“Sajūtas pēc šī visa ir patiesi spēcīgas – saviļņojums, gandarījums un pateicība. Viss kopā. Vēl ir vajadzīgs laiks, lai apstrādātu šo informāciju un nedaudz apdomātu, kā turpināt iesākto un attīstīt to,” sarunā ar laikrakstu Diena saka Vijas Celmiņas fonda stipendijas ieguvēja, māksliniece Dzelde Mierkalne. Viņa saņēmusi 30 000 ASV dolāru stipendiju radošajai darbībai, mākslinieciskajiem meklējumiem un profesionālajai izaugsmei. Pagājušajā gadā to kā pirmā izpelnījās māksliniece Ieva Putniņa.
Kopumā stipendijai šogad pieteicās 96 mākslinieki. Pretendentu atlase norisinājās divos posmos. Vispirms mākslinieku radošās biogrāfijas, portfolio un motivācijas pamatojumus izvērtēja žūrija piecu Latvijas laikmetīgās mākslas profesionāļu sastāvā. Tā atlasīja vienpadsmit finālistus, kuru darbi pēc tam tika nodoti Vijas Celmiņas fonda žūrijai Amerikas Savienotajās Valstīs. Gala lēmumu par 2026. gada stipendijas laureāti pieņēma pati Vija Celmiņa.
Pasniegšanas ceremonijā vietējās žūrijas dalībnieki dalījās savās pārdomās par to, kas ir māksla. Šo pašu jautājumu uzdodu arī Dzeldei Mierkalnei. “Māksla ir tāds cilvēces izpausmes veids, kas ir vārdos neieliekams, bet sajūtu līmenī ārkārtīgi vajadzīgs un uzrunājošs. Skaidrs, ka to ir grūti definēt, un katram būs sava definīcija. Man liekas, ka arī tas to mākslu rada – ka definīcija nav viena,” atbild māksliniece. Radošums, viņasprāt, ir iekšēja nepieciešamība – kādam lielāka, kādam mazāka, un katram tā izpaužas citādi. “Man personīgi tā jau ir vajadzība – es neredzu citu veidu, kā būt, kā tikai radīt. Un radīt, protams, ietver daudz ko – ne vienmēr tā ir līnija uz papīra vai uz sienas. Tas ir arī tāds veids, kā dzīvot un kā redzēt pasauli.”
Interese par formu
Dzelde Mierkalne savu radošo praksi sāka grafikā, bet pēdējos četrus gadus strādā ar marmora imitācijas tehniku (scagliola) un inkrustāciju. Viņu interesē scagliola materialitāte un tās attiecības ar ilgmūžību un aizmirstību, kā arī vēsturisku amatniecības paņēmienu iespējas laikmetīgajā mākslā. “Grafikā mani piesaistīja process, neprognozējamība un monohromā krāsu skala,” atklāj māksliniece. Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura studiju noslēdzošajā gadā viņa sāka apvienot mecotintes un oforta tehnikas ar dažādām formām, tostarp ierāmējumiem, kas paši kļuva par objektiem. Maģistra studiju laikā viņa vēlējās šo interesi par formu attīstīt tālāk un vienlaikus saglabāt sev būtisko zīmējuma aspektu.
Fragments no mākslinieces Dzeldes Mierkalnes darba Lielais darījums (2024). Foto – Līga Spunde
Sākumā viņa pievērsās ģipsim, līdz pasniedzējs Armands Zelčs ieteica izmēģināt scagliola jeb stuckmarmor. “Šī tehnika kļuva populāra XVII gadsimtā,” piemetina Dzelde Mierkalne. To izmantoja arhitektūrā un interjerā, lai imitētu marmoru un citus vērtīgus akmeņus. Kāda ir šīs tehnikas recepte? Tajā tiek izmantots ģipsis, truša ādas līme un pigmenti. “Tas ir līdzīgi kā veidot picas mīklu – tikai miltu kalna vietā es radu ģipša kalnu, kura galā es uztaisu bedrīti un ieleju tajā truša ādas līmi. Pēc tam es maisu,” stāsta māksliniece. Truša ādas līme palēnina ģipša sacietēšanu, ļaujot ar šo materiālu strādāt ilgāk. Viņa pievieno melnos un baltos pigmentus un dažādu krāsu ģipša masas savieno vienā veselumā. Iegūto materiālu sagriež šķēlēs, atklājot marmora rakstu.
“Šim procesam ir neprognozējams rezultāts. Protams, ir meistari vai restauratori, kuri pastāvīgi strādā ar šo tehniku un spēj imitēt konkrētus marmora vai citu akmeņu veidus, bet mans mērķis nav imitēt konkrētus marmora vai citu akmeņu veidus. Tieši otrādi – es izmantoju šo neparedzamību un izbaudu to,” atzīst Dzelde Mierkalne. Pēc tam viņa virsmu vai nu atstāj neskartu, vai arī iegravē tajā zīmējumu. Izveidotās iedobes aizpilda ar citu šķidrākas konsistences masu. Pēc tam virsmu slīpē ar dažāda raupjuma smilšpapīru un pulē – tāpat kā senos laikos –, izmantojot bišu vaska un linsēklu eļļas maisījumu. “Jo vairāk slīpē un pulē, jo spīdīgāka paliek virsma un izteiktāka akmens sajūta,” raksturo māksliniece
Uz pareizā ceļa
Meklēt savu ceļu, eksperimentēt un nebaidīties no neparedzamā – šī pieeja sasaucas arī ar Vijas Celmiņas novēlējumu jaunajai stipendijas saņēmējai. “Jums ir vajadzīga brīvība pašiem atrast savu ceļu. Mēģināt un kļūdīties ir normāli. Ir normāli arī nezināt, ko darāt. Uzņemties risku ir pilnīgi normāli. Es iedrošinu jūs darīt to, ko uzskatāt par nepieciešamu, varbūt neizplānot visu iepriekš un sapņot mazliet vairāk. Un ceļot, ja ir tāda iespēja,” video uzrunā sacīja Vija Celmiņa. “Man šķiet, ka esmu uz pareizā ceļa, bet šis ceļš nav taisna līnija. Tas ir ar dažādiem līkumiem un atzariem,” norāda Dzelde Mierkalne.
Saņemto stipendiju māksliniece vēlas izmantot, lai marmora imitācijas tehniku apgūtu padziļinātāk un iepazītu tās dažādās iespējas pie meistara Itālijā, kur šim paņēmienam ir senas tradīcijas. “Viena lieta ir idejas un koncepcijas, bet otra lieta – tehniskais izpildījums. Es gribu attīstīt tieši darbu kvalitāti un ilgnoturību,” uzsver laureāte. Stipendija palīdzēs arī sakārtot viņas praktisko darba vidi un iegādāties aprīkojumu, kas līdz šim nav bijis pieejams, piemēram, industriālo putekļsūcēju, īpašus smilšpapīrus un citus materiālus.
Materiālu saspēle
Lai gan Dzeldi Mierkalni aizrauj scagliola, māksliniece nevēlas sevi piesaistīt tikai vienai tehnikai. Viņas praksē būtiska ir dažādu materiālu savstarpējā saspēle – interese par to, kā vēsturiskais sastopas ar mūsdienīgo un veido jaunas attiecības. “Man ļoti patīk, kā marmora imitācija mijiedarbojas ar citiem materiāliem un vidēm,” saka māksliniece. Šī interese atspoguļojas arī Dzeldes Mierkalnes iepriekšējos darbos – viņa veidojusi objektus no parafīna un plastmasas, kā arī apvienojusi scagliola procesa rezultātu ar šūtiem darbiem, meklējot negaidītus materiālu dialogus. Mākslinieces personālizstāžu vidū ir Gals klāt! (DOM galerija, Rīga, 2021), Doom Doom Delight (TUR telpa, Rīga, 2024), Lielais darījums (galerija 427, Rīga, 2024) un Ingress XP (The Rooster Gallery, Viļņa, 2026).
Dzelde Mierkalne piedalījusies grupu izstādēs un mākslas notikumos Latvijā un ārvalstīs, tostarp Tallinas grafikas triennālē, starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē Art-Vilnius, Tallinas Mākslas hallē un MO muzejā Viļņā, kā arī izstādēs Londonā, Prāgā, Tartu un Bostonā. Šogad māksliniece saņēmusi arī balvu Linstow Art Award. Nākamā Dzeldes Mierkalnes personālizstāde paredzēta 2027. gada novembrī Madonas galerijā Visuma centrs 2. “Man šķiet, ka ir svarīgi vest un parādīt citviet Latvijā gan savu, gan citu mākslu. Man vienmēr ir prieks par dažādiem projektiem, kas attīsta mūsu mākslas vidi arī ārpus Rīgas,” piebilst Dzelde Mierkalne.
Vairāk informācijas par Vijas Celmiņas fonda stipendiju var lasīt interneta vietnē lnmm.gov.lv.