vispār “Dzimšanas dienas svinības” ir? Kam tur vispār ir dzimšanas diena galu galā?
Foto: publicitātes attēls
kadrs no filmas “Dzimšanas dienas svinības”
Dārta Ceriņa: (..) “Dzimšanas dienas svinības” ir kamerdrāma. Darbība norisinās aristoteliskajā tradīcijā – 24 stundu laikā noteiktā vietā, sākas ar saules rietu un arī savā ziņā beidzas ar saules rietu, – ļoti fizisku un simbolisku. (..) Šī filma ir balstīta 2007. gada romānā ar tādu pašu nosaukumu, ko sarakstījis grieķu Panoss Karnezis, bet romāns piedāvāja Markosu kā cilvēku, kurš ir iekarojis savu ceļu pats –
viņš ir tas varonis, kurš ar savām kailajām rokām ir izracis jūru, un tas parāda vīrišķības performanci kā likumsakarīgu viņa briedumā, kad viņš ir izauklējis savu vienīgo meitu, kurai aprit 25 gadi.
Žulijens Nuhums Kulibali: Un viņai arī ir tā dzimšanas diena?
Dārta Ceriņa: Jā, viņa ir tā gaviļniece. Filma it kā uzlūko Marosku – Vilema Defo varoni – kā antagonistu, bet tajā pašā laikā viņu ārkārtīgi estetizē, stilizē un padara viņu par tādu kā Vidusjūras pleiboju, es pat teiktu. Tātad hedonistiskā tētuka lomā mums ir mums ir amerikāņu klasiķis Vilems Defo, meitas lomā – dāņu aktrise Vika Karmena Sonna, kuru mēs pazīstam no filmas “Meitene ar adatu”. Otrās sievas lomā ir spāniete Emma Huareza, bet britu biogrāfa Iana Forstera lomā ir anglis Džo Kols. Te es lieku punktu, jo kā var būt tāda uzvārda sakritība ar Foresteru dinastiju no “Hameleonu rotaļām”? Jā, izklausās, ka mēs varbūt ironizējam par šo darbu, bet ir tāda sajūta, ka arī pats darbs sevi kariķē.
Un tas, ka filmas dialogi sastāv no frāzēm “Tu izskaties labi”, “Tēti, tēti”, “Laipni lūgti manā salā”, turklāt tās atkārtojas neticami daudz, iet paralēlē arī ar Tomija Viso kulta filmu “Istaba”.
Foto: publicitātes attēls
kadrs no filmas “Dzimšanas dienas svinības”
Žulijens Nuhums Kulibali: (Smejas.) Ap Defo attēloto Markosu Timoleonu ir aptīta sižetiskā stieple, taču to nekādā veidā nevar saukt par tēlu izpēti vai raksturā bāzētu stāstniecību. Mums it kā formāli tiek atklāta galvenā tēla trauma, un šajā gadījumā filma ar to arī sākas. Domāju, ka es neko neizbojāšu, atklājot, ka ir miris kādu laiku atpakaļ patriarha vienīgais dēls, un mums formāli tiek iezīmēta arī kaut kāda ietekmes shematika, kas notiek šajos garajos, pozīcijas vajadzībām neticami pakārtotajos dialogos. Paralēli ar tādiem abstraktiem kadriem mums arī tiek suģestēta doma par kaut kādu neredzamu tēlu – par spiegu, par kādu trešo, kas to visu vēro no malas. Taču nekas no tā visa nerealizējas. No vienas puses filmu varētu kritizēt par to, ka tā it kā piedāvā jau it kā pazīstamu shematiku, bet tad iet pavisam citu ceļu. Tā varētu darīt, ja šis ceļš kaut kur vestu. Šajā gadījumā gan tas neved pilnīgi nekur, ja vien neskaita mīlestību pret atsaucēm un kaut kāda veida stilizāciju.
