Vecpiebalgas simbols nenoliedzami ir ūdensrozes – tās ilgus gadus ziedēja dīķī pašā ceļa malā, priecējot pašus piebaldzēnus, tūristus un arī garāmbraucējus. Šovasar un arī tagad gan vērojama cita aina – redzams, ka dīķī ir veikti tīrīšanas darbi, bet pašu ūdensrožu tajā vairs nav. Kur palikušas Vecpiebalgas ūdensrozes, vai un kad tās atgriezīsies?
Kur pazudušas Vecpiebalgas ūdensrozes? Vietējie entuziasti labiekārto ūdensrožu dīķi
Ūdensrožu audzētāja Dace Avotiņa norāda: “Te ir pagaidu dīķis, kur ir dažādu šķirņu ūdensrozes, un viņām patika, arī šinī pagaidu dīķī viņas ziedēja.”
Dace Avotiņa, kura ir savā ziņā ūdensrožu mantiniece, blakus ūdensrožu dīķim, aiz izraktā zemes vaļņa,
rāda mazāku dīķi, uz kuru pārceļojušas ūdensrozes, kas arī tagad vēl arvien zied. Stādu pārnešana uz pagaidu dīķi nav bijis viegls darbs.
“Vislielākie paldies Augustiņam, Augustiņš ir tas, kas strādāja uz lielā ekskavatora, (..) viņa pacietība, akurātais darbs – bez tā visa te nebūtu nekā. Tā katra ūdensroze, kas ir pārnesta no tā dīķa uz šo dīķi, ir viņa darbs. Diendienā bija man blakus, parādi, lūdzu, kā šo ūdensrozi pārcelt, kur viņu nolikt, viņa pacietība bija neizmērojama,” stāsta Dace Avotiņa.
Bet kāpēc ūdensrozēm bija jāpārceļo uz pagaidu dīķi? Atbilde ir vienkārša – bija pienācis laiks pamatīgākai dīķa tīrīšanai.
Ūdensrožu dīķis Vecpiebalgā
Foto: Gunta Matisone
“Mēs katru gadu pa druskai tīrījām, bet ar to drusciņu ir par maz. Es gribētu teikt lielu paldies visiem tiem, kas balsoja par šo projektu, par labiekārtošanas darbiem Vecpiebalgā, jo ar iedzīvotāju atbalstu tikām pie tās naudiņas,” priecājas Avotiņa.
Vecpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja Lelde Burdaja stāsta, ka iecere labiekārtot ūdensrožu dīķa apkārtni briedusi jau sen.
Arī tāpēc, ka otrpus ceļam ir izveidots parks, kas tiek dēvēts par “Vecpiebalgas viesistabu”, bet ainava šajā ceļa pusē vairs nebija tik tīkama.
“Šīs abas puses ļoti kontrastēja, no vienas puses mums ir “viesistaba”, no otras ūdensrožu dīķis, kas ir mūsu lepnums. Tā doma bija tāda, ka gribētos, lai šī centra teritorija no abām ceļa pusēm būtu vienlīdz labiekārtota. Ja skatāmies uz ūdensrožu dīķi, tie labiekārtojuma elementi, kas tur bija, bija jau novecojuši, un jauna attīstība tajā pusē nenotika,” stāsta Lelde Burdaja.
Ūdensrožu dīķa tīrīšanas un labiekārtošanas darbus pašvaldība nevarēja sākt arī tik ilgi, kamēr bija līgums ar ūdensrožu saimniekiem.
Dīķis Vecpiebalgā
Foto: Gunta Matisone / Latvijas Radio
Lelde Burdaja papildina: “Tā kā šis līgums beidzās un nāca arī iedzīvotāju iniciatīva ar līdzdalības budžeta projektu, kurš savāca balsis un līdz ar to tādu starta finansējumu šīs teritorijas attīstībai, tad mēs arī uzsākām kopīgu plānošanu, kā mēs to visu varētu tālāk virzīt. Šis projekts paredzēja tīru labiekārtošanu,
uztaisīt taciņu, uztaisīt tiltiņu ūdensrožu dīķim, tad jau kādu laiku bija skaidrs, ka ar to nebūs gana, tāpēc ka ūdensrožu dīķis pēc būtības ir jāsakārto, jo ūdensrozes aiz sevis atstāj arī ļoti daudz netīrumu.
Tie netīrumi kādā brīdī ir jāiztīra, lai ūdensrozes varētu turpināt augt, un arī ūdensrožu saimnieks, jaunais saimnieks, mums norādīja uz to, ka, ja šis dīķis netiks iztīrīts, tad principā tuvākajā gadu griezumā mēs ūdensrozes pazaudēsim vispār.”
Dīķa tīrīšanas darbi tika sākti aizvadītajā rudenī, bet diemžēl to pabeigšanu šovasar iekavēja lietavas.
Dīķis Vecpiebalgā
Foto: Gunta Matisone / Latvijas Radio
“Tas pirmais posms, ko veicām pagājušogad, – iztīrījām visu to, ko ūdensrozes bija pašas no sevis saražojušas. Nākamais solis ir izveidot to dīķa gultni un to, kā tas varētu vizuāli smuki izskatīties, tas bija šī gada darbiņš, bet diemžēl tā vasara bija tāda, kā bija, un to nebija iespējams fiziski izdarīt. Jo nebija iespējams brīžam pat zāli nopļaut, līdz ar to ir pienācis rudens un mēs esam tur, kur mēs esam, bet tas nenozīmē, ka tie plāni nenotiks. Līgumi ir saslēgti, mēs gaidām piemērotus laikapstākļus, lai varētu darbus turpināt, cerams, ka būs sals, tad mēs varēsim pabeigt dīķi rakt.
Dīķis arī pamainīs formu – atkāpsies no ceļa tādā veidā, ka, braucot ar automašīnu, varēs labāk redzēt visu to skaistumu. Tas, ko mēs esam ieplānojuši – ka dīķim apkārt ies skaists gājēju celiņš tā, lai cilvēki, kuri vēlas apskatīt ūdensrozes, to var izdarīt no abām pusēm,
jo šobrīd piekļuve bija tikai no vienas puses, taciņa būs savienota arī ar stāvlaukumu pie veikala.”
Lelde Burdaja stāsta, ka, pabeidzot dīķa tīrīšanas darbus, tiks turpināta arī sadarbība ar ūdensrožu mantiniekiem: “Mēs apsaimniekojam teritoriju, bet viņi ir tie, kas rūpējas par ūdensrozēm, šobrīd mēs šo līgumu neesam noslēguši, jo ir jātiek galā ar visu būvniecības procesu, un pēc tam mēs slēdzam savstarpējo līgumu par to, ka joprojām viņi apsaimnieko ūdensrozes, bet mēs rūpējamies par teritorijas attīstību.”
Bet kā ir aizsācies Vecpiebalgas ūdensrožu stāsts?
Dace Avotiņa, Lelde Burdaja, Aina Ozoliņa
Foto: Gunta Matisone / Latvijas Radio
Pirms gadiem piecdesmit tās šeit audzēt aizsāka vecpiebaldzēns Jānis Sniedze, kura meitas Aina Ozoliņa un Dace Avotiņa, tēvam aizejot mūžībā, pārņēma šīs rūpes par Vecpiebalgas simbolu.
“Viņš bija fanātiķis! Viņš bija ar ūdeņiem saistīts, mums taču ir Alauksts, Inesis, tādi ezeri, un tur jau ir tās ūdensrozes, šis dīķis arī kādreiz bija balts, nu, pēc tam viņš palika krāsains, nāca jaunas šķirnes klāt, un tā tas dīķis izveidojās. Mums ar māsu nekas cits neatlika kā turpināt, jo te ir būts gandrīz 50 gadus sakarā ar tēvu. Tad mēs turpinājām ilgus gadus bez viņa un mēģināsim turpināt tālāk,” stāsta Dace Avotiņa.
Tagad, kā norāda Dace Ozoliņa, rūpes par ūdensrozēm ir gatavs uzņemties viņas dēls:
“Piebalgas sauklis – Piebalga ir, bija un būs, nu, es teikšu tā – ūdensrozes bija, šobrīd nav, bet noteikti būs!”
Ja ar dīķa tīrīšanas un labiekārtošanas darbiem viss veiksies, kā iecerēts, tad ūdensrozes tajā atgriezīsies nākamgad – ap Jāņiem.