Cigāri, kafija, plikavas un nozudusi rakstnieka pelnu urna – lielisks sākuma komplekts, no kura radīt poēzijas pilnu detektīvu dokumentālā kino žanra un labākajās franču jaunā viļņa tradīcijās. Nesen pirmizrādi piedzīvojusi Jāņa Ābeles filma “Testaments”, kas stāsta par Latvijas detektīvromānu žanra pioniera un dzejnieka Anatola Imermaņa pelnu urnu, kas mistiski nozuda 1998. gadā.
Bet tas vēl nav viss – rakstnieka kvēlākā vēlēšanās bijusi, lai viņa pelnus izkaisa Parīzes “sarkano lukturu” rajonā. Filmas radošā komanda – režisors Jānis Ābele, operators Toms Šķēle un scenārija autors Jānis Joņevs – Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atklāj ne tikai, kā noritējusi filmas veidošana, bet arī – vai tās laikā izdevies sajust dzejnieka Anatola Imermaņa klātbūtni.
“Es esmu viens no vecākajiem Rakstnieku savienības biedriem, tāds jau no 1945. gada, turklāt uzņemts bez nevienas grāmatas, jo gan mūsu Rakstnieku savienības mazajiem priekšniekiem, gan lielajiem priekšniekiem bija pilnīgi skaidrs, ka es esmu tieši tas, kas rakstīs tieši to, kas ir vajadzīgs,” reiz teicis dzejnieks Anatols Imermanis. Kurā brīdī viņš runā nopietni un kurā – joko – ar dzejnieku nekad neesot bijis līdz galam skaidrs. Viņa smalko prasmi runāt vienlaikus nopietni un satīriski nav palaidusi garām arī filmas “Testaments” veidotāju komanda, iekļaujot filmā vairākas satīriskas un apslēptu joku pilnas ainas.
Viņi ir pārliecināti – dažus jokus filmēšanas gaitā ar komandu izspēlējis arī dzejnieka gars.
Režisors Jānis Ābele atzīst – kaut arī rakstnieku tā arī nesastapa, kad viņš vēl bija dzīvs, pēc filmas pabeigšanas un nodošanas skatītājiem ir sajūta, ka kopā pavadīts ilgs laiks: “Mums ir bijis neklātienē kopā pavadīts laiks, kas ir pieci gadi. Un tā rezultātā ir tapusi mūsu kopīgā filma.”
Kadrs no filmas “Testaments”
Foto: publicitātes attēls
Bezrūpīgas sarunas pāraug radošajā misijā
Režisors Jānis Ābele un rakstnieks Jānis Joņevs jau reiz sadarbojušies, kopīgi strādājot pie filmas “Jelgava ’94”. Izrādās, doma par filmu “Testaments” radusies jau tolaik. “Es to leģendu biju dzirdējis, bet nebiju aptvēris tās vērtību. Man tas drīzāk bija kā sarunu temats, ko apspriest saviesīgos pasākumos. Tā nu es to izšāvu arī šajā kompānijā, kad filmējām,” stāsta Jānis Joņevs.
“Bija burtiski nedēļa pirms “Jelgava ’94” pirmizrādes, un filma bija tikko pabeigta. Mēs visi satikāmies piesēst un aprunāties par dzīvi. Tad es Jānim, kā jau literātam, kurš zina visu par latviešu literatūru, vaicāju,
kā tas ir gadījies, ka Anatola Imermaņa dzeja, kura ir gana atšķirīga no visa pārējā, kas skolā bija jālasa, ir pilnībā aizmirsta. Uz to man Jānis nemācēja atbildēt, bet tad izsāstīja šo leģendu,” atceras Jānis Ābele.
Leģenda esot bijusi šāda – kad kāda Rakstnieku savienības darbiniece esot stājusies amatā, viņai ierādīts kabinets. Sieviete sākusi to iekārtot pēc savas patikšanas un mest ārā lieko, līdz mantu kaudzē atradusi urnu, uz kuras rakstīts: Anatols Imermanis. “Tas viņu satrauca, pajautāja vecākām kolēģēm – kāpēc man, atvainojiet, kabinetā miris rakstnieks? Darbinieces teica: “Ak, jā, pareizi, tas tak Anatoliņš. Viņam tak bija tā vēlēšanās, lai viņa pelnus izkaisa Parīzē, bet neviens jau tādam komandējumam nav saņēmies. Un tā nu Anatols te dzīvo.” Viņa vēlējās, lai Anatols no kabineta pazūd, un tālākais ceļš ir mīklains,” atklāj Jānis Joņevs.
Kad Jānis Joņevs izstāstījis šo stāstu Jānim Ābelem, režisoram uzreiz tas šķitis interesants: “Man šķita – nu gan oriģināls stāsts, jo tādu pēcnāves vēlmi nebiju dzirdējis. Kad vēlāk pameklēju, kādas citas pēcnāves vēlmes cilvēki izteikuši, neko līdzvērtīgu nesanāca uziet. Tad mēs sākām šķetināt. Veicām dažus telefona zvanus gados vecākiem rakstniekiem, kas varētu kaut ko zināt, un izrādījās, ka neviens Parīzē pie dāmām viņu nav kaisījis, un arī pati urna bija pazudusi.”
Tā radusies doma veidot filmu ar detektīvžanra elementiem – nevis tāpēc, ka arī pats Anatols Imermanis bijis detektīvu autors, bet tāpēc, ka pati dzīve gluži vienkārši “sagādājusi” detektīvu.
“Šis projekts ātri ieguva arī tādu virsuzdevumu – mūsu mērķis bija ne tikai uzņemt filmu un sevi radoši realizēt, bet arī veikt misiju – piepildīt dzejnieka pēdējo vēlēšanos. Tas ir tas dokumentālisms, kas tika filmēts “dzīvajā”. Tas kļuva par mūsu uzdevumu. Atrast viņa urnu un izkaisīt pelnus “sarkano lukturu” kvartālā kļuva arī par mūsu pienākumu,” stāsta Jānis Ābele.
Kadrs no filmas “Testaments”
Foto: publicitātes attēls
Kad palikušas tikai leģendas, jāpiesaista izmeklētājs
Kā šādu leģendām apvītu stāstu, kas papildināts ar mūsdienu detektīvu, savienot kopā scenārijā? Jānis Joņevs atzīst – scenārijs tapa vēl brīdī, kad filmu jau filmēja, jo tā vienlaikus ir gan spēlfilma, gan dokumentālā filma: “Daudzi notikumi attīstījās filmēšanas gaitā. Sarežģītākais bija izkārtot to secību. Bet, kā jau daudziem, arī man pašam patīk justies kā detektīvam un izmeklētājam. Tāpēc es kā scenārists arī domāju – kur vēl mēs varētu meklēt kādu pavedienu? Es to tiešām varētu salīdzināt ar tādu detektīva darbu, bet tā bija arī spēle.”
Lai nonāktu līdz arvien zīmīgākiem pavedieniem, bija nepieciešams piesaistīt filmai kādu galveno varoni, kas iejūtas izmeklētāja lomā. Jānis Ābele atzīst – gluži vienkārši tāpēc, ka, sākot filmēt, nekā cita bez pašas leģendas viņiem nebija.
“Anatols Imermanis padomju laikos bija izdevis diezgan daudz grāmatu, bet viņš bija neprognozējams. Viņš tika atzīts par neaicināmu uz tiešo ēteru, jo varēja pateikt jebko. Viņu arī daudz neiemūžināja. Arhīvu materiālu īsti nebija. Par viņu tiešām bija palikušas tikai leģendas, un tikai daži par viņu varēja pastāstīt. Tad radās nepieciešamība pēc izmeklētāja, ar ko kopā doties šajā ceļā. Un kas var būt labāks izmeklētājs, ja ne cilvēks, kurš arī ir dzejnieks?” par filmas radošajiem risinājumiem stāsta Jānis Ābele.
