Kā tev un komandai šobrīd pēc vasaras pauzes izskatās ikdiena? Treniņu ir daudz?
“Šobrīd mums ir divi treniņi dienā, kas vasarā ir normāla prakse. No rīta un vakarā – rītā svaru treniņs, bet vakarā ir komandas treniņš, kurā pagaidām vēl nepiedalos.”
Tātad trauma vēl nav pilnībā sadzijusi? Vai ir kāda cerība spēlēt sezonas sākumā?
“Neesmu vēl pilnībā atlabis, jā, bet viss iet uz labo pusi. Kā saka – sunim aste palikusi, ko pārkāpt. Drīz jau varēs piedalīties kontakttreniņos.
Pirmās spēles noteikti būs jāizlaiž, bet tad jau tālāk redzēs. 15. septembrī mans dakteris atbrauks atpakaļ. Tad notiks lielās pārbaudes un viņš man teiks, ko darīt tālāk. Bet fiziski viss ir labi un progress ir ļoti labs.
Praktiski jūlijā tikai varēju sākt staigāt, un audzēt atpakaļ traumēto kāju – viņa izskatījās kā galerts, viss bija ļurīgs. Tagad ir jāatgriež apjoms atpakaļ. Kad dabūs atpakaļ visu, kad abas kājas būs līdzvērtīgi spēcīgas, tad varēs atgriezties un trenēties.”
Aizvadītā sezona jums bija varena – trīs trofejas. Kādas ir sajūtas, atskatoties uz tik veiksmīgu sezonu? Šogad jau esat izvirzījuši sev mērķus, vai arī no tā pagaidām izvairāties?
“īstenība, tagad viss jau ir norimies. Un zini, man personīgi bija tādas divējādas sajūtas – sezona bija ļoti laba, trīs kausi utt., bet tajā pašā laikā tā trauma mani izsita no sliedēm – karjerā pirmo reizi tik liels savainojums. Lai gan, protams, pēc tik veiksmīgas sezonas, kopumā ir pozitīvas sajūtas.
Runājot par ekspektācijām – nav tāds nosacījums, ka, ja mēs pagājušajā gadā dabūjām trīs kausus, tad šogad tas pats ir jādara. Viss sākas no nulles. Kā redzam, arī citas komandas ir pamainījušas gan spēlētājus, gan arī vadību. Komandas mainās, attīstās un domā kā uzlabot rezultātu.
Es gribētu teikt, ka sezonas sākumā viss sākas no nulles, no baltas lapas. Tāpēc tik agri likt mērķus ir grūti, jo varbūt, negribu kaut ko piesaukt, bet var arī būt traumas, vai kādi citi faktori. Tāpēc pirmās sezonas spēles vienmēr ir kā taustīšanās un tas nebūs īpaši labs rādītājs – jāskatās visas sezonas garumā.
Protams, ir arī pārbaudes spēles, taču es neticu, ka tās ir baigais rādītājs. Pārbaudes spēlēs tu strādā uz noteiktām lietām, skaties vai sistēmas strādā, ko labāk darīt, kādas rotācijas strādā – daudz dažādi faktori. Kad sāksies īstā sezona, tikai tad sāks kaut kas parādīties.”
Arī šovasar sastāvā ir lielas izmaiņas, kodols atkal ir cits. Vai ir grūti katru gadu pielāgoties jaunai komandai, jaunai ģimenei?
“Tā jau laikam ir jebkurā komandā. Reti kur paliek tas pats sastāvs, vismaz trīs vai četri spēlētāji mainās. Visbiežāk slēdz viena gada līgumus un tad ir tie, kas paliek, un biežāk ir tie, kas aiziet. Beigās sanāk visu veidot no jauna, visu klimatu pārbūvēt. Viss jāsāk no nulles, it kā veidojot jaunu ģimeni.
Tajā pašā laikā es gribētu teikt, ka tas ir foršs process. Atkal ir jaunas emocijas, jauni spēlētāji, kuri grib sevi pierādīt. Tas visiem dod pozitīvu enerģiju un vēlmi kļūt labākiem, vismaz tā vajadzētu būt.
Mums personīgi, ja nemaldos, jaunākais spēlētājs ieradās ceturtdien. Rēķini, ja piektdien bija spēle, un tad bija brīvdienas – pa lielam divas dienas esam bijuši kopā. Tāpēc ir grūti mūs vēl vērtēt. Bet džeki ir forši. Visi runā, visi komunicē, darbojās kopā. Pagaidām viss ir ar pluss zīmi.”
Kā Latvijas pases īpašniekam Džeikam Haidbrīderam izdevies iedzīvoties Latvijā?
“Latvietis. Latviešu saknes. Mūsējais. Viņš ir ļoti sakarīgs džeks un var redzēt, ka saprot basketbolu. Es domāju, ka būs labs papildinājums, un ir trāpīts mērķī.”
Viņš kādu vārdu latviski jau māk?
“Standartu tikai – labdien un paldies. Bet nekas, iemācīsim. Būs daudz laika, lai iemācītu.”
Izmaiņas, protams, bijušas arī treneru kodolā, aizvietojot Kasparu Vecvagaru ar Dāvi Čoderu. Cik ļoti tas ir visu izmainījis?
“Ir savādāk, jā. Katram trenerim tomēr ir sava specifika, sava pieeja, kā arī savs redzējums. Dāvim ir sava ideja, kā viņš grib, lai mūsu spēle veidojās, un uz viņa nosacījumiem tiek strādāts.
Es personīgi ar viņu esmu bijis kopā kā spēlētājs, un viņš mani jau iepriekš ir trenējis kā asistents, tāpēc diezgan labi viņu pazīstu. Man vienmēr ir ļoti paticis viņa darbs. Dāvis ir ambiciozs, viņš grib spēlētājus padarīt labākus, un neko sliktu nevaru teikt.
Viņš ir treneris, kas izvēlās tikai tādus spēlētājus, kas viņa spēles stilam ir noderīgi. Viņš tev neliks darīt lietas, kuras tu savā mūžā neesi darījis. Viņš tev atradīs labākās vietas, lai tu rādītu savu labāko rezultātu.”
Vai esi runājis ar Vecvagaru kopš viņš pārgāja uz Lietuvu? Kāpēc viņš nolēma pamest Valmieru?
“Baigi nē, neesam par to īsti runājuši. Sākumā biju domājis, ka viņš paliks, bet es saprotu, ka viņam ir ambīcijas, viņam ir mērķi kā jaunam trenerim, un es to atbalstu.
Es saprotu, ka, ja tu aizej uz Kauņas “Žalgiris” otro komandu un pierādi sevi, tad tu vari tikt augstāk. Viņš jau ir bijis tajā sistēmā, apmēram jau zina, kā lietas tur grozās, un tad soli pa solim viņš kāpj pa karjeras kāpnēm. Varu tikai viņu atbalstīt.”
37 gadu vecumā jau esi aizvadījis garu un spožu karjeru. Varbūt esi domājis par to, ko darīsi pēcāk? Vai ir bijušas pārdomas par trenera darbu?
“Protams, ka ir kaut kādas domas par to, jā. Bet man pirmais noteikti šobrīd ir veselība. Redzēs kā būs pēc traumas, kā jutīšos. Domāju kādu laiku vēl uzspēlēt. Teicu saviem draugiem, savai ģimenei, ka kamēr man ir tas azarts un vēlme trenēties, spēlēt un pierādīt sevi, tikmēr vēl jāspēlē. Ja būs tā, ka no rīta pieceļos un ar zobu sāpēm eju uz treniņu, tad laikam jāsaprot, ka ir viss.
Bet runājot par trenēšanu, tad šobrīd vēl nezinu. Šovasar pamēģināju patrenēt individuāli, biju arī Bertānu nometnē kā treneris. Jāatzīst, ka tā ir pavisam cita pasaule, tas ir daudz savādāk, nekā būt spēlētājam. Kā treneris tu skaties uz lietām savādāk, tu redzi visu pilnīgi citādāk. Tas mani kaut kādā ziņā saista, bet tajā pašā laikā vai pēc diviem, trim gadiem, vai tad kad beigšu spēlēt, vai tas būs man aktuāli? Es nezinu.
Ja man basketbols nebūs iesēdies aknās, tad noteikti turpināšu domāt par basketbolu. Bet vai tas ir kā trenerim, vai arī kaut kam citam, pagaidām es to vēl nevaru pateikt.”