Starp pašreizējiem deputātiem trūkst līderu – harismātisku cilvēku ar pieredzi un zināšanām jurisprudencē un ekonomikā. Savukārt jauniešiem, lai gan izglītības iespējas ir nesalīdzināmi labākas nekā kādreiz, politikā ienākt ir samērā grūti, jo nav iespēju sevi pierādīt, Latvijas Radio raidījumā “Laikmeta krustpunktā” pauda uzņēmējs, bijušais politiķis Aigars Štokenbergs. Viņš atzina, ka sociālo tīklu pasaulē nav viegli, bet aicināja – ja tev ir kāda pārliecība, tad ej un dari, un izdari līdz galam, neklausoties, ko citi “kvaukšķ”.
Aigars Štokenbergs pēc aiziešanas no aktīvās politikas teicis šādus vārdus: “Es neprotu runāt skaļi, un mans džemperis ir pārāk dārgs, lai manas sociāli liberālās idejas būtu ticamas. Galu galā ilga nepārtraukta darbošanās politikā noved pie profesionāla kretīnisma un nespējas adaptēties dzīvei ārpus politikas.” Veselībai, īpaši garīgajai, dzīve pēc politikas noteikti esot nākusi par labu. Uzņēmējam Aigaram Štokenbergam starp sava laika politiķiem patiesi nebija tā skaļākā balss, bet viņa politiskajā biogrāfijā ir pat četri ministru amati. Tiesa, ne vienā ministra krēslā neizdevās nosēdēt pat gadu. 2009. gadā Aigars Štokenbergs aicināja ļaudis uz tautas sapulci pret Godmaņa valdības politiku. Tā noslēdzas ar Vecrīgas grautiņiem.
Arnis Krauze: Šodienas politika patiesi prasa un pieprasa skaļu balsi, lai tu būtu pamanīts. Skaļai balsij ir jābūt gan runājot no Saeimas tribīnes, gan esot sociālajos tīklos – “Tiktokā” un citur. Aigar, man liekas, šodienas šodienas politikā būtu grūti jūs sadzirdēt.
Aigars Štokenbergs: Jā, es to skaidri apzinos, jo, pirmkārt, man nepatīk sociālie tīkli. Es neesmu nevienā no tiem, un balss man skaļāka nav kļuvusi. Es domāju, ka cilvēki spēj ieklausīties, ja viņiem kaut ko stāsta, un tāpēc jau nevajag kliegt.
Bet kāpēc tagad tas skaļums ir tik liels?
Man liekas, ka ir vairāk tukšuma vienkārši. Ja cilvēkiem nav īsti kaut kādas pietiekamas izglītības, lai strādātu tautsaimniecībā un arī jurisprudencē, tad viņi ir spiesti to aizstāt ar kaut kādu ārēju košumu.
Pēc jūsu pieredzētā politikā – vai šodien Latvijas politikā ir kas tāds, kas jūs vēl spēj pārsteigt, izbrīnīt?
Jā, tas pēdējais gājiens ar Stambulas konvenciju… Nu, tā nebija kādreiz, ka viena sasaukuma laikā cilvēki spēj mainīt savu pozīciju.
Ar ko šodienas politika atšķiras no laika, kad jūs bijāt aktīvajā politikā? Kas pa šiem 20 gadiem ir mainījies?
Es jau mēģināju pateikt, ka, manuprāt, bija vairāk kompetences, un tas ir tas, ko es politiķos visaugstāk vērtēju – ka viņi saprot tēmu, par kuru viņi runā, viņi saprot, kādas būs sekas no tā. Viņi vismaz kaut ko ir lasījuši. Manuprāt, šobrīd tā visa ir krietni mazāk, ja es salīdzinu kaut vai ar laiku pirms gadiem 20.
Liela sabiedrības uzticība parlamentam nav bijusi īsti nekad, bet tiek teikts, ka šobrīd ir sasniegts, vismaz spriežot pēc socioloģijas, zemākais punkts. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ mūsu valdība ir tik nepopulāra, un valdības vadītāja arī reitingos ir ar ļoti lielu mīnusa zīmi?
Es pieminēšu ne tikai parlamentu, bet, pirmkārt, jau valdību. Es neatceros, ka manā laikā kādam ministram būtu vispār bijis negatīvs reitings. Nu, varbūt…
… bija, bija. Arī Kalvītim bija mīnusi.
Varbūt [Vinetam] Veldrem bija vēl. Nu, kaut kam tur bija, bet, ja mēs skatāmies no vēlēšanu tehnoloģijas viedokļa, tad nav īsti tik svarīgi, cik ministram ir negatīvo vērtējumu. Teiksim, var būt -70 kaut kāds viedoklis, bet tajā pašā laikā viņam ir +30 no citiem vēlētājiem, un ļoti maz cilvēku, kas vispār nezina par šo ministru. Ja mēs skatāmies pašreizējo valdību, tad, ja es būtu kaut kāds kampaņas stratēģis, man pat būtu grūti uzlikt tos pirmos numurus katrā apgabalā, jo tam tev vajag vismaz +32 tos pozitīvos [procentus]. Šobrīd nevienam, pilnīgi nevienam tādu nav. Es to skaidrotu ar to, ka tur ir daudzi cilvēki, kuriem vienkārši nav iepriekšējās pieredzes, vismaz attiecībā uz tām pašām nozarēm, ko es pieminēju – jurisprudenci un ekonomiku, un nav arī tādas īsti harismas. Nu, tu vari būt nespeciālists, bet, ja tev ir harisma… Tāpat kā jūsu kādreizējais, nē, laikam arī pašreizējais kolēģis Raimonds Pauls, piemēram. Viņam nebija jurista un ekonomista izglītības, bet, ja viņš kaut ko teica, tad tajā bija vērts ieklausīties.
Par jauno paaudzi politikā. Intervijā žurnālam “Klubs” pirms iepriekšējām vēlēšanām jūs esat teicis: “Ir vajadzīgas jaunas sejas. Kad veido valdību, jāvelk ārā perspektīvie jaunieši. Katrā partijā, kuru var aizsūtīt uz valdību, jābūt talantu akadēmijai.” Kā mums šobrīd ir ar jauno paaudzi politikā?
Es droši vien teiktu tieši to pašu. Es nemūžam neesmu par to, lai politikā cilvēki sēdētu līdz šausmīgam vecumam. Starp citu, mums ir sliktas pazīmes. Ja cilvēkam, piemēram, Eiroparlamentā ir pāri 70 gadiem, nu, tur vajadzētu… Būtu bijis jau jāmeklē kaut kas vietā. Jauniešiem šobrīd politikā ienākt ir samērā grūti. Varbūt ne tādēļ, ka viņiem būtu slikta izglītība, jo izglītības iespējas ir nesalīdzināmi labākas nekā bija manā jaunībā, bet viņiem nav īsti iespēju sevi parādīt. Viņi sāk kā kaut kāds deputātu palīgs varbūt, tad izsitas varbūt līdz valdei, kā te viens otrs tagad, un pat vada partiju, bet, ja tev nav īsti tās bagāžas un vēl kaut kāda talanta komunicēt ar cilvēkiem – tajā skaitā viens pret vienu, nevis tikai sociālajos tīklos, tad nu… Es salīdzināšu, man brīnišķīgs piemērs ir [Dzintars] Ābiķis. Neatceros vairs, cik Saeimās viņu ievēlēja…
Man liekas, piecās vai sešās.
Jā, vienkāršs skolotājs, bet atkal – ja viņš teica kaut kādu teikumu, tad tas bija pareizs, loģisks, un viņam arī bija tāds labs deguns, uz kuru pusi tas vējš pūš. Man grūti ieraudzīt šobrīd kādu. Es varbūt tomēr kādu arī uzslavēšu, tajā skaitā pat no partijas, par kuru es laikam neesmu nekad balsojis, bet, piemēram, ja [Andris] Šuvajevs atver muti, tur jūt, ka viņa tēvs [filosofs Igors Šuvajevs] viņam ģenētiski ir nodevis kaut kādu loģiku tajos spriedumos. Lai kā es viņiem varbūt arī nepiekrītu, bet tas ir tas, kas ir vajadzīgs jaunam politiķim, un es nezinu, vai viņam ir 30, es nezinu, cik viņam ir gadu. Es tādus sagaidu.
Nesen runājām arī ar pieredzējušu politiķi Jāni Lagzdiņu. Šķiet, jums arī kāds laiks kopā bija “Tautas partijā”. Mēs runājām par to, kā šodien sociālie tīkli, internets ir izmainījis politiku. Šī brīža politiķu paaudze ļoti baidās, ko par viņiem pateiks interneta komentētāji. Mazāk domā, kādai būtu jābūt politikai un valsts attīstībai, bet viņiem visu laiku ir prātā – ko par mani pateiks komentētāji.
Starp citu, ar Lagzdiņu mēs bijām kopā arī pēc “Tautas partijas”, viņš arī tur bija prom no “Tautas partijas” vēl pirms beigām. Lagzdiņam ir taisnība, un, manuprāt, tā vide atkal ir katastrofāli sliktāka. Ja mēs salīdzinām, piemēram, viedokli, kuru kāds bija uzrakstījis laikrakstā “Diena”, tam varēja piekrist vai nepiekrist, bet tas bija tomēr profesionāls viedoklis. Ja mēs tagad paskatītos, ko tajā tviterī tur raksta –, nu, tās ir šausmas.
Jūs teicāt, ka neesat tīklos, bet tomēr paskatāties?
Nu, es paskatos tad, kad tie ir kaut kur atreferēti.
Ā, tādā veidā.
Ja tu baidies no šitiem lumpeņiem, kas tur raksta kaut ko, tad ir slikti. Tad tur vajag darīt kaut ko citu.
Jūsu mudinājums šī brīža politiķiem vai tiem, kas grib iet politikā, bet baidās no ķengām sociālajos tīklos, tos ignorēt?
Atkal – man grūti kaut ko ieteikt, jo es neesmu profesionāls sociālajos tīklos. Tas, ko es noteikti ieteiktu – ja tev ir par kaut ko kaut kāda pārliecība, tad ej un dari, un izdari līdz galam. Neklausies, ko tur kāds kaut ko kvaukšķ.
Nākamgad Saeimas vēlēšanas – kādas prognozes?
Nu jau mazāk nekā gads līdz Saeimas vēlēšanām. Kādu jūs to paredzat Latvijas politikā un vai jums aptuveni jau ir kāda vīzija, kā varētu izskatīties jaunais parlaments?
Es jau minēju, ka man būtu ārkārtīgi grūti uztaisīt kampaņu, jo nav īsti līderu.
Opozīcijā, pozīcijā vai abās pusēs?
Abās pusēs. To Šleseru tak nevar staipīt visu laiku no tās Rīgas domes uz Saeimu. Kaut gan tas atkal notiks, jo viņiem jau nekā cita tur nav tajā partijā. Es domāju, ka daudz maz tajās pašās pozīcijās būs reģionāļi, kā viņus sauc, “Apvienotais saraksts”. Bišķi būs klāt nacionāļiem, diezgan daudz zaudēs “Vienotība”. Vēl bišķi klāt pieliks “Progresīvie”.
No tiem lielajiem vēl ZZS nepieminējāt – kas tur?
Jā, ar ZZS ir sarežģīti. Es domāju, ka šis viņu kūlenis ar Stambulas konvenciju viņiem īsti nepalīdzēs, un ZZS ir tā pati līderu problēma. Viņi tak nevar to Lembergu staipīt visu laiku, kurš joprojām ir tāds kontroversāls, un, ja mēs paskatāmies tos viņu jaunos, nu…
Viens tur tāds spilgts ir mana uzvārda brālis, bet viņš man nav radinieks, ministrs Krauze [Armands]…
Jā, bet viņš ir, manuprāt, vēl mazāk sadzirdams nekā es. Viņam tā Cicerona māksla ir pamaz diezgan. Viņu droši vien uzliks kaut kādā sarakstā –, kur viņš tur ir, no Vidzemes, man liekas –, kaut kur viņu uzliks tur saraksta augšgalā, bet viņš nav tas, kurš ievelk cilvēkus Saeimā. Tur ir vienīgā cerība vēl uz tiem pašiem tā saucamajiem… Uz viņu lauku elektorātu, jo, kā jūs varbūt pamanījāt, Rīgā viņi pārliecinoši zaudē, un Rīgā tomēr ir trešā daļa visu balsu. Nu, tāds liktenis.
Tad, lai prognozēs mums viss parlamenta flangs ir nosegts, “Latvija pirmajā vietā” un “Stabilitātei!” – kas ar viņiem?
“Stabilitātei!” man īsti neinteresē. Ja mēs runājam par krievu elektorātu, manuprāt, Šlesers to diezgan prasmīgi ir sašķēlis.
Vēl arī Stepaņenko saraksts, to arī pieliekam – kā ar viņiem? Viņiem tagad Rīgā klājas labi.
Jā, bet, ja [Rūdolfu] Brēmani notiesās, es domāju, tas viņiem īsti par labu nenāks. Es domāju, ka neviens no mums neuzskata, ka “Stabilitātei!” vai Stepaņenko saraksts varētu iekļūt pozīcijā. Es to neredzu. Manuprāt, vienīgā intriga ir par to, ja Šlesers dabū tās savas 15 vietas, vai viņi tur var sakombinēt kaut ko bez “Progresīvajiem”, un tur atkal, es domāju, diez vai “Vienotība” tam varētu piekrist. Tur atkal būs kaut kāda 51 balss valdība.
Pēdējais jautājums no prognozēm – Siliņas valdība noturēsies vēl gadu līdz vēlēšanām?
Tas atkarīgs no Siliņas. Es ar savu temperamentu viņas vietā sagaidītu, ka pieņem budžetu, un droši vien arī pieņems, jo īsti variantu jau nav – ja mēs gribam palielināt izdevumus aizsardzībai, tad mēs nevaram iet ar vienu divpadsmito daļu no esošā budžeta. Bet es viņas vietā mēģinātu parādīt kaut kādu līderību un īsi pēc Jaunā gada palūgtu demisionēt visus ZZS ministrus, tādējādi saglabājot savu valdību kā kaut arī mazākuma valdību, bet īsti viņiem vairs tur nekas nav jānobalso. Bet ZZS vismaz zaudētu savu administratīvo resursu, kas ir visi tie ministru biroji un tā tālāk.
Sportista gaitas un nonākšana juristos
Mēs pie politikas vēl atgriezīsimies, pie jūsu laika politikā un ministru amatos, tur arī ir dažas spilgtas epizodes, bet tagad vairāk par jūs pašu. Pirmā publikācija, kur jūsu vārds minēts, ir no 1968. gada, kad jums ir pieci gadi. Mazs citāts no laikraksta “Sports”: “Svētdienas pievakarē Daugavas stadions bija nodots vismazāko sporta draugu rīcībā. Notika taču bērnu sporta svētki. Pa līdzsvara baļķi ar tenisa bumbiņu karotē soļoja piecus gadus vecais Aigars Štokenbergs un sešus gadus vecais Ivars Parkovs, un kā balvu viņi saņēma konfekti. Dienās arī viņi var būt par lieliem meistariem tāpat kā Anna Dundere, kas bērniem saistoši pastāstīja par savām sporta gaitām.” Šī epizode Daugavas stadionā un saņemtā konfekte kā balva vēl ir prātā?
Jā, jā, es to ļoti labi atceros. Tēvs mani toreiz aizveda uz sacensībām. Es jau vispār biju aktīvs sportists, jo no piecu gadu vecuma es trenējos daiļlēkšanā un lēkšanā uz batuta. Tur es kādus septiņus gadus arī notrenējos. Jūs noteikti varētu atrast arī publikāciju, ka esmu vinnējis kaut kādu vingrošanas čempionātu deviņu gadu vecumā, šķiet. Džema Bankoviča, nu, tā terorista, kas tepat Doma laukumā spridzināja 1943. gadā to spridzekli, viņa vārdā toreiz bija nosaukta vingrošanas balva.
Tas ir 1972. gads, un tiešām arī šīs sacensības presē ir piefiksētas. Citāts no laikraksta “Pionieris”, raksta nosaukums “Vai es būšu vingrotājs?”: “Sešas pionieru un oktobrēnu komandas ieradās zaļumiem rotātajā Daugavas sporta nama vingrošanas zālē. No portreta pretī raudzījās Džems Bankovičs. Rīgas 25. vidusskolas 2.c klases skolēns Aigars Štokenbergs tik lielās sacīkstēs piedalās pirmo reizi. Tas, ko viņš piedzīvoja, bija pavisam kas jauns un neparasts. Aigaram ļoti gribējās parādīt, ko viņš prot. Vingrot viņš jau sāka mācīties bērnudārzā, skolā trenējies pēc programmas “Jaunais vingrotājs”. Bet bija gan ko redzēt, kad sacensības uzsāka vecākās grupas zēni. Nu gan jau pienāks laiks, kad arī Aigars vingros apļos, uz stieņa un līdztekās. Kad sacensībās pienāca kārta jaunākās grupas zēniem, ar sevišķu prieku Aigars veica brīvās kustības, un tiesneši viņam deva augstu novērtējumu – 9,4 punkti. Aigars pie tam teicami mācās arī skolā, liecībā viņam ir tikai daži četrinieki.” Lūk, tāds fakts no 1972. gada. Liecībā tikai daži četrinieki.
Vispār bija tikai viens gala atestātā. Astotajā klasē man nevajadzēja likt eksāmenus, jo es pamanījos noraut muskuli, lecot augstlēkšanu, bet 11. klasē bija viens četrinieks, un tas bija krievu literatūrā. Kā tas tur parādījās, tas bija pavisam vienkārši. Mums 25. vidusskolā bija krievu literatūras skolotāja Alla Borisovna Lapsa, tāda īsta šoviniste. Maza auguma tāda, kā Putins – tik liela apmēram…
Kurā rajonā ir 25. vidusskola?
Ķengaragā. Šlesers ir no manas vidusskolas, piemēram, tikai viņš negāja vidusskolā, viņš 8. klasē to pameta, un Roberts Zīle ir no manas vidusskolas, [Edvīns] Inkēns ir no manas vidusskolas. Juris Dobelis tur bija ķīmijas skolotājs. Tur mēs arī priecīgi dzīvojām, un Alla Borisovna Lapsa bija izdomājusi, ka mums krievu literatūras stundā ir jānoskatās hokeja spēle starp Padomju Savienību un ASV. Viņa bija ārkārtīgi pārsteigta, ka visa mūsu klase par spīti tam, ka [Helmuts] Balderis spēlēja tur PSRS izlasē, visi bija par amerikāņiem, kuri arī vinnēja. Tad viņa man tur salika kaut kādus trijniekus, kaut gan es to krievu literatūru zināju labi. Toreiz nemācīja to, teiksim, sudraba periodu, bet visus tos pārējos mācīja. Tā kā es centos.
Kā ar sportista dzīvi? Cik tā tālu aizvijās?
Kad man bija kaut kādi 13, man bišķi palika bail no daiļlēkšanas, jo manā acu priekšā, kad sākās jau tas sarežģītākais posms, bija meitene, kas plakaniski nokrita uz vēdera no 10 metriem, un tad vēl viens atsita pakausi pret torni, taisot pret to kaut kādus divarpus salto, un es tiešām nobijos. Tad es aizgāju prom. Latvijā, man liekas, arī tā neviens tur nav sasniedzis neko, jo treneru paaudze nomainījās. Man vispār patika airēt, jo manam tēvam bija motorlaiva “Kazanka”, un tad mēs no Ķengaraga parasti mēģinājām aizbraukt ar līdz, teiksim, tai vietai, kur tagad ir tas LNK stadions, bet viņš nevarēja iedarbināt motoru, un viss parasti beidzās ar to, ka viņš raustīja to motoru, bet es airēju, un tā mēs tikām pāri tai Daugavai – ar airēšanu. Airēšana man patika, bet tad, kad es gāju pieteikties, man teica, ka esmu pārāk mazs un varu iet vienīgi kaut kādā smaiļošanā vai kur tur – kanoe, kas nav īsti tas, ko es saprotu ar airēšanu. Tad es gāju volejbolā, tur gan mani paņēma, kaut gan nebija tas augums.
