Parkveida pļavas Latvijā ir viena no skaistākajām ainavām, un dabas daudzveidības ziņā – arī ļoti vērtīgas. Diemžēl pēdējo gadu laikā šādu pļavu kļūst arvien mazāk. Tomēr eksperti uzskata – tās iespējams saglabāt un atjaunot.
ĪSUMĀ:
-
Ziemeļgauja ir aizsargājams apvidus, kur uz kvadrātmetra aug līdz 50 augu sugām.
-
Sanita un Ainis Āboliņi savā saimniecībā “Vekši” atjauno parkveida pļavas, noganot tās ar govīm un izmantojot atbalsta programmas.
-
Pļavās sastopamas retas un aizsargājamas sugas, piemēram, lapkoku praulgrauzis un dažādas pļavu indikatorsugas.
-
Dabas eksperti skaidro, ka dabisko pļavu daudzveidība radusies tradicionālās zemkopības laikā – pļaujot un ganot.
-
Latvijā dabiskās pļavas aizņem mazāk nekā vienu procentu teritorijas, tāpēc to saglabāšana ir īpaši svarīga.
-
Latvijas Dabas fonds palīdz ar praktiskiem darbiem un mobilo ganāmpulku, kas tiek izmantots pļavu atjaunošanā.
-
Eksperti aicina arī iedzīvotājus veidot dabiskus zālājus savos dārzos, lai ilgtermiņā vairotu Latvijas ainavu daudzveidību.
Ziemeļgauja – ziedošo pļavu paradīze
Ziemeļgauja ir aizsargājamo ainavu apvidus 140 kilometru garumā gar Gauju ar kopējo platību gandrīz 22 tūkstošiem hektāru. Te atrodas ziedošo pļavu paradīze. Šī ir vieta, kur uz kvadrātmetra zemes aug 50 dažādu sugu augu, un to ziedēšanas kulminācija parasti ir jūnija vidū.
Dabas aizsardzības eksperts, lauksaimnieks Viesturs Lārmanis pastāstīja, ka ziedēšanas laikā ainavā dominē baltas krāsas ziedi – vīgriezes, āboliņš: “Ja Siguldā ir zelta rudens, tad Ziemeļgaujā ir platīna vasara. Savulaik, it īpaši Valkas novadā, kur ir epicentrs, aptuveni 25 kilometru garumā bez pārtraukuma Gaujas ielejā bija tāds bezgalīgs parks. Šodien mēs no tā redzam dažus mazus fragmentiņus, kas izskatās tā kā tādas bedrītes ainavā.”
Atjauno parkveida pļavas mantotā dzimtas īpašumā
Senajai ainavai un parkveida pļavām šobrīd parādījusies cerība, jo vairākās vietās tās tiek atjaunotas. To dara arī Sanita un Ainis Āboliņi zemnieku saimniecībā “Vekši”. Brīdī, kad Sanita un Ainis šeit sākuši saimniekot, viss bija aizaudzis. Ģimenei nācies saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, jo apkārt esošās pļavas nav viegli apsaimniekojamas. Tās ir nelīdzenas un grūti pieejamas tehnikai. Tādējādi vienīgais risinājums ir šādas pļavas noganīt, kā to mantotajā dzimtas īpašumā ar senu vēsturi ir darījušas arī iepriekšējās paaudzes. Sanitas un Ainas gadījumā tās ir govis. Talkā nākušas dažādas atbalsta programmas, īpaši parkveida pļavu atjaunošanai. Pašu spēkiem atjaunoti jau 30 hektāri.
Foto: Kadrs no raidījuma “Vides fakti”
Parkveida pļavas atrodas un veidojas Gaujas palienē. Atjaunošanas uzdevums nav bijis viegls, jo ir jāsadzīvo ar Gauju, kas, kā stāstīja “Vekšu” saimnieks Ainis, mēdz “piespēlēt” dažādus pārsteigumus. Pavasaros un pēc lielām lietavām pļavās no upes tiek ienesti koki, kas jādabū ārā. Tomēr skarbie apstākļi ir kā dāvana visdažādākajām augus sugām, kas gadsimtu gaitā pielāgojušies šādiem augšanas apstākļiem.
Ik uz soļa sastopamas retas un aizsargājamas sugas. Piemēram, vecajos kokos mitinās īpaši aizsargājamais lapkoku praulgrauzis. Ir sastopamas dabisko pļavu indikatorsugas – apaļlapu pulkstenīte, lielziedu vīgriezes, dzirkstelītes, ancīši.
Lārmanis skaidroja, ka dabiskās pļavas, kurās ir liela bioloģiskā daudzveidība un spēcīga sēklu banka zemē, ir radušās tradicionālās zemkopības laikā. “Ir zināms, ka pļautā pļavā ir vairāk augu sugu nekā nepļautā. Gadsimtiem ilgi cilvēks darbojās daļēji dabiskā manierē – pļāva un ganīja, kā rezultātā veidojās ļoti bagāta augu valsts. Tas, kas pļavai ir vajadzīgs, – zemnieka darbošanās,” uzsvēra eksperts.
Botāniķe Lelde Eņģele norādīja, ka veselīgas dabiskās pļavas ļoti labi aizņem visas “ekoloģiskās nišas” un tādējādi palīdz turēties pretī invazīvajām sugām. Jo vecāka pļava, jo lielāka sugu dažādība. Parkveida pļavas veidojas ļoti ilgā laika periodā. Līdzīgi kā mežam jāaug simts gadus, lai tas būtu krāšņs un bagātīgs ar bioloģisko daudzveidību.
Atbalsts un praktiski risinājumi
Dabiskās pļavas no kopējās Latvijas teritorijas aizņem mazāk par vienu procentu. Tā kā parkveida pļavu Latvijā līdz mūsdienām ir saglabājies ļoti maz, īpaši jādomā par to saglabāšanu un atjaunošanu.
“Potenciāls atjaunot ir, bet katru dienu mēs zaudējam milzīgas vērtības. Vecie seno laiku koki, kas kādreiz auguši klajumā, tiek nomocīti no apkārtējiem jaunajiem kokiem,” skaidroja Lārmanis.
Zālāju eksperte, Latvijas Dabas fonda projektu vadītāja Baiba Strazdiņa stāsta kā rīkoties, lai pļavu atjaunošanai varētu saņemt atbalstu. Vispirms jāmeklē sugu un biotopu eksperts, kurš var sagatavot atzinumu un veikt izvērtējumu. Pēc tam darbība tiek saskaņota Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) un Valsts Meža dienestā (VMD). Kad visas nepieciešamās atļaujas ir iegūtas, tad var uzsākt atmežošanas darbus.
Foto: Kadrs no raidījuma “Vides fakti”
“Ņemot vērā, ka atmežošana ir dārgs, sarežģīts un ilgstošs process, mēs jau vairāk nekā 10 gadus piesaistām dažāda veida finansējumus darbu līdzfinansēšanai. Latvijas Dabas fonds nāk palīgā ar celmu frēzēšanu, pļaušanu, aploku uzstādīšanu, lai atmežošanas darbus veiktu ātrāk, raitāk,” norādīja Strazdiņa.
Ir iespējams arī aizņemties lopus. Latvijas Dabas fonds (LDF), 2017. gadā, uzsākot “Grasslife” projektu, izveidoja mobilo ganāmpulku, kuru visus šos gadus izmantoja bioloģiski vērtīgu zālāju, tajā skaitā parkveida pļavu, atjaunošanā. Pļavu atjaunošanā iesaistās gan privāto zemju īpašnieki, gan pašvaldība un arī valstij piederošais uzņēmums “Latvijas valsts meži”.
Parkveida pļavas nav konkurētspējīga vide, lai saimnieki gūtu finansiālu labumu. Lārmanis salīdzināja, ka Latvijas labākajos kultivētajos zālājos līdzvērtīgu lopbarību var ievākt sešdesmit reizes vairāk.
Neskatoties uz to, cilvēki spēj atrast veidu, kā saimniekot šādos apstākļos. Āboliņu ģimenes īpašumā šobrīd ir aptuveni 100 govju, kas ganās pļavās.
“Galvenā motivācija ir centieni mēģināt atrast veidus, kā dzīvot savās mājās. Te ir ļoti senas dzimtas, un cilvēki mēģina pastāvēt šeit. Ir labi, ka ir Lauku atbalsta dienesta maksājumi. Tie ļoti palīdz. Bez tiem vispār būtu traki. Bet ir daži ieguvumi, kuri mazliet mierina. Ne jau katrs, strādājot ar traktoru, var vērot ainavu, kura atgādina gleznu. Un tā ir viena no algām, ko naudā nesarēķināsi,” atklāja Sanita Āboliņa.
Aicina veidot dabiskos zālājus
Parkveida pļavas nevar pastāvēt visur. Tomēr dabiskos zālājus var pamazām sākt veidot ikviens, arī pilsētās. “Mēs viņu nesauksim par dabisko pļavu, jo tomēr dabiskā pļava ir kaut kas tāds, kas veidojas vairākas desmitgades un pat simtgades, bet tādu piemājas pļaviņu, ja ir atklāta zāles platība – to mēs varam mēģināt veidot,” atzina botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova.
Tieši rudens ir īstais brīdis, pirms iestājas kārtīgs sals, iesēt šādās pļavās Latvijā ievāktas augu sēklas no dabiskajām pļavām. Pietiek ar dažiem kvadrātmetriem savā mazdārziņā, ko atstāt dabas daudzveidībai.
Jārēķinās, ka pļava atjaunosies un kļūs arvien krāšņāka katru gadu. Pirmajā gadā būs ļoti daudz nezāļu, otrajā gadā jau būs labāk. Pēc pieciem gadiem jau varēsiet baudīt gana krāšņu pļavu. Jāpļauj vienu līdz divas reizes gadā, ļaujot nobriest sēklām. Nopļautā zāle pēc tam jāsavāc. Šādā veidā mēs katrs varam padarīt savas mājas un tādā veidā kopīgi arī visu Latviju skaistāku. Pēc 100 gadiem varbūt Latvijā būs vairāk tik krāšņu vietu kā Ziemeļgaujā.