Iedomājies — katru rītu tu nevis dzer kafiju, siltā omulīgā birojā, bet dodies lejup aptuveni astoņus metrus zem zemes, kur priekšā šauras ejas, tumsa un mitrums. Vari iztēloties, ka turpmāk tavās rokās ir brutāli instrumenti, galvā ķivere, kas diez vai tevi pasargās, ja uz galvas nokritīs kāds akmens vai stalaktīts? Bet dabiskās vajadzības jādodas kārtot tepat? Vietā, kur drīz spridzinās krāvumu ciet? Tev slāpst? Ej un paņem skārda trauciņu, kurā pil ūdens, un noliec to atpakaļ tieši turpat uz zemes, lai paliek citiem. Izklausās traki? Nu, es šo izaicinājumu — pabūt dienu īsta “kurmīša” pasaulē — pieņēmu. Un, lūk, kā tur viss bija…