Bet pēc skolas beigām jūs aizairējat līdz Latvijas Valsts universitātes Juridiskajai fakultātei. Kā nāca izšķiršanās studēt juristos?
Tur stāsts bija vēl garāks. Es vispār gribēju studēt MGIMO – tajā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtā. Mums ģimenes draudzene, kas arī bija no Tukuma, bija Mārīte Rukmane, kas bija komjaunatnes pirmā sekretāre toreiz. Es aizgāju pie viņas parunāt, bet viņa teica – tev īsti nav variantu, jo tur vajadzētu, ka tavi vecāki ir CK [Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā] vismaz kā minimums. Nu, kaut kādi tur augsti partijas funkcionāri. Manējie, protams, partijā nebija.
Ko jūsu vecāki darīja?
Mans tēvs bija krāvējs Centrāltirgū ar septiņu klašu izglītību, bet ar apbrīnojamu atmiņu, loģiku. Mums mājās bija kādi astoņi tūkstoši grāmatu, un tās viņš, protams, visas bija izlasījis. Māte bija pārdevēja veikalā Ķengaragā.
Ar tādu CV visticamāk MGIMO nespīdēja, vai ne?
Nē, tad es sapratu, ka nav ko čakarēties, un aizgāju uz tiem juristiem. Man atestāts bija labs, es noliku arī eksāmenus. Tā mani uzņēma. Vismaz kaut kas tuvs. Es vēl apcerēju filozofus, bet tur šausmīgi daudz jālasa, un es neesmu tik čakls.
Juristiem jau arī daudz jālasa.
Uj, jā.
No studiju laikiem universitātē arī no periodikas viens fragments. Laikraksts “Padomju jaunatne” 1981. gads, raksta nosaukums “Melnais, bet svētīgais darbs”, un raksta autore – Elita Veidemane. Tas ir stāsts par Latvijas Valsts universitātes studentu piedalīšanos lauku darbos Stučkas rajonā, tagad – Aizkraukles novadā. Citāts: “Juristu labās tradīcijas turpina arī fakultātes pirmā kursa L2 grupa, vienība “Krušons”, kas strādā Stučkas rajona Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā. Vienības komandieris Aigars Štokenbergs un viņa grupas biedrs Ziedonis Ūdris pastāsta, ka līdz 15. septembrim katrs students izpildījis 11,96 normas kartupeļu vākšanā. Rajonā šobrīd caurmērā ir 8,92 normas uz vienu studentu. Arī topošie juristi krietni pastrādājuši ne tikai lauksaimniecības laukos, viņu kolektīvs veidojis arī kopīgus pasākumus brīvajā laikā.” Tas, ko es atkal te pamanu, ir, ka Aigars Štokenbergs ir vienības komandieris.
Sagadījās, ka mani kaut kādā pirmajā nedēļā ievēlēja par grupas vecāko. Tas automātiski nozīmēja arī vienības komandieri. Tās saviesīgās lietas… Mēs pāris reizes aizgājām uz “Klidziņu” toreiz vēl, bet, lai būtu pavisam saviesīgi, Ingrīdas Labuckas tēvs Aloizs Blonskis no mana Ķengaraga dzīvokļa palīdzēja atvest tumbas un pastiprinātāju. Tās man ir tās pirmās atmiņas par Blonski. Vēl es atceros, kā viņš jau pensijā aizgājis audzēja tomātus un lepni rādīja man savu Kalngales siltumnīcu. Tur bija izcili tomāti. Tajā vienībā tā mēs tur visi sapazināmies.
Ingrīda Labucka bija jūsu kursabiedrene?
Jā.
Kas vēl varbūt ir kāds zināms jurists, ar ko jūs kopā mācījāties?
Publiski zināms droši vien ir tas, ka mēs bijām trīs tieslietu ministri no tā kursa. Trešā bija Solvita Āboltiņa. Viņa tikai bija otrā grupā, kas bija kaut kādā citā kolhozā toreiz.
No tās kartupeļu ražas tiešām pārpildījāt normu, nekā vidēji bija paredzēts?
Mēs bijām tādi čakli. Ā, vēl par Ziedoni Ūdri es varētu pateikt, jo mēs tur bijām kopā uz siena kaudzes, kad Elita Veidemane, toreiz jauna žurnāliste, pie mums pienāca.
Tas ir pat prātā palicis?
Jā, jā, protams, man ir izcila atmiņa uz kaut kādiem seniem notikumiem. Es varu neatcerēties kaut ko, kas ir noticis pirms 10 minūtēm, bet to visu periodu es izcili atceros. Ziedonis Ūdris, starp citu, bija viens no mūsu pirmajiem disidentiem. Viņam neiedeva diplomu, jo kaut ko nepareizu viņš tur bija uzrakstījis savā diplomdarbā – nepietiekami komunistiski pareizu, un tagad viņš ir labs advokāts joprojām. Vispār tur smagi gāja. Man, piemēram, diplomdarba oponents bija Juris Bojārs, ar kuru pēc tam es vēl iepazinos visos Tautas frontes laikos. Bet toreiz, ja tev nebija pietiekami daudz marksisma tajā visā, tad bija samērā grūti pabeigt to fakultāti.
Fakultāti jūs pabeidzat un pēc augstskolas beigām divus gadus strādājat LPSR Rīgas rajona prokuratūrā par izmeklētāju. Garais stāsts īsumā par izmeklētāja darbu – kas jums bija jādara?
Vispār es strādāju jau no 1985. gada. Tad, kad vēl es biju klātienē, dienniekos, es strādāju vienlaikus arī Rīgas rajona prokuratūrā. Prokuratūras piekritības panti toreiz bija visi miliču izdarītie noziegumi, visas slepkavības, izvarošanas, tādā garā, kur ir diezgan lieli panti un diezgan lieli sodi.
Ir vēl prātā kāds noziegums, kuru izdevās atšķetināt?
Es atšķetināju pilnīgi visus, kas man toreiz bija, bet pēdējie divi gadi man bija izmeklēšanas grupās. Man liekas, tagad ir kaut kāda filma vai teātris par Ritu Aksenoku… [Izrāde “Ko var cilvēks” Latvijas Nacionālajā teātrī – red.]
Viņa bija arī mūsu raidījumā un stāstīja dažādas epizodes.
Tad jau viņa principā ir izstāstījusi to, ar ko mēs toreiz nodarbojāmies. Man bija labas iepazīšanās tajā laikā ar cilvēkiem, kas veidoja neatkarīgo prokuratūru, piemēram, Jāni Skrastiņu, kas bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, [Jāni] Lovniku, kurš bija pēc tam vēstnieks Ķīnā, bet diemžēl jau miris. Ints Upmacis arīdzan bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs un arī vēstnieks, manuprāt, Portugālē. Arī [Ēriku] Kalnmeieru es no tiem laikiem zinu, jo viņš bija palīgs Skrastiņam. Tas vairāk bija interesanti no to cilvēku viedokļa, kas mums bija apkārt. Tā prokuratūra beidzās 1988. gadā, kad mēs vēl pavasarī aizbraucām ar sarkanbaltsarkano karogu… No Siguldas mēs aizbraucām kopā ar [Andri] Grūtupu un Dobeli uz Tartu kopt strēlnieku kapus. Toreiz Grūtups bija uztaisījis to brigādi. Tas man iekrita atmiņā arī tāpēc, ka tajā grupā bija arī viens apsūdzētais manā krimināllietā, bet tas mums netraucēja sakopt tos kapus. Pēterim Korsakam ir tāda grāmata “Ceļā uz neatkarību”, ja nemaldos, un tur ir pieminēts, kā mēs ar šitām prokuratūras apliecībām atgaiņājāmies no miliču patruļām, kas bija pa ceļam.
Nākamais jūsu pagrieziens – kā jūs no slepkavību izmeklēšanas nokļūstat agrofirmā “Tērvete” par priekšsēdētāja palīgu?
Tur tas stāsts bija pavisam vienkāršs. Sagadījās, ka pirms 42 gadiem mēs apprecējāmies ar Sandru, kura bija tajā juridiskajā fakultātē vienu kursu virs manis. Sandrai bija “Tērvetes” stipendija, un mums jau bija mazs bērns, it kā vispār jau pat divi, un vajadzēja tomēr kaut kādu savu dzīvokli beidzot. Tur bija arī sievasmāte, kura varētu arī bišķi tā kā pieskatīt, un tā mēs nokļuvām tai “Tērvetē”.
Par “Tērvetes” laiku arī ir dažas liecības periodikā. Laikrakstā “Komunārs”, kas tolaik tika Dobeles rajonā izdots, redzu dažus pieturas punktus. Tur jūs esat, piemēram, 80. gadu beigās, tās, šķiet, ir vēl PSRS Augstākās Padomes vai kongresa vēlēšanas, un jūs esat deputāta kandidāta Jura Bojāra uzticības persona.
Jā, es viņam biju uzticības persona, kā es teicu, par spīti tam, ka viņš mani tur kritizēja par nepietiekamu marksismu. Es toreiz biju Tautas frontes nodaļas vadītājs Tērvetē, un tad tā mēs arī tur toreiz organizējām darbu.
Tad es lūkoju, ka 1989. gadā jūs kandidējat, tagad varētu teikt, pašvaldību vēlēšanās, bet toreiz tās ir rajona padomju vēlēšanas. Jums ir 27 gadi. Laikam šis ir arī tas brīdis, kad jūs pirmoreiz tādu kā vēlēšanu programmu uzrakstāt. Mazs citāts, kāda bija jūsu vēlēšanu programma 27 gados, kad – jāatceras –, vēl neatkarība nav atjaunota: “Mums skaidri jāapzinās, ka ceļš uz neatkarību nav tikai katras nācijas dabiska tieksme, bet mums tā ir vienīgā alternatīva nenovēršamai grimšanai nabadzībā un tautas izzušanai. Ņemot vērā, ka zupa katla vienā malā nevar būt taukaināka, tuvākajā laikā mēs Latvijā, ja neieviesīsim savu republikas naudu un muitas kontroli, varam nonākt pie kartīšu sistēmas. Tikai tad, ja mums ir garantijas, ir vērts atraisīt saimniecisko iniciatīvu un izmantot rajona resursus. Es nešaubos, ka dažādu saimniekošanas formu efektīva darbība ir iespējama tuvāko trīs, četru gadu laikā, bet tam ir viens nosacījums, un reizē tas ir kapitāls, ko stiprais centrs nekādos apstākļos nespēs mums atņemt.” Vēl viens mazs citāts: “Jaunas tehnoloģijas var nopirkt vienā dienā, bet, lai sagatavotu cilvēkus, kas ar tām strādās, vajadzīgi gadi. Aucē, Bēnē un Dobelē ir nepieciešamas komerciālās izglītošanas klases, kurās tiktu mācītas svešvalodas un ekonomikas gudrības.” Diezgan garš tas jūsu uzskaitījums, kādu jūs redzat nākotni. Vēl paturpinot: “Tiesiska valsts jāveido profesionāli un tas jādara katrā rajonā, aizsargājot cilvēkus pret vietējo dzimtbūšanu un administratīvo patvaļu.” Ar ko jums beidzās šīs vēlēšanas?
Es zaudēju, jo biju Tautas frontes kandidāts, un man pretī bija komunistiskās partijas kandidāts, kuram tomēr bija krietni lielāks resurss tajā laikā, viņu arī zināja krietni vairāk cilvēku. Manuprāt, miris jau. Mehanizators Balodis no agrofirmas “Tērvete”. Es nezinu, ko jūs vēl esat atradis, bet šitais bija ļoti labi, es to neatceros.
Gara tā runa, šis ir tikai mazs izvilkums, bet tas, ko es te piefiksēju – vēlreiz, tas ir 1989. gads, un jums ir tikai 27 gadi, bet jūs jau te runājat, ka Latvijai ir vajadzīga sava nauda, sava muitas sistēma, ka ir jāizglīto jaunie cilvēki svešvalodās un ekonomikas zinībās.
Nu, bet viss pareizi.
Viss pilnīgi pareizi. Kur tik prātīgi 27 gados 1989. gadā?
Nē, nu, man jāpiemin, ja mēs pieminam 27 gadus, tad es nezinu, vai jūs tur kaut ko atradāt, bet es biju arī PSRS tautas deputāta palīgs. Mana sievastēva Aivara Brusa palīgs, kurš bija ievēlēts no, jo toreiz vēlēja arī no sabiedriskām organizācijām, kolhoza kaut kādas tur biedrības, kas bija vissavienības biedrība. Bet, protams, kā cilvēkam, kurš savā laikā tika izsūtīts trīs gadu vecumā 1941. gadā, viņam tas komunisms bija ļoti tāls. Faktiski tajā ģimenē es arī ieguvu šitos uzskatus, un tos nostiprināja arī daudzas sarunas ar krietni kompetentākiem cilvēkiem tajā laikā. Piemēram, mēs bijām Maskavā 1989. gada Ziemassvētkos ar Leopoldu Ozoliņu, kurš bija izdzēris pudeli “Beherovka”, kas toreiz bija tāds briesmīgs, zaļš, čehu liķieris, bet pat spēja joprojām nostāvēt uz vienas rokas, un to es kā bijušais vingrotājs saku, un tad mēs svinējām to Rumānijas revolūciju. Bija ļoti interesanti. Tur es satikos arī ar, piemēram, Mavriku Vulfsonu, kurš tur bija ideoloģiskais vadītājs visai tai grupai, un Induli Zariņu, slavenu gleznotāju, kurš sēžu laikā zīmēja tos pārējos deputātus. Tur cīņa pret padomju varu bija jau ļoti izteikta.
Mēs nokļūstam 90. gados. 90. gadu pirmajā pusē jūs esat Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora vietnieks. Arī no šī perioda viena preses publikācija. Laikraksts “Diena”, 1993. gads, un raksta nosaukums ir “Zemes dienests: topogrāfisko karšu apmaiņa ar ASV nav Latvijas izpārdošana”. Citāts: “Piektdien preses konferencē Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora vietnieks Aigars Štokenbergs apgalvoja, ka līgumu slēgšana starp ASV aizsardzības departamentu un aizsardzības kartēšanas aģentūru, un Latvijas Republikas Valsts zemes dienestu, kuros paredzēts, ka Latvija un ASV savstarpēji apmainās ar topogrāfiskajām kartēm, nav Latvijas izpārdošana, kā tas tika apgalvots presē. “Starptautiskus līgumus neslēdz, lai kāds varētu kaut ko no otra izspiest. Tos slēdz aiz abpusējas ieinteresētības,” teica Štokenbergs. Štokenbergs arī uzskata, ja Latvija vēlas iestāties NATO, šādas kartes Latvijai ir nepieciešams nodot Rietumu sabiedrotajiem.” Tā ir viena epizode, bet gana spilgta. Kas tur bija ar tām kartēm?
Pirmkārt, atkal tas viedums re kur parādās. Ja 1993. gadā es stāstu, ka mēs stāsimies NATO, nu tad…
Ceļš vēl 10 garu garumā, bet vīzija jau bija.
Jā, tur bija pavisam vienkārši. Skaidrs, ka mums vajadzēja, lai mēs paveiktu to zemes reformu, modernu pieeju kaut vai tajā pašā uzmērīšanā. Latvijai nebija savu satelītu un droši vien nebūs vēl drīz. Mums arī nebija fotogrammetrijas iekārtu, nebija arī pieredzes, kā veikt kaut kādus uzlidojumus un tā tālāk, bet amerikāņus tas viss interesēja, un ne velti – mēs jau savu izvēli bijām izdarījuši. Mēs tak netaisījāmies atgriezties tajā padomju klēpī. Tas arī ļāva piekļūt pie kaut kādām samērā labām tehnoloģijām. Bet Zemes dienestā es nokļuvu, pirmkārt, jau laikam tāpēc, ka mani bija pamanījis Andris Grūtups, kuram toreiz bija ietekme uz to struktūru veidošanu. Es “Tērvetē” tomēr biju apguvis angļu valodu, un tas bija toreiz pārsteidzošā kārtā, bet diezgan liels deficīts Iedomājieties, es “Tērvetē” biju priekšsēdētāja palīgs, un viens no maniem darbiem zirgu eksportā bija rakstīt veterinārās apliecības angliski. Nu, tad tu arī kaut ko iemācies, kaut ko ārpus standarta.
90. gados es redzu, ka vēl jums ir darbs saistībā ar Pasaules Banku un Eiropas Savienības projektu vadību. Kā toreiz presē tiek rakstīts: “Štokenbergs tur pulsu uz lielās naudas, kas ienāk Latvijā”.
Jā, tas bija pirmais tāds nopietnais Pasaules Bankas projekts Latvijā – 25 miljonu dolāru kredītlīnija. Atkal jau droši vien tādēļ, ka man bija kaut kāda sajēga par lauksaimniecību, vismaz tādās lielās līnijās no “Tērvetes” laikiem, un man bija kaut kādas zināšanas par to angļu valodu. Tā es tur nokļuvu. Projekts ilga no 1993. gada līdz 1998. Tad sekoja vēl viens lauku attīstības projekts līdz 2001. gadam, kas arī bija 25 miljonu kredītlīnija. Es arī ar prieku tagad skatos uz tiem mūsu klientiem tajā laikā. Tur viena darba sadaļa bija ieviest elektroniskas zemesgrāmatas par spīti tam, ka bija ierēdņi, kas gribēja taisīt tās ādas vākos un rakstveida formā. Bet mums bija kādi divi tūkstoši klientu – jauno zemnieku, kuri tagad veido Latvijas zemniecības mugurkaulu. Es pieņemu, ka viņi tagad saražo kādus 85% no visas lauksaimniecības pirmprodukcijas, ko Latvijā izaudzē.
Tik tālu ierēdniecība un projektu vadība, bet 2000. sākumā vērojama jūsu tuvināšanās ar politiku. Kā tas notiek?
Es lāga neatceros. Bija 2004. gada decembris, kad man piezvanīja no Kalvīša biroja un aicināja par premjera padomnieku ekonomikas jautājumos. Līdz tam man īsti nekādas darīšanas nebija ar viņiem. Jums tur pazūd laiks starp 2001. un 2004. gadu, tāpat arī pazūd epizodes, kad es arī biju tiesnesis Jūrmalā, bet, nu, es jau toreiz nopietni nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem, ar to attīstību – līdz 2004. gadam.
Iziesim aši šim periodam cauri, minot tikai dažus spilgtākos pieturas punktus. Tur mums palīdzēs Latvijas Televīzijas “Panorāmas” arhīvs. Piemēram, 2004. gada novembrī ir stāsts par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Tolaik jūs atsakāties no iespējas vadīt aptuveni 80 miljonus latu vērto Gaismas pils projektu. Kādēļ tā?
Pavisam tiešais iemesls bija raksts “Dienas” komentāru sadaļā. Es neatceros, kurš tur bija sacerējis to, ka bibliotēka būšot partejisks pasākums un ka to ceļot, tika doti mājieni, tiks zagts. Es tajā konkursā pieteicos tāpēc, ka man bija pieredze būvniecībā. Jau bija 2000. gadā manis pasūtītā ēka, ko projektēja Andris Kronbergs un vēl pāris jaunekļi, dabūjusi gada balvu arhitektūrā, un man šķita, ka manas zināšanas ļautu to projektu menedžēt. Bet tā kā bija aizdomas paustas, es izlēmu, ka atteikšos. Es patiesi apbrīnoju Zigurdu Magoni, kurš tur izdarīja milzīgu darbu, bet es domāju, ka tas arī bija pamats tam, ka viņš tomēr arī diezgan agri nomira. Toreiz, kad es rakstīju pieteikumu tam visam pasākumam, kā zinādams es jau paredzēju, ka tur būs problēmas ar to bibliotēku, jo tur tā stikla fasāde, kas ir tieši uz dienvidiem jeb dzelzceļa tilta pusi, nu… Mūsdienu apstākļos tā nebūvētu, jo tas no energoefektivitātes viedokļa ir ārkārtīgi neefektīvi. To es jau toreiz tur pieminēju.
Tālāk jūsu gaitas ministru amatos. 2006. gada 11. aprīlī jūs tiekat apstiprināts par ekonomikas ministru. Pagājuši teju 20 gadi un tās personālijas, kurš kuru nomainīja, varbūt vairs nav tik svarīgi, tas viss palicis pagātnē, bet šis laiks bija zīmīgs ar lielajām svārstībām – “Jauno laiku” nomainīja “Tautas partija”, un tas ir piefiksēts, ka jūsu pirmie darbi bija kadru rotācijas.
Nē, nu, bet tam, protams, ir politiska loģika. Atcerēsimies, ka mani apstiprināja ar mazāk nekā 50 balsīm vispār toreiz. “Jaunais laiks” bija aizgājis no valdības un arī parlamentā “Tautas partijai” ar tiem koalīcijas partneriem bija mazākums. Kaut kā tas politiskais līdzsvars bija jātur. Tur nebija nekā personiska. Tā ir tā politiskā loģika.
Vēl paliksim pie 2006. gada. Sižets no “Panorāmas” par kādu “Tautas partijas” konferenci Zinātņu akadēmijā tolaik vēsta, ka Saeimas vēlēšanu gaidās runas no politiskās skatuves skan arvien skaļāk un kaismīgāk, un to apliecina arī pie valdības stūres esošā “Tautas partija”. Premjera Kalvīša politiskie līdzgaitnieki nākuši klājā ar apgalvojumu, ka “Tautas partija” ir vienīgā valstī, kurai ir pa spēkam vadīt labēju valdību. Ja vēlētāji to nesapratīs, Latviju gaida grūti laiki. Klausoties šīs runas, nāk prātā Repšes “kā var nesolīt?”
Nē, tur nāk prātā kaut kas cits. Tad ir jāpaskaidro, kāpēc es vispār nokļuvu “Tautas partijā”. Tad, kad es vadīju to Pasaules Bankas projektu, tad par zemkopības ministru kļuva Alberts Kauls. Tas bija kaut kāds komunisma vispār zenīts, kas bija tajā Zemkopības ministrijā. Tur parādījās atkal tās atskaites par sējas darbiem, par plāna izpildi sējas darbos un visi šitie murgi, kas bija raksturīgi komunismam. Tajā brīdī mēs tur bijām cilvēki, kas kaut ko centās mainīt. Viens no tiem bija [Atis] Slakteris, starp citu. Manuprāt, kooperācijas ministrs tajā laikā. Tad tur bija arī [Māris] Sprindžuks, kas bija ārējo sakaru nodaļas vadītājs. Tur bija Marģers Krams, kas vēl nesen bija vēstnieks Austrālijā. Mums bija cits viedoklis par lauksaimniecību, un tā es tur pamazām nokļuvu, tajā “Tautas partijā”. Ja mēs runājam par konkrēto konferenci, man liekas, kas tā bija…
Jā, “Tautas partijas” konference pirms vēlēšanām.
Tā, man liekas, vispār bija viltus konference, cik nu es atceros.
Kas ir viltus konference?
To uztaisīja tāpēc, lai būtu kur samontēt tos reklāmas sižetus pirms vēlēšanu kampaņas.
Ā, vairāk “priekš kino”, kā teikt.
Precīzi, jā, tāpēc man tā Zinātņu akadēmija ir prātā, jo tur bija nemitīga fotografēšanās un filmēšanās, un viss pārējais, un…
… arī Raimonds Pauls.
Protams, kurš bija saraksta pirmais numurs Latgalē. Vņam nav īsti sakara ar Latgali, bet re kur Raimonds var izvilkt maču. Līdz tam Latgalē, man liekas, nevienam nebija trīs vietas parlamentā, bet Raimonds to izdarīja. Vai man ir ko pārmest par to laiku? Es domāju, ka nē, jo “Jaunais laiks” izrādījās nervozs, viņiem pašiem bija problēmas. Tad vajadzētu atcerēties arī to, kā tas viss sākās, kā Einārs Repše gribēja, lai viņam saziedo miljonu. Jūs šodien varat iedomāties kaut ko tamlīdzīgu? Nu, kā? Kāpēc? Arī tās kompetences… Ar visu cieņu pret dažiem “Jaunā laika” ministriem, Kariņš noteikti nebija kompetences iemiesojums. Tās rindas, ko viņš tur bija uztaisījis pie LIAA, kad dalīja fonda naudas…
Kariņš bija jūsu priekšgājējs ministra amatā, ja?
Jā, jā, bet tieši uz viņu mēs varētu attiecināt pilnīgu haosu, ko viņš radīja Eiropas fondu pārvaldībā. Pirmkārt, ar tām rindām. Atkal, ja mēs paskatāmies, vai man ir žēl kaut kas? Nu, piemēram, Helēna [Demakova]. Lai kā mums nesakristu tās pēdējās sarunas, kad viņa jau bija iedomājusies, ka “Tautas partija” ir kaut kāds kristietības un kas tur vēl… Tomēr es viņu atceros kā līdz šim labāko kultūras ministri. Man ir grūti nosaukt kādu labāku. Joprojām nav. Tā pati bibliotēka, reģionālās koncertzāles – viņai bija tas draivs, kas vajadzīgs tam ministram. Nu, ko, nu, Pabriks… Kas vainas Pabrikam? Kompetents cilvēks.
Tūlīt mēs nonāksim arī līdz stāstam, kur jūsu ceļi ar “Tautas partiju” šķiras, bet vēl līdz tam jāpiemin, ka jums ministra amati un tās ministrijas jūsu vadībā ir vesela virkne – četras, bet politika tā tur saliekas, ka jūsu vidējais termiņš ministra amatos ir no sešiem līdz 11 mēnešiem. Savukārt 2007. gadā “Panorāmā” kā ik gadu top sižeti par amatpersonu ienākumu deklarācijām. Tur atklājas, ka Aigars Štokenbergs ir miljonārs. Varbūt tagad sabiedrība uz to skatās savādāk, bet toreiz tas droši vien vienai daļai bija tā – nevar būt, ka godīgi nopelnījis, nu, nevar būt…
Nu, kā to ņem. Es domāju, ka kapitālisma sabiedrībā mums visiem vajadzētu tiekties uz to, ka mēs kaut kādu bagātību spējam nopelnīt. Es domāju, tā summa parādīja to, ka man ir arī kaut kāda uzņēmēja dotība, jo tas nebija privatizācijas rezultāts, kā, piemēram, Šlesera kungam, un es joprojām nesaprotu, kā, ministrs būdams, var tikt pie Andrejostas, kad tu pats sev sakārto kaut kādus jautājumus. Tas bija normāls attīstītāja darbs – nopirkt zemi, izprojektēt, uzbūvēt, pārdot.
Tad man pavisam vienkāršs jautājums, kā jūs tikāt pie sava pirmā miljona?
Tieši tā arī tiku. Es jau pieminēju, ka 2000. gadā es, pareizāk sakot, arhitekti dabūja balvu par jaunbūvi 11. novembra krastmalā. Es to projektu sāku ar 40 tūkstošiem dolāru, aizņēmos 1,85 miljonus, un tā..
Ar tur to stikla māju?
Jā.
Zaiga Gaile teica, ka tas ir ārprāts.
Nē, viņa runā droši vien par Okupācijas muzeja otro kārtu. Vēl viņa līdzīgi varētu teiktu par Triangula bastionu, bet ēka 11. novembra krastmalā 23 tiešām dabūja gada balvu arhitektūrā.
Es laikam domāju par to, kas ir pie Doma baznīcas, kur tie kuģīši otrā pusē, tas laikam ir tas Triangula bastions.
Jā, nu, Triangula bastions ir šausmas. Tās ir šausmas, bet tas ir vēlāk būvēts – tas ir kaut kāds 2006. gads. Nu, tā tas notiek. Tas notiek ar lielu risku, ar uzņēmību, ar kaut kādām negulētām naktīm. Kā, piemēram, 1998. gada 17. septembrī, kad Krievija aizgāja defoltā, un bija pirmā nopietnā uzticības krīze bankām. Bet galu galā tas noved pie kaut kādiem ienākumiem. Atzīmēšu arī, ka toreiz tas bija iespējams tāpēc, ka nebija kapitāla pieauguma nodokļa, kuru, starp citu, es pats personīgi iniciēju Saeimā, lai tas tiktu pieņemts, un tas arī ir pieņemts.
Tā kā bagātnieku nodoklis, varētu teikt?
Jā. Pavisam triviāli – ja jūs maksājat 20% ienākumu nodokli no algas, tad arī no citiem ienākumiem būtu jāmaksā tikpat.
2007. gada oktobrī notiek jūsu šķiršanās ar “Tautas partiju” un Aigaru Kalvīti. Mazs citāts no “Panorāmas”: “No “Tautas partijas” izslēgts vēl viens biedrs, kādreizējais Andra Šķēles tuvs līdzgaitnieks – Jurģis Liepnieks. Liepnieku līdz ar pagājušajā nedēļā izslēgto Štokenbergu partijas biedri apsūdz par jaunas partijas veidošanu. Premjers Kalvītis apgalvo, ka Štokenbergs un Liepnieks ar to nodarbojas jau trīs mēnešus.” Jūs tolaik uzsverat, ka tā nav tiesa, un paužat vilšanos, ka “Kalvītis var nolaisties līdz tādiem meliem”.
Tie bija meli, klaji meli, un man tiešām žēl, jo darbs vismaz pirmajos gados ar Kalvīti bija interesants. Iespēja būt tajā valdībā ir devusi daudzas lietas, kuras es citādi nebūtu dabūjis. Piemēram, ar Vairu Vīķi-Freibergu kā ministrs es izbraukāju kādas 10 valstis vismaz, ieskaitot tikšanos ar [Toniju] Blēru Dauningstrītā 10. Ir kaut kāda pozitīva lieta tajā politikā, jo tu spēj satikt cilvēkus, kurus tu citādi nesatiktu.
Ar Kalvīti tagad vēl sveicināties, sazināties?
Jā, protams, jo taču ir pagājuši gadi, rētas ir sadzijušas, ko tur teikt.
Šodien noteikti jāpiemin vēl viena epizode. Es brīnos, ka “Vikipēdijā” pie jūsu apraksta tā vēl nav ierakstīta, bet noteikti tur kāds ieraksts taps. Tas ir stāsts par tautas sapulci šeit pat Doma laukumā, kuras iznākums vēlāk uz vakara pusi bija akmeņu mešana, bruģa laušana un tā saucamie Vecrīgas grautiņi. Kā līdz tam nonāca? “Panorāmas” arhīvā no 2008. gada decembra atrodama intervija, kurā jūs mudināt ļaudis nākamā gada sākumā nākt, pulcēties un protestēt pret Godmaņa valdības politiku. Tolaik tiek teikts, ka mītiņa idejas autors ir Aigars Štokenbergs, bet sociologs Kaktiņš [Arnis] mēģina prognozēt un saka, ka šādas aktivitātes var būt sprādzienbīstamas. Viņš, vēl nemaz nezinot, kas notiks, kaut ko jau paredzēja.
Pirmkārt, liels paldies visiem, kas toreiz palīdzēja noorganizēt 13. janvāri. Tajā skaitā jūsu kolēģei Ingrīdai Ābolai, kuru es dziļi cienu. Es domāju, viņa varētu sniegt adekvātu skaidrojumu par to, kā tās lietas attīstījās. Mums viss tas notika miermīlīgi, skaisti, es nezinu, kurš vēl spēks ir bijis spējīgs sapulcēt brāļu Kokaru diriģētus korus; kurš ir spējīgs noorganizēt autobusus, lai atvestu uz Doma laukumu kaut kādus 20 tūkstošus cilvēku. Tas, kas mūs pievīla, bija tās beigas. Bet lozungs bija pareizs, un novēloti, bet tā Saeima arī tika atlaista.
Lai vēsturē būtu tas ieraksts precīzs, mītiņa sapulces idejas autors ir Aigars Štokenbergs?
Tur bija vairāki autori, tajā skaitā Gints Knoks. Arī es, protams. Mēs bijām tie, kas faktiski organizēja to pasākumu. Es iesniedzu pieteikumu, tikos ar drošības struktūrām un darīju visu pārējo. Tajā ziņā es biju organizētājs, jā.
Droši vien pēc tam esat domājis un analizējis, kāpēc viss tā pavērsās un kas tas bija, kas tonakt notika Vecrīgā?
Kā jau es saku, man ir ļoti žēl. Tajā dienā pēc visa tā pasākuma es teicu, ka mums vienkārši nozaga svētkus, jo mums bija brīnišķīgs koncerts, mums bija labas runas, un tad parādījās šitie ar tām kapucēm… Es to nevaru pārbaudīt, jo neesmu redzējis tās krimināllietas materiālus, bet man pēc tam stāstīja, ka esot nākuši pretējā virzienā. Nu, nevis tie, kas bija tajā mītiņā, bet, ka ir nākuši no citām ielām iekšā Doma laukumā. Tad jau tur mēs netiekam tālu no kaut kādām sazvērestībām, ka kādam varbūt vajadzēja vienkārši destabilizēt stāvokli Rīgā. Tie nebijām mēs, mums bija dziesmas.
Šis Vecrīgas gadījums pagrieza kaut kādā veidā jūsu politisko stāstu uz beigu galu?
Nebūt, nē. Kā jūs varbūt pamanījāt, es pēc tam vēl biju pat iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs. Tās institūcijas, kurai būtu jāatbild par kārtību šādos pasākumos.
Kā tās politiskās beigas pienāca?
Beigas pienāca no tā, ka mani vienkārši vairs neievēlēja Saeimā. Nu, paldies, ja vēlētāju viedoklis bija tāds, es taču neiešu pret to.
Citas “Laikmeta krustpunktā” sarunas