Domāju, ka iemesls tam visam ir tieši tas, ka dienesti, mednieks un policija savā starpā normāli nekomunicēja un nebija informēti par kopējo situāciju.
Kā jūs tiktu galā, ja suņi nebūtu nošauti, tomēr, iespējams, bija agresīvi noskaņoti?
Tā kā darbs ar agresīviem suņiem ir mūsu ikdiena, mūsu ķērājiem bija doti konkrēti norādījumi, kā rīkoties. Kad ierodamies uz notikumu, mēs esam atbildīgi par to, ko dara dzīvnieks un kā mēs viņu fiksējam.
Latvijā vērojama ārkārtīgi slikta tendence neuzticēties speciālistiem. Katrs komentētājs internetā “zina labāk”, kā rīkoties tajā situācijā, un katram ir sava “absolūtā patiesība”.
Patiesībā, ja neesi tajā jomā strādājis, tu nezini neko. Tāpat kā jūs paši nelabojat sev zobus, tā arī jūs paši neķerat suni. Katram cilvēkam, kurš kādreiz ir turējis suni, šķiet, ka viņš ir suņu speciālists. Piedodiet, tā nav.
Kādas ir rūgtās mācības, lai šādas krīzes situācijas nākotnē mēs risinātu veiksmīgi?
Pirmkārt, ir jārīkojas tā, lai mēs nenonāktu līdz šādām krīzes situācijām. Lūdzu, nelaidiet savus suņus klaiņot!
Nevajadzētu domāt, ka mūsu tiesības ir lielākas par citu tiesībām.
Ja mans suns aizbēg, ieskrien kaimiņa pagalmā un tur viņš viņu ar mietu, piedodiet, nosit, pirmkārt par to situāciju es vainošu tikai un vienīgi sevi, tāpēc ka neesmu attaisnojusi sava dzīvnieka uzticību. Pirmais vainīgais esmu es, jo mans suns netika pieskatīts.
Runājot par krīzes risināšanā iesaistītajiem dienestiem, vienkārši jābūt lielākai cilvēcībai un savstarpējai komunikācijai. Ir jābūt izpratnei par to, ko mēs darām, un atbildībai par savu rīcību.
Kādi ir jūsu vērojumi par mājas dzīvnieku pieskatīšanu, īpaši laukos?
Pašvaldībām ir ārkārtīgi daudz jādara, lai dzīvnieku īpašniekus motivētu ievērot likumu. Jā, tas diemžēl nozīmē, ka tie ir sodi par dzīvnieku klaiņošanu, brīdinājumi un tā tālāk. Mums, piemēram, Rīgā ir situācija, kur viena un tā paša saimnieka klaiņojošais suns tiek ķerts jau trešo reizi pāris mēnešu laikā. Bet Rīgas pašvaldības policija sodu tam cilvēkam neliek. Kā mēs motivēsim šos neapzinīgos dzīvnieku īpašniekus, ja nav soda par klaiņošanu?
Pie mums cilvēki ārkārtīgi normalizē suņu klaiņošanu, kas ir kategoriski nepieņemama. Mums vēl tāls ceļš ejams uz sabiedrību ar izpratni par atbildību pret saviem dzīvniekiem.
Un kā pašvaldībām sokas ar šīs atbildības zonas kopšanu?
Lai mazliet attaisnotu Bauskas pašvaldības policiju, varu sacīt, ka Bauskā un daudzos citos novados šobrīd ir ļoti kritiska situācija ar to, ka vienkārši nav neviena, kas grib sniegt šo pakalpojumu – patversmi, dzīvnieku izķeršanu utt. Policisti nonāk situācijā, ka iedzīvotāji zvana, ka klaiņo suns, bet viņiem nav instrumentu, kā tikt galā. Mēs nākam pašvaldībai palīgā, un Bauskas novadam tagad ir līgums ar Jelgavas dzīvnieku patversmi.
Suņu nogalināšana Brunavā pamatīgi sašūpojusi sabiedrību. Arī jums uzbruka sociālajos tīklos. Par ko, jūsuprāt, šāda sabiedrības reakcija liecina?
Pirmkārt, tas liecina par ārkārtīgi agresīvu sabiedrību. Tas, kā mēs atļaujamies izpausties komentāros, neliecina ne par cieņu, ne par spēju izprast otra cilvēka rīcību. Mēs vispār nedodam iespēju izpausties cilvēcībai – tāds diemžēl ir mūsu sabiedrības spogulis. Esmu ārkārtīgi vīlusies. Mums visiem jākļūst cilvēcīgākiem un izprotošākiem.
MAF 2025
Foto: #sif_maf2025
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.