Jau ar sava jaunā albuma muzikāli himniskās, kā olimpiskās komandas prezentācijai vai pat kaut kā globāli svarīga iesākuma svinībām paredzētās dziesmas pirmajām teksta rindām Aminata nāk klajā ar paziņojumu, ka viņai nav bail. Tas, protams, izklausās ļoti labi, bet no kā viņai jābaidās?
Vērojot no malas, šķiet, ka mūzikas karjerā vismaz Latvijā Aminatas priekšā vienmēr tikuši izritināti sarkani vai jebkuras citas krāsas paklāji, īpašos gadījumos pat ar ieaustām gaismiņām, lai pa tiem drošā un graciozā solī dotos pārstāvēt mūsu valsti Eirovīzijā un pakāpeniski sāktu sacerēt dziesmas arī latviešu valodā. Kaut kur kā no paralēlās, apslēptās ēnu pasaules svešādi ķecerīgā balsī ieskanoties frāzei: “Vai tava sieva zina, ka tu mani gribi?”, Aminata pati, kā uz ceļiem nometusies, turpina ar vārdiem: “Es ļaušu pagātnei nomirt, un katrs saņems pēc nopelniem / Dzimšu atkal es, un kