Narkotiku, tostarp sintētisko vielu, lietošana Latvijā nav tikai jauniešu problēma vien – tā ietekmē visu sabiedrību. Bet eksperti uzsver: agrīna problēmu atpazīšana, cieša vecāku un institūciju sadarbība, preventīva rīcība un izglītošana ir vienīgie instrumenti, kā cilvēkus no bīstamām sekām pasargāt.
Laikraksta Kurzemnieks redakcijā par šo tēmu runāja Kuldīgas Centra vidusskolas sociālā pedagoģe DAILA ZAĻKALNE-ERNSTSONE (D.Z.-E.), Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas galvenā inspektore VITA MASLOBOJEVA (V.M.), Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa priekšnieks ANSIS ZANDERS (A.Z.), Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēde LIENE LĀCEKLE un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Kuldīgas brigāžu atbalsta centra vadītāja LĪGA REVELIŅA (L.R.).
Šoreiz rakstu sērijā Izpēti, izgaismo, risini! – narkotiku lietošanas risks un tas, kā to mazināt.
Kā darbā esat saskārušies ar narkotisko vielu lietošanu pēdējā pusgadā?
Kuldīgas Centra vidusskolas sociālā pedagoģe DAILA ZAĻKALNE-ERNSTSONE: „Mūsu uzdevums nav tikai sodīt vai nosodīt. Jāmeklē cēloņi, un cilvēki jāatbalsta.”
D.Z.-E.: – Visās skolās reidos ierodas Valsts policija ar suņiem. Mūsu skolā šajā mācību gadā nav bijusi tāda situācija, kad kāds būtu aizvests uz ekspertīzi. Ja ir aizdomas, nekavējoties vajadzīgas pārrunas ar skolēnu, vienlaikus jāizsauc vecāki un policija.
Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas galvenā inspektore VITA MASLOBOJEVA: „Ļoti vēlētos, lai pedagogi būtu tie drošības vēstneši, ar kuriem mēs varētu sadarboties.”
V.M.: – Mēs strādājam ar narkotisko vai citu psihotropo vielu lietošanas gadījumiem. Ļoti reti mācību iestādes mūs informē par kādu aizdomīgu jaunieti, kuram būtu pazīmes, ka viņš ko lietojis. Izglītības iestādē strādājam tad, kad saņemam pieteikumu ierasties pārbaudē ar kinologiem. Kuldīgas skolās šogad reidos bijuši četri gadījumi, kad sākts administratīvais process, no tiem aizdomas par vielu lietošanu bija divos. Šogad reģistrēts viens gadījums, kad kāds no vecākiem pats policijai lūdza, lai viņa nepilngadīgo bērnu, kas, iespējams, ko lietojis, nogādājam uz ekspertīzi. Par šādiem gadījumiem mūs informē NMPD un iedzīvotāji, zvanot 112, vai to konstatējam notikumos. Visa informācija tiek pārbaudīta. Reidi notiek ne tikai skolās, bet arī citās vietās.
Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa priekšnieks ANSIS ZANDERS: „Visas narkotiskās vielas ir bīstamas – agrāk vai vēlāk iznākums ir letāls.”
A.Z.: – Narkotiskās vielas lietotas visās paaudzēs dažādā vecumā, un tā ir gadsimtiem sena parādība. Valsts policija no sākta gala cīnās ar šo vielu nelegālo apriti un lietošanu, un vienmēr tā bijusi prioritāte. Mainījies tikai tas, ka tā kļūst plašāka saistībā ar globalizāciju un ģeopolitisko situāciju, bet arī mums ir lielākas iespējas tāpat kā noziedzīgajai videi. Šo vielu veidi ir dažādi, un pieejamība kļuvusi plašāka. Padomju laikos un 90. gados runājām par dažiem vielu veidiem – opiātiem vai heroīnu, marihuānu. Tad parādījās tabletes medicīniskajiem mērķiem, ko izmantoja tam, lai apreibinātos. Mainās vielu sastāvs un veids. Pašlaik saasināta situācija nav novērota ne Kurzemē, ne Kuldīgā.
Esmu sabiedrībai pateicīgs par pastiprinātu uzmanību šim gadījumam (Kuldīgas slimnīcā nedēļas laikā ievietoti trīs pacienti, kuri bija lietojuši narkotiskās vielas, viena paciente nomira – red.). Nekad nav par vēlu par šīm lietām runāt plašāk un iesaistīties arī sabiedrībai. Jo šis tirgus turas uz patērētājiem: ja to nebūtu, tad arī narkomānu nebūtu un noziedzīgajai pasaulei nebūtu intereses par šo rūpalu. Kļūstam demokrātiskāki, atvērtāki un narkomāniju stingros rāmjos neieliekam: vai tas ir noziegums vai atkarība kā slimība un kā īsti cīnīties. Policijai nav plašas represiju iespējas vērsties tieši pret narkomānu. Sods ir par vielu glabāšanu un lietošanu. Tagad no ekspertīzes var arī atteikties, un tas ir klientu biežāk izmantotais instruments. Mēs ekspertīzē nogādājam, bet viņi no tās atsakās. Pieredzējušie lietotāji savas tiesības zina ļoti labi. Bet cik naudas valsts šādi neiztērē…
Sabiedrībā pieaug runas par narkotisko vielu veidiem, kurus varētu dekriminalizēt un legalizēt. Taču ir noteikts, ka marihuāna ir bīstamākā viela. Šajā gadījumā cilvēks labi zināja, ko lieto. Jā, sastāvu varbūt nezināja, un notika nelaime. Bet nebija tā, ka kaut kas iegādāts netīšām. Ļoti reti izdodas no šīs atkarības atbrīvoties: sāk ar vieglajām narkotikām, pāriet uz smagākām, depresīvākām.
Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēde LIENE LĀCEKLE: „Atkarība jau nav vienīgā problēma. Svarīgi ir atrast to, kāpēc līdz tai kāds nonāk.”
L.L.: – Par laimi, mums nav tādu gadījumu, kas saistīti ar narkotiskajām vielām. Kārtība būtu tāda, ka vecāki, kuri par bērnu atbild, meklē atkarību speciālistu. Ir svarīgi, kā tie, kas par bērnu rūpējas, problēmu izprot un ko dara, lai to novērstu. Bāriņtiesa iesaistās tad, ja vecāki nesaprot vai uzskata, ka problēmas nav, vai arī negrib to risināt. Bāriņtiesai būtu jāsaņem ziņa, ka tāda situācija ir. Mēs vērtētu, vai pietiktu ar sarunām vai vecāki savus uzskatus mainīs. Ja ne, mēs ierosinātu administratīvo lietu. Vecākiem jāsaprot, ka tas ir bērnu interesēs. Vēl, ja kādam ir atkarība un viņš atsakās pie speciālistiem ārstēties, bāriņtiesas kompetencē ir lemt par piespiedu ārstēšanu. Bet problēmas ir ar lēmuma izpildi. Piemēram, jaunietis ieslēdzas tualetē, un policija viņu nevar dabūt ārā, lai aizvestu uz ārstniecības vietu Jelgavas Ģintermuižā.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Kuldīgas brigāžu atbalsta centra vadītāja LĪGA REVELIŅA: „Kļūst trakāk – apreibinošās vielas lieto arvien vairāk jauniešu un bērnu. Šogad bijis viens gadījums, kurā bērns no pārdozēšanas nomira.”
L.R.: – Narkotisko vielu lietošana pieaug, un NMPD šādus izsaukumus saņem arvien biežāk. Agrāk mums pietika ar vienu antidota ampulu, bet narkotikas ir arvien sintētiskākas, savienotas nezināmas vielas, un antidots vairs nedarbojas. Visām narkotikām tas neder, jo tas ir opiātu pretiedarbības līdzeklis. Lielākā problēma, lietojot narkotikas, ir tā, ka pirmā apstājas elpošana. Ja klātesošie to nepamana vai pirmo palīdzību nesniedz, šo vielu ietekmē tiek bojātas smadzeņu šūnas un pārējais un viss var beigties letāli vai ar neiroloģiskiem sarežģījumiem.
Šī problēma ir visu laiku, bet kļūst arvien trakāk. Vielas vairāk tiek kombinētas, un vairs nevaram tik labi palīdzēt. Agrāk iedevām ampulu, un pacients atgāja, vai arī aizvedām viņu uz slimnīcu. Tagad jādod vairāk medikamentu, bet ne vienmēr tie iedarbojas.
Palīdzību visbiežāk izsauc garāmgājēji, ģimenes locekļi pamana, ka neelpo, zina, ka ir lietotājs, un sauc palīdzību. Paši šie cilvēki izsaukt palīdzību nav spējīgi.
Mums par katru gadījumu jāziņo policijai. Iemesls, kāpēc lieto, visticamāk, ir problēmas ģimenē, vai arī draugu lokā pamēģina intereses pēc. Vienreiz pamēģina un grib vēl, apkārtējie mudina turpināt.
A.Z.: – Par kriminālprocesiem. Apskatīju datus par trim gadiem Ziemeļkurzemē – Ventspilī, Talsos un Kuldīgā. 2023. gadā esam sākuši 43 kriminālprocesus par šo vielu glabāšanu, realizēšanu, pārvadāšanu un lietošanu, pagājušogad – 36, šogad deviņos mēnešos ir 32. Krimināllietas, ko nosūtām prokuratūrai, 2023. gadā bija 22, pagājušogad – 19, šogad – 17. Vielu tirgus kļuvis ērtāks. 90. gados un 2000. gadu sākumā narkomāniem bija sev jāapsien roka, viss vajadzīgais jāsagatavo un vielas jāievada, bet tagad tās ir dažādas un viegli lietojamas.
Par kādu periodu var runāt, ka atkal parādās jaunas sintētiskās vielas?
L.R.: – Visas nāk no ārzemēm. Latvijā neviens neko jaunu neizdomās. Esam maza valsts, kur tas nav tik apjomīgi un izdevīgi. Jautājums, kādos ceļos tās pie mums ienāk.
A.Z.: – Tās var būt pakomātos, arī slēpņos, un klientam tiek nosūtīta ģeolokācija. Pašlaik ir tādi noziegumi, kuros pat realizētājs nezina, no kā pērk un kam tālāk pārdod, jo ir tādas mobilās lietotnes, kas tiesībsargājošajām iestādēm nav pieejamas. Šis tīkls ir ļoti attīstīts.
Kādas informācijas dienestiem pietrūkst, lai situāciju apzinātos labāk, reaģētu ātrāk?
A.Z.: – Mēs esam tiesiska valsts. Policijai nepietiek ar to, ka zinām: viņš ir slikts, jo tirgo narkotiskās vielas. Uz informācijas pamata vien nevienu nevaram aizturēt, arī prokuratūra nevar celt apsūdzību. Jābūt pierādījumu bāzei.
L.L.: – Būtiskākā ir prevencija: runāt, stāstīt, lai vecāki būtu zinoši. Viņi varbūt pat neiedomājas, ka vispār kas tāds var nonākt līdz bērniem, kuri daudz ko uzzina sociālajos tīklos un vecākiem neko nestāsta. Bet šis pienākums nebūtu jāatstāj tikai ģimenei vien – jāiesaista plašāka sabiedrība.
L.R.: – Mums būtu svarīgākais, lai pacients ir pie samaņas, jo jāzina, ko viņš lietojis. Ja ir pie samaņas, varam novērot. Manuprāt, jārunā ģimenē un skolās. Man skolā sociālajās zinībās stāstīja par narkomāniem un viņu tieksmēm, garastāvokļa maiņu, par līknēm, kā viss notiek. Ja vairāk runāsim par to, kā narkomāni izskatās, kādas ir komplikācijas, kas var notikt, varbūt bērniem tas aizķersies.
D.Z.-E.: – Skolās notiek dažādi preventīvie pasākumi. Vienā policijas darbinieki atveda koferi un rādīja, kādas izskatās apreibinošās vielas. Kā sociālā pedagoģe sekoju līdzi informācijai par narkotiku veidiem – tie mainās. Pati nesen izveidoju informatīvu materiālu par elektroniskajām cigaretēm un E-klasē nosūtīju vecākiem. Saņēmu arī jautājumu, kādēļ tāds nosūtīts – vai ir kas noticis.
L.L.: – Ja nonāk pie atkarībām, ir svarīgi, kā to risināt valstiskā līmenī un kādi resursi vajadzīgi. Manā skatījumā tie nav pietiekami. Lai ārstētos Ģintermuižā, jāgaida ilgs laiks, jo ir rinda un tik daudz vietu valsts nav paredzējusi.
NMPD brauc izsaukumos. Kādos apstākļos jums palīdzība jāsniedz?
L.R.: – Nav tā, ka palīdzība jāsniedz kādam vienam sociālajam slānim. Situācijas ir visdažādākās, un nevaram izvērtēt, vai cilvēkam slikti kļuvis, lietojot pirmo reizi. Bet ir tādi pacienti, kurus jau zinām, jo izsaukumus saņemam biežāk.
V.M.: – Ir gadījumi, kad ģimenes ir pilnīgi normālas. Jaunietim ir viss – nekā netrūkst, bet tik un tā viņš nonācis pie lietošanas. Tāpēc tās nav tikai nelabvēlīgas ģimenes. Daudz ietekmē interese par nezināmo: jaunieši mēģina, sekas neapzinoties.
Par kādu summu narkotikas var iegādāties?
A.Z.: – Neviens par velti nedala, un tās ir diezgan dārgas. Brīžiem paši brīnāmies, kā narkomāns diennaktī var atļauties tik daudz. Pieņemsim, sestdienas vakarā jaunietis ballītē iegādājas tableti – cena varētu būt plus mīnus 20 eiro. Smagās narkotiskās vielas maksā atkarībā no devas. Krietnam lietotājam dienā tie varētu būt arī 100 eiro.
Kāds ir kopīgs rīcības plāns, lai šādus gadījumus novērstu?
L.R.: – Nav jēgas runāt tikai tad, kad lokāli bijis kāds gadījums. Tas parādās sociālajos tīklos, ziņās. Bet mēs NMPD to redzam katru dienu. Tāpēc preventīvi pasākumi nav jāsāk tikai tagad – tas jādara sistemātiski. Informācija ir pieejama, un to var darīt jebkurš. Tas būtu jādara vecākiem, lai sāktu rīkoties, redzot, ka ir izmaiņas bērna aktivitātēs vai kādas lietas pazūd. Tas nenozīmē, ka tā uzreiz ir narkotiku apkarošana, bet bērniem uzmanība jāpievērš vairāk. Pārsvarā jau pamēģina jaunībā ballītēs, draugu lokā.
L.L.: – Katrai iestādei ir sava kompetence, un tās arī dara. Diemžēl būtību tas nemaina – problēmas ir, tomēr katram jāturpina savu darbu darīt atbildīgi un ar interesi, lai sasniegtu labāko. Sadarboties ir ļoti svarīgi – sanākt kopā un meklēt veidus, kā ģimeni atbalstīt, ko piedāvāt bērnam, ko pieaugušajiem, jo arī tie lieto. Gribētos, lai no pašvaldības un valsts būtu lielāks atbalsts.
A.Z.: – Latvijā bijuši gadījumi, par kuriem neviens īpaši nav runājis. Diennaktī pat vairāki, un kādam tas beidzies letāli, citi nogādāti slimnīcā un cīnījās par dzīvību. Skolās prevencija notiek, mūs aicina reidos. Valsts policija tomēr ir represīva iestāde, un viens no mūsu galvenajiem mērķiem nav izglītot. Skolām būtu jāstrādā preventīvi, jābūt arī programmā iekļautam mācību priekšmetam. Mēs varam sniegt atbalstu.
Narkotiskās vielas ir bīstamas, un nedrīkst lietot nevienu. Mēs gribētu efektīvāku narkotisko vielu pārbaudi lietotājiem. Es neteiktu, ka likumi nav bargi, bet normas nav efektīvas, jo tās nevar izpildīt – medicīnas iestādēm nav kapacitātes mūs apkalpot. Mēs gribētu, lai Ziemeļkurzemē narkotisko vielu pārbaudes varētu notikt visu diennakti, – tas mūsu darbā būtu reāls pienesums.
V.M.: – No policijas puses aicinām vecākus ar bērniem runāt – ne tikai ar nepilngadīgajiem, bet arī pilngadīgajiem. Paskatīties, ko viņi dara brīvajā laikā, kur tērē kabatas naudu. Tāpat, zinot šo gadījumu nesen Kuldīgā, man ir aicinājums jauniešiem – draugus nelaimē neatstāt, reaģēt ātrāk un izsaukt neatliekamo palīdzību. Skolotāji aicināti ieskatīties mūsu platformā Manadrošība.lv, kur ir daudz informācijas gan par interneta drošību un krāpšanu, gan vardarbību ģimenē, gan narkotiskajām vielām.
D.Z.-E.: – Īpaši svarīga ir sadarbība starp skolu, ģimeni un pārējo sabiedrību. Jo agrāk ar jauniešiem runājam, jo lielāka iespēja, ka viņi izvēlēsies veselīgu dzīves ceļu.
Ko esat dzirdējuši par narkotiku lietošanu Kuldīgā un citur Kurzemē? Kas būtu jādara, lai to novērstu?
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Inga un Andrejs no Ventspils:
– Zinu tik, cik lasīts feisbukā. Par narkotiku lietošanu Ventspilī vienu rakstu redzējām, bet nezinām, vai tam var ticēt. Ventspilī dzīvojam ilgi un daudz par to neesam dzirdējuši, bet pieņemam, ka tādi gadījumi ir. Nedomājam, ka cilvēkus var pasargāt. Ir grūti izsekot, sevišķi, ja tiek pārdots tā, lai izskatās pēc konfektēm. Tirgotāji izdomās jebko, lai noslēptu, nomaskētu. Vienīgā iespēja ir vairāk iesaistīt policiju un citas instances.
Žanna Grundmane-Tode, skolotāja no Kuldīgas:
– Jā, protams! Narkotikas un narkomāni Kuldīgā bijuši visu mūžu. Es to zinu. Ir zināmi arī cilvēki, kas tirgo un kas vairs netirgo, jo ir miruši. Arī tie zināmi, kuri par to sēž cietumā un kuri tūlīt nāks no tā ārā. Informācija izplatās ātri. Policija jau arī to visu zina, bet, kāpēc šos cilvēkus neaiztur laikus, tas ir labs jautājums. Nebūšu Gobzems numur divi, kas teiks, ka visi policisti ir uzpirkti, jo tam negribētu piekrist, bet labi nav. Par to noteikti jārunā ģimenē. Esmu pedagoģe divās Kuldīgas skolās un par šo tēmu ar bērniem un vecākiem runāju skaļi.
Dace Šmite no Aizputes:
– Kuldīgas radi man ir stāstījuši, bet pati nezinu. Aizputē neko tādu dzirdējusi neesmu, bet pilsētā esmu reti. Lai tādas vielas nelietotu, jaunieši būtu jānodarbina ar ko citu, jāieinteresē par ko citu. Domāju, ka narkotikas lieto kompānijās un tāpēc, ka interesē, kas tas ir.
Antra Aišpure no Saldus:
– Šī problēma ir aktuāla arī Saldū.
Esmu no mutes mutē dzirdējusi, ka narkotikas tiek lietotas, bet es nezinu nevienu, kas to darītu. Jauniešiem ir par daudz brīvā laika. Manā laikā visus lika pie darba, bija sporta treniņi trīs vai četras reizes nedēļā, brīvdienās sacensības. Lai nebūtu vēlmes mēģināt, skolās jārāda reāli piemēri no dzīves – kā ir, kad mediķu ekipāža piebrauc pie tiem jauniešiem, kuri Rīgā guļ uz ielas. Vajag arī reālus stāstus, kā cilvēki pēc tam ārstējas, cik mazs procents patiešām izārstējas un kā tas sabojā visu dzīvi.
Elizabete Hasana no Saldus:
– Esmu dzirdējusi, ka Saldū narkotikas dabūt ir viegli, bet, no kā un kur, nezinu. Domāju, ka jaunieši pamēģina aiz garlaicības. Varbūt vecāki dod pārāk lielu kabatas naudu. Mums tik daudz nebija, lai varētu tērēt narkotikām. Arī pieejamība tagad lielāka. Skolās vairāk jāstāsta par sekām.
Inga Jansone no Kuldīgas:
– Esmu dzirdējusi. Šīs ziņas bērni atnesa no skolas, jo skolotāji stāstījuši. Ik pa laikam Kuldīgā esmu manījusi vairākus interesanta paskata pieaugušos. Estrādē vairāki tādi redzēti. Neuzvedas kā alkohola reibumā, bet šķiet tādi jocīgi – kaut kur it kā lidinās. Vasarā Liepājas ielā reiz jutu savdabīgu smaržu – ne cigarešu. Droši vien tā ir marihuāna. Par narkotiku tirgošanu dzirdējusi neesmu. Varbūt skolās vajag rādīt tos šausmīgos videoklipus – kas notiek ar tiem, kuri ir lietojuši.