1975. gads te atplaukst ne tikai modē, bet arī mīlestībā pret britu rokgrupu “The Animals”. Taču netrūkst arī tādu jocīgu anahronismu, kas ir savādi darbā, kas tik acīmredzami vēlas skatītāju iegremdēt autentiskā sava gadsimta vidē,
piemēram, ļoti ilustratīvajā skaņu celiņā. Ja nu gadījumā jūs nesapratāt, ko filmā nozīmē kāds skatiens, neuztraucieties, jo pēc minūtes vai pat vēl ātrāk skanošā dziesma to visu paskaidros. Bet filmā izskan arī, piemēram, Glorijas Geinoras dziesma “I Will Survive”, kas 1975. gadā gluži vienkārši nebija vēl uzrakstīta.
Dārta Ceriņa: Ir ļoti pārprotama arī vēlme veidot citu kolēģu – nu jau aizgājušo – vizuālo valodu un atsvešinājumu, kurā runātais vārds sevi neattaisno. Tāpat ir jūtama vēlme doties Lukino Viskonti dekadences virzienā, kur katra darbība un katrs varonis, un katra, kā lai saka, arī parādīšanās raksturo sabiedrību, no kuras šie cilvēki nāk. Mums ir dots ļoti daudz šajā filmā, bet es pat teiktu, ka tās drīzāk ir standarta situācijas par despotisko tēvu un viņa izlepušo, gaidībās esošo meitu, kurai vēl ir šis nodevības akts, bet tajā pašā laikā viņa vēlas iegūt brīvību. Tomēr viņai arī patīk šī kontrole, un tur izveidojas jau ļoti labi noeļļota un redzama dihotomija.
Foto: publicitātes attēls
kadrs no filmas “Dzimšanas dienas svinības”
Žulijens Nuhums Kulibali: Pašā filmas tekstā notiek ļoti liela paļaušanās uz skatītāja iepriekšējo pieredzi – uz caurumu aizlāpīšanu. Kādā mirklī skatoties filmu, es nodomāju – kur ir šī robeža starp lāpīšanu un jau jaunas drēbes adīšanu?
Dārta Ceriņa: Runājot par adīšanu, es tieši savus pierakstos, gatavojoties šai sarunai, biju pierakstījusi “kārtējā alegorija par toksiskajām vecāku un bērnu attiecībām, “ēdiet bagātos” kritika un dialogiem, kurus varētu izšūt krustdūrienā uz dūraiņiem, lai dāvinātu radiniekiem siltākām ziemām”.
Žulijens Nuhums Kulibali: Vienā mirklī man likās, ka varētu būt arī kāds glābiņš. Proti, mēs filmā diezgan ātri saprotam, ka tā ir butaforija un putuplasts, kas tur ir redzams, un ka nekur tālāk šajos dialogos un vaļsirdīgajās atzīšanās frāzēs, kas vienkārši lido pa labi un pa kreisi, mēs netiksim.
Tāpēc man šķita, ka, iespējams, ģimenes draugs – ārsts – it kā formāli varētu būt šī trešā puse, kas varētu mums atvērt šo attiecību zīmējumu.
Dārta Ceriņa: Jā, kļūstot par mūsu logu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Taču šī iespēja, gluži kā tik daudzas citas, nav izmantota. Šai filmai to zārka vāku uzlika filmas fināls – galvenais noslēpums vai notikums. Kā jau gaidīts un kā grieķu traģēdija mudina domāt, lai gan šim darbam ar grieķu traģēdiju nav īsti nekāda sakara, patriarha lēmums veido kaut kādu visbrutālāko iespējamo rīcību, bet galu galā tā nekādā veidā emocionāli nerezonē, jo nepamet sajūta, ka šie cilvēki nav īsti. (..)
Pusbrāļu sarežģītās attiecības seriālā “Pusvīrs”
“Zelta puisēns” Ričards Gads piedāvā jaunu daudzsēriju mākslas filmu “Pusvīrs”, kuru ir producējuši televīzijas milži “HBO” un BBC. Skotu režisora, dramaturga, scenārista un aktiera Ričards Gada vārds daudziem, visticamāk, būs pazīstams kā daudzsēriju mākslas filmas “Ziemeļbriežu mazulis” autors – viņš bija 2024. gadā populārā “Netflix” darba režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs.
