“Esam nonākuši sava svēceļojuma pusē, taču, kā Jēzus mācekļiem, mums ir jāiemācās dzīvot jaunā pasaulē,” teica pāvests Jubilejas gada audiencē sestdien, 25. oktobrī.
Inese Šteinerte – Vatikāns
“Jubileja mūs ir padarījusi par cerības svētceļniekiem tieši tāpēc, lai uz visu raudzītos Krustā sistā augšāmcelšanās gaismā. Un šajā cerībā esam izglābti! Taču, acis pie tā nav radušas. Pirms uzkāpt debesīs, Augšācēlušais sāka izglītot mūsu skatienus. Viņš to turpina darīt arī šodien. Patiesībā, lietas nav tādas, kādas tās šķiet: mīlestība ir uzvarējusi, lai arī mūsu acu priekšā ir daudzi kontrasti un mēs redzam sadursmi starp daudzām pretējām lietām.”
Pāvests atzīmēja, ka tikpat trauksmainā laikmetā kā šis, XV gadsimtā Baznīcā kalpoja kardināls, kurš šodien ir maz pazīstams. Tas bija lielais domātājs un vienotības kalps, kuru sauca par Nikolu un kurš nāca no Kuesas Vācijā. Tas bija Nikola Kuzano. Viņš mums var mācīt, ka cerēt, nozīmē arī “nezināt”. Kā rakstīja svētais Pāvils vēstulē romiešiem, “bet cerība, kas redzama, nav cerība, jo kas gan cerē uz to, ko kāds redz?” (8,24). Nikola Kuzano nevarēja saredzēt mieru pasaulē un starp reliģijām laikmetā, kurā kristietība jutās apdraudēta no ārpuses. Tomēr, kad viņš, kā pāvesta diplomāts ceļoja, viņš lūdzās un domāja. Tāpēc viņa raksti ir gaismas pilni.
Daudzi Nikolas Kuzano laikabiedri dzīvoja bailēs, citi bruņojās, gatavojoties jauniem krusta kariem. Savukārt, Nikola jau kopš jaunām dienām izvēlējās tikties ar tiem, kuriem bija cerība, kuri padziļināja jaunas disciplīnas, kuri lasīja klasiķu darbus un smēlās no avotiem. Viņš ticēja cilvēcībai un saprata, ka pastāv pretējas lietas, kas ir jāsatur kopā, ka Dievs ir noslēpums, kurā viss, kas atrodas spriedzē, rod vienotību. Nikola zināja, ka viņš nezina un tādā veidā vienmēr labāk izprata realitāti. Cik liela dāvana Baznīcai! Kāds aicinājums uz sirds atgriešanos! Lūk, viņa mācība: dot vietu, kopā saturēt pretējas lietas, cerēt uz to, ko vēl nav iespējams redzēt.
Pāvests atgādināja, ka Kuzano runāja par “erudīto nezināšanu” kā intelekta zīmi. Dažu viņa rakstu galvenais varonis ir idiots. Tas ir vienkāršs, nemācīts cilvēks, kurš uzdot elementārus jautājumus zinošajiem, kas liek tiem pārdomāt par savu pārliecību. Leons XIV sacīja, ka tāpat ir mūsdienu Baznīcā. Cik daudz jautājumu liek mums pārskatīt veidus, kā mēs mācām. Tie ir jautājumi, ko uzdod jaunieši; jautājumi, ko uzdod nabadzīgie; jautājumi, ko uzdod sievietes; to cilvēku jautājumi, kuriem ir likts klusēt, vai kuri ir netaisnīgi notiesāti, jo ir pauduši viedokli, kas atšķiras no vairākuma viedokļa. “Mēs dzīvojam svētīgā laikā, kurā ir tik daudz jautājumu,” sacīja Leons XIV, piebilstot, ka Baznīca kļūst par cilvēcības eksperti, ja tā iet kopā ar cilvēci un tās sirdī atbalsojas cilvēces jautājumi. Katehēzes noslēgumā pāvests apliecināja, ka “cerēt, nozīmē nezināt”.
“Mums nav gatavu atbilžu uz visiem jautājumiem. Taču, mums ir Jēzus. Tāpēc ceram uz to, ko vēl neredzam. Kļūstam tauta, kurā pretējās lietas sakārtojas vienoti. Kā pētnieki, mēs dziļāk ienākam Augšāmcēlušā jaunajā pasaulē. Jēzus mums iet pa priekšu. Mēs mācāmies, sperot soli pēc soļa. Tas ir ne tikai Baznīcas, bet visas cilvēces gājums. Tas ir cerības gājums.”