Šoruden satikos ar senu draudzeni, un mēs nolēmām ielūkoties Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Apskatot daudzveidīgo vides mākslas izstādi Virzienmaiņas, draudzene, kura profesionāli izkopusi arhitektes strukturālo redzējumu uz pasauli, kritizēja kāda formas un satura ziņā visnotaļ veiksmīga darba papildinājumu, šķietami lieku un traucējošu. Mana reakcija uz to bija vieglprātīgs ieteikums likties mierā un ignorēt neiederīgo papildinājumu, uztverot to kā nodevu laikmetam vai modei – mūsdienu mākslas nerakstītai prasībai pēc “ķeskām”. Drisku, skrandu, lausku elements nudien ir iekļauts teju katrā pēdējo gadu ekspozīcijā ar pretenziju uz laikmetīgumu, tomēr proporcionāli reti tas darīts jēgpilni un pārliecinoši.
Viss reiz beigsies
Dodoties tālāk, nokļuvām Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Mazajā zālē, un mūsu acu priekšā pavērās brīnumskaista aina, ko piepilda nekas cits kā nupat tik kritiski apspriestās “ķeskas”. Šoreiz tie bija smalki, biomorfi, skulpturāli fragmentāri vaska un stikla veidojumi līdzās rozīgi gaisīgām drapērijām. Jau ar pirmajiem soļiem telpā pārņēma sajūta par ieiešanu svešā valstībā, kurā valda maiguma, smalkuma, iejūtības likumi, vienlaikus bez ierunām respektējot zudību bezgalīgas turpināšanās vārdā. Tāda pazīstama sajūta, kā no laivas lūkojoties zīdainā ezera ūdenī, kā lasot teiksmas par šaušalīgu iemītnieku apdzīvoto ūdens pasauli, ko spējam iztēloties tikai dzidras saules gaismas cauraustu, vai kā skatoties zemūdens kameru video, kur vienas radības šad tad aprij citas, izspļaujot kauliņus, kas noder par mītni citām, kur austeres apvalkā ieviesies parazīts izraisa pērles rašanos, kur koraļļu skeleti palēnām konstruē fantastiskas būves. Bija skaidrs, ka šeit izmantotie fragmenti nav tikai formāla laika gara zīme, bet apdomīgi konstruēta veseluma elementi.
Laimdotas Malles darbs izstādē Es iekodos stikla lagūnas ādā. Foto – Pēteris Rūcis
Trīs mākslinieces – Laimdota Malle, Anastasija Šnepe-Šnepe un Rebeka Korna – telpu pārvērtušas mākslas darbā, kas ir burtiski piedzīvojams, jo vairāk pateicoties komponistes Sarmas Gabrēnas radītajai skaņu ainavai. Tomēr izstāde Es iekodos stikla lagūnas ādā ir uztverama vairākos slāņos, ne tikai kā vizuāli iespaidīgs, maņas un iztēli rosinošs telpisks artefakts. Tas gan iespējams, tikai mazliet papūloties un izzinot, kas māksliniecēm prātā un ko viņas pētī. Tā nu man nācās pameklēt vairāk informācijas un sev lasāmā dziļumā (gan jau citi redz citādi) izstādē konstatēt vēl vismaz trīs savstarpēji savienotus slāņus.
Pirmais saistāms ar Laimdotas Malles pēdējo gadu darbību, kas lielā mērā ir veltīta jautājumiem par zaudējuma pārdzīvojumu, sērām, pašdziedniecību un ir vainagojusies ar jaunu izteiksmes līdzekļu atrašanu, līdz tam iecienīto melnbalto figurālo zīmējumu un gaismas kastes aizstājot ar satraucoši trausliem skulpturāliem lipinājumiem no vaska un parafīna rozīgos purpurtoņos. Vērojot dabā pašsaprotamos sairšanas un atdzimšanas ciklus un rezidējot anatomijas muzejā līdzās aizgājušu cilvēku ķermeņu detaļām, Laimdotai Mallei ir izdevies pievērst uzmanību atklāsmei, ka traumatiski ir nerunāt, ka vajag runāt par dzīves un nāves trauslo robežu. Viņas valoda ir maiga un iedrošinoša, autore rāda, ka māksla var remdēt un dziedēt ilgtspējīgāk nekā tabletes, un to arī māksla dara, tieši vai improvizēti atdarinot dabā notiekošo, – viss reiz beigsies, sairs un satumsīs, lai pēc brīža atkal sāktos ar skaistu rītausmu.
Forma un saturs
Otrais slānis vislabāk saskatāms Londonas un Hertfordšīras Universitātē skoloto mākslinieču Anastasijas Šnepes-Šnepes (Latvija) un Rebekas Kornas (Lielbritānija) izmantotajā metodoloģijā, kas apvieno pašlaik jauno mākslinieku vidē īpaši aktuālo autoetnogrāfiju, hidrofeministisko teoriju un jauno materialitāti. Viņas strādā kopā, apceļojot vietas, kas ir saistītas ar viņu ģimeņu vēsturi, un ievācot tur ūdens paraugus, ko pēta hidrobioloģijas laboratorijā un izmanto gan analogo fotogrāfiju attīstīšanai, gan stikla skulptūru modelēšanai. Jautri peldošus mikroorganismus atgādinošie stikla objekti ilustrē Austrālijā strādājošās latviešu izcelsmes kanādietes Astrīdas Neimanis teoriju par ūdeni, kas ir dzīvības klēpis un visu dzīvo būtņu mijiedarbības medijs. Nerimstoši plūstošā, cirkulējošā, nenotveramā un visaptverošā ūdens atmiņa nodrošina arī ļaužu atmiņu saglabāšanos, turklāt ļauj sazināties cauri laikiem un dažādām paaudzēm.
Anastasijas Šnepes-Šnepes un Rebekas Hornas darbs izstādē Es iekodos stikla lagūnas ādā. Foto – Pēteris Rūcis
Ar iepriekšminēto ciešā saistībā atklājas trešais slānis – mākslinieču attiecības ar materialitāti un formu, kas ir izstādes lielākā veiksme. Pat tikai ar acīm skatoties, šķietami fiziski ir sajūtams pieskāriens kaut kam trauslam, realitātē nenotveramam un neaptaustāmam. Vaska veidojumi atgādina tādus kā audus, membrānas un ziedlapas, savukārt stikla darbi līdzinās rasas lāsēm un ūdens šļakstiem, turklāt atsauc atmiņā Līvānu stikla fabrikas lielisko produkciju līdz ar stāstu par Latvijā pēdējo meistaru, kurš pieprot seno stikla pūtēja amatu. Var apgalvot, ka rūpīgā, ieinteresētā attieksme pret materiālu šajā gadījumā nodrošina formas un satura vienotību – formu abstrahēšana un fragmentēšana pauž iecerēto vēsti, telpas perfektais vizuālais risinājums rada estētiski un emocionāli iedarbīgu tēlu.
Izstāde
Laimdota Malle, Anastasija Šnepe-Šnepe un Rebeka Korna
Es iekodos stikla lagūnas ādā
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Mazajā zālē līdz 26.X