Daudzsēriju filma saņēma sešas “Emmy” un divas “Zelta globusa” balvas, kā arī kļuva par vienu no apspriestākajiem tā gada ekrāna notikumiem.
Jaunākajā darbā “Pusvīrs” Ričards Gads risina sev tuvās, pazīstamās tēmas – varas, identitāšu un seksualitātes dinamiku divu jaunu vīriešu dzīvēs cauri laikam un abu ceļā uz briedumu. Darba centrā ir divi pusbrāļi – Nails, kurš mēģina izkļūt no līdzatkarības cilpas un dominējošā Rūbena ietekmes. Ričards Gads pārliecinoši analizē to, kā viens cilvēks vienlaikus var būt tavs aizstāvis, tuvākais draugs, gandrīz brālis un cilvēks, no kura tu visvairāk baidies.
Žulijens Nuhums Kulibali: Dārta, Ričards Gads burtiski tika uzšauts slavas zenītā 2024. gadā, un tas lielais jautājums bija – ar ko gan sekot? Jo “Ziemeļbriežu mazulis” bija tāda unikāla mikstūra ar ļoti skābu, asu humoru un debilizējošu atklātību. Šķiet, ka šeit ir palikušas dažas no tām kvalitātēm, taču šis tas ir arī mainījies. Kā tu skaties uz “Pusvīru”? Vai tev šķiet, ka tu jūti šo pēctecību?
Dārta Ceriņa: Raksturojot Ričardu Gadu, ir būtiski atgādināt, ka viņš ir gan teātra, gan kino režisors, gan dramaturgs, gan scenārists, gan producents, gan aktieris. Un, runājot par “Ziemeļbriežu mazuli” un viņa jaunāko darbu, svarīgākais ir tas, ka Gads ir viens no tiem māksliniekiem, kas vispirms runā par personīgo pieredzi, ko viņš pats ir piedzīvojis un izgriezis cauri saviem kauliem, savai iekšējo orgānu sistēmai. Tad viņš to visu pārraksta un izliek scenārija lapās. Lūkojoties no šādas perspektīvas, “Ziemeļbriežu mazulis” ir viens no maniem 2024. gadiem pieredzi kartējošiem darbiem. Protams, būtu netaisni tagad salīdzināt Jupiteru ar Merkūru, tomēr “Pusvīrs” turpina šo līdzatkatības, indīgo cilpu un toksisko attiecību stīgu, kas bija “Ziemeļbriežu mazulī”.
Mēģinājums analizēt divas dažādas vīrietības un konceptus, izvēloties divus pusbrāļus, veido sava veida sabalsošanos ar “Ziemeļbriežu mazuli” un arī ar vēl citu darbu – “Pusaudzību”, kas ir “Netflix” seriāls.
Foto: publicitātes attēls
kadrs no seriāla “Pusvīrs”
Žulijens Nuhums Kulibali: Pati Ričarda Gada klābūtne vienā no pusbrāļu lomām, sasaista šo visu kopā, tāpat kā toksiskās cilpas un līdzatkarība. Es teiktu, ka arī Lielbritānijas sociālās tekstūras ir klātesošas. Šajā gadījumā gan runā ir par 1980. un 1990. gadu stilizāciju Edinburgā, bet, jā, fonā ir vīrietis. “Pusvīrā” mēs tiešām varam runāt par vīriešu būšanu un tā visa disekciju. Ja “Ziemeļbriežu mazulī” vēl tika dots gana daudz tumši komiskā, tad “Pusvīrs”, man šķiet, iet jau solīti uz tādu tīri dramatisku materiālu un krietni vairāk runā tiešā valodā. Taču tas nezaudē arī savu šoka faktoru. Šis ir stāsts par diviem pusbrāļiem, un stāsts viss tiek risināts gredzenveida kompozīcijā, taču nelineāri. Tātad – mēs sekojam līdzi aktieriem pusaudzībā, agrā vīrietībā un nosacītā pusmūžā.
Viņu attiecību dinamika ir patiesi līdzatkarīga – tā svārstās no teju seksuālas intimitātes līdz fiziskai un arī emocionālai vardarbībai.
Līdzīgi kā “Ziemeļbriežu mazulī”, galvenie tēli izraisa empātiju, bet neraisa simpātijas. Jāsaka, ka es ļoti novērtēju šīs dinamikas noturēšanu ilgā formātā.
Dārta Ceriņa: Es piekrītu. Būtiski ir vēlreiz atzīmēt to, ka “Pusvīrs” ir risināts un ritināts nelineārā manierē. Mūsu atskaites punkts ir Naila kāzas, kurās kā tumšs bruņinieks uz motocikla ierodas Ričarda Gada atveidotais Rūbens. Viss turpmākais ir tādi kā atskati pagātnē, atkal atgriežoties pie mūsdienu saasinājuma un koncentrācijas momenta. Mums kā skatītājiem tiek iezīmēts ne tikai tas, kā varoņi ir laika gaitā mainījušies, bet arī tas, kā viņi nav mainījušies.
Foto: publicitātes attēls
kadrs no seriāla “Pusvīrs”
Žulijens Nuhums Kulibali: Atsaucoties uz mūsu iepriekš recenzēto darbu, ja “Dzimšanas dienas svinības” izliekas par traģēdiju, es teiktu, ka “Pusvīrs” patiesi ir traģēdija. Sešu sēriju laikā tiek uzturēta šī neizbēgamības atmosfēra, un, patiesību sakot, tā tiek pieteikta jau darba pirmajās minūtēs. Es domāju, ka, atmetot atrisinājuma intrigu, Gads ir spējis pievērst uzmanību, manuprāt, svarīgākajam, kas ir šajā seriālā, proti, dinamikas izpētei. Mani ļoti iepriecina arī izvēle nestilizēt vardarbību vai nestilizēt manipulatīvo saikni starp abiem brāļiem. Ja mēs runājam par “Pusaudzību”, tajā gadījumā man likās, ka tur krietni vairāk ir par maskulinitātes aso pušu ietekmi plašākā sabiedrībā, bet šajā gadījumā man patiesi šķiet, ka ir runa par toksisko cilpu ietekmi uz konkrētiem cilvēkiem.
Drīzāk tā ir tāda fermentācijas vērošana tuvplānā. “Pusvīru” krietni mazāk interesē sabiedriskais konteksts vai ģimenes dinamika, kas, lai gan tiek iezīmēta un nav diez ko izstrādāta, kas ir viens no vājākajiem punktiem šajā darbā.
Šo darbu vairāk interesē tieši formālā izvēle veidot divus pretpolus – varmāku un manipulatoru – un dažādos mehānismus, kā fundamentāli nedroši vīrieši mēģina mijiedarboties ar pasauli. Noslēdzot, jāsaka, ka šī atpakaļskata maniere diemžēl arī paģēr to, ka notiek tāda kā viena toņa spēle, kas var būt arī nogurdinoša. “Pusvīrs”, šķiet, ir parabola par maskulinitātes ideāliem no 1980. un 1990. gadiem un to, kā tas galu galā pārmantojas arī mūsdienās.
Dārta Ceriņa: Vēlos izcelt būtisku seriāla kodu, ko Rūbens nemitīgi atkārto Nailam jau kopš bērnības un pusaudzības – tu esi mans brālis no citas mīlnieces. Šis skaitāmpantiņš iegūst dažādas – vietumis pat šausminošas un iejūtīgas – aprises. Manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs dramaturģiskais atskaites punkts, kā uzlūkot šo ļoti sarežģīto un sāpīgo attiecību dinamiku. “Pusvīrs” ir Ričarda Gada emocionālais rentgens, un mēs ar Žulijenu esam pateicīgi un priecīgi… Varbūt tas nav gluži tas vārds, ko izmantot, raksturojot šo skatīšanās pieredzi, bet, mūsuprāt, šis seriāls ir diskusijas vērts.