Tāpēc galvenā varoņa lomā iejutās dzejnieks Semjons Haņins, īstajā vārdā – Aleksandrs Zapoļs, kurš sevi uzskata par Anatola Imermaņa dvēseles radinieku.
Filmā ar saviem atmiņu stāstiem klātesoši ir arī citi latviešu dzejnieki, piemēram – Guntars Godiņš, Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis un Eduards Aivars. “Man ļoti patīk šo lielo vārdu klātesamība filmā arī no tā aspekta, ka viņi parāda – šie cilvēki ir ne tikai kultūras šķirkļi, bet arī dzīvojuši, atzīmējuši un kopā vadījuši laiku,” uzskata filmas režisors.
kadrs no filmas “Testaments”
Foto: publicitātes attēls
Anatola Imermaņa nemirstošais gars
Filma tika veidota vairāku gadu garumā, ieskaitot laiku, kad gan Latvijā, gan ārzemēs bija jāstaigā ar sejas maskām. Galvenais operators Toms Šķēle atklāj, ka kopīgā vēstījumā savienot citu citam sekojošus kadrus, kurus nereti šķir vairāki gadi, palīdzējusi pēcapstrādes maģija: “Montāžā un krāsu korekcijā dažādi laiki labi satiekas. Un ainas ar trīs vai četru gadu atstarpi pēkšņi savelkas kopā.”
Lai neapmaldītos gadu gaitā safilmētajā materiālā, montāžas process esot iesākts jau brīdī, kad notikušas pirmās filmēšanas dienas.
“Tā mēs arī varējām saprast filmas kopējo un vēl topošo kadru nepieciešamo dinamiku,” ieskatu montāžas procesā sniedz Jānis Ābele.
kadrs no filmas “Testaments”
Foto: publicitātes attēls
Tomēr paredzēt, kādi kadri vēl taps, nudien nebija iespējams – filmēšanas komandai ne reizi vien bijusi sajūta, ka pats Anatols Imermanis viņus ved aiz rokas un rauj neplānotos piedzīvojumos. “Ļoti daudzos virzienos tas viss varēja aiziet, bet man šķiet, ka šī pieredze pierādīja – dzejnieki nemirst. Šajā gadījumā tas tika izspēlēts tiešā veidā – mēs tikām ierauti kādā piedzīvojumā ar Anatolu, kur viņš ir centrā. Viņš bija mūsu piedzīvojumu vadītājs, neapšaubāmi klātesošs, un tas viss, kur mēs iekūlāmies, mierīgi varēja būt kāds Anatola detektīvstāsts.
Raupjums, erotikas uzplaiksnījumi un blandīšanās pa kapiem – tie visi ir Anatola literatūras motīvi. Viņš panāca, ka mēs tos izpēlējam dzīvē, kļūstot par varoņiem viņa stāstā vai dzejolī,” apgalvo Jānis Ābele.
Anatols Imermanis savā dzejā ļoti daudz aprakstījis Parīzi, kaut arī realitātē pats tur tā arī nekad nenokļuva. “Mēs ar vizuālo valodu mēģinājām translēt viņa romantisko “Imermaņa brilli”, ko rakstnieks bija Parīzei uzlicis,” atklāj Toms Šķēle.
“Tas bija viņa neaizsniedzamais sapnis, kuru pats bija noslīpējis. Kad viņš saprata, ka tur tā arī nenokļūs, vismaz bija uzdarinājis pats savu Parīzi.
Tur ir gan klišejas, gan viss cits, bet tas jau arī caur laiku iegūst citas noskaņas – padomju dzejniekam Parīze bija kā brīvības simbols.
Tāpēc jau arī viņam tas bija tik svarīgi,” teic Jānis Joņevs.
Parīzes noskaņu filmai “Testaments” piešķir arī īpaši izvēlētā mūzika. “Tāda sajūta, ka Anatols arī par to daudz ko teica priekšā. Filmā ir rozā titri, klavesīna mūzika. Tas noteikti pastiprina Anatola fantāziju par Franciju,” norāda Jānis Ābele.