Kā līdzsvarot pētniecības intereses ar personas datu aizsardzību? Šis jautājums ir aktuāls dzimtas pētniekiem, kuriem ir ierobežotas iespējas veikt izziņu par personām, kas dzimušas pēc 1915. gada. Tāpēc ģenealoģijas pētnieki plāno lūgt Saeimai veikt izmaiņas Arhīvu likumā.
Dzimtas pētniecība jeb ģenealoģija aizrauj arvien vairāk cilvēku. Interesentu loks Latvijā mērāms desmitos tūkstošu. Tie ir ne tikai pētnieki, bet arī entuziasti. Informāciju par saviem senčiem cilvēki var nākt meklēt uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu. Taču, lai atvieglotu meklēšanas procesu, ir pieejama arī interneta vietne “Raduraksti”, kurā atrodami arhīva digitalizētie dokumenti.
Vēstures arhīvs
Foto: Linda Spundiņa / LTV
“Baznīcu grāmatas ir tas plašākais un vērtīgākais dokumentu klāsts no 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma.
Bet, protams, ir arī jāņem vērā, ka mēs varam publicēt šobrīd dokumentus par personām, kas ir dzimušas pirms 1915. gada. Attiecīgi Arhīvu likums šo ierobežojumu ir noteicis,”
stāsta Latvijas Valsts vēstures arhīva direktors Kārlis Zvirgzdiņš.
Likums nosaka, ka dokumenti, kas satur informāciju par personas datiem, ir publiski pieejami 110 gadus pēc personas dzimšanas, ja nav zināms, kad cilvēks ir miris. Savukārt – ja ir zināms miršanas laiks, dokumenti ir pieejami 30 gadus pēc personas nāves. Bet, ja nav zināms ne personas dzimšanas, ne miršanas laiks, dokumentus publicē pēc 75 gadiem no to radīšanas brīža.
“Protams, ka cilvēki ir bažīgi un vēlētos plašāku pieeju,
bet tajā pašā laikā vienmēr jāatceras jautājums par to, kā mēs paši izturētos, ja mūsu dati kļūtu pieejami?” papildina Kārlis Zvirgzdiņš.
Vēstures arhīvs
Foto: Linda Spundiņa / LTV
Arhīvu likums nav jauns, taču šobrīd jautājums par datu pieejamību atkal kļuvis aktuāls, jo līdz šim dokumenti vietnē “Family search” bija pieejami. Latvijai ar šo ģenealoģijas datubāzi ir ilgstoša sadarbība, jo tur glabājas digitalizēti dažādu arhīvu materiāli. Apmēram pirms mēneša no šīs vietnes tika izņemti dokumenti, kuriem pēc Arhīvu likuma nevajadzētu būt publiski pieejamiem. Tāpēc tagad dzimtas pētnieku vidū ir sākusies liela kņada, stāsta datubāzes ciltskoki.lv veidotājs Egils Turss: “Jautājums – vai tad tā sabiedrības interese nav lielāka? Tā faktiski ir lielāka, jo tādā veidā bremzējas ne tikai dzimtas vēstures pētniecība.
Mēs varam skatīties uz to varbūt kā hobiju, bet tas faktiski tā nav, jo, pētot dzimtas, cilvēki daudz ko uzzina, viņi paši meklē un līdz ar to uzzina vairāk arī kādi reģionālie muzeji par savas vietas notikumiem.
Līdz ar to bremzējas visa vēstures pētniecība kā tāda.”
Notikušais ir mobilizējis dzimtas pētniekus, kuri šobrīd vāc informāciju un gatavojas vērsties pie Saeimas atbildīgās komisijas, lai tiktu pārskatīts Arhīvu likums.
Vēstures arhīvs
Foto: Linda Spundiņa / LTV
“Tiks iesniegts piedāvājums, lūgums, prasība. Esam gatavi vākt parakstus, bet tas varbūt pašreiz nav vajadzīgs, ja neiet cauri citi līdzekļi,” norāda Egils Turss.
Pētnieki ir vērsušies arī pie Kultūras ministrijas. No Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas Līgas Dimantes saņemts rakstisks komentārs:
“Kultūras ministrija un Latvijas Nacionālais arhīvs izprot situāciju, kas izveidojusies saistībā ar Datu aizsardzības regulas ieviešanu. Atbalstīsim grozījumu izstrādi Arhīvu likumā, to virzīšanu Saeimā.”
Ja tiks pieņemtas izmaiņas likumā, tas nozīmētu, ka dzimtas pētnieki arī turpmāk varētu veikt vēstures izpētes darbus, kas skar pirms 1915. gada dzimušas personas.
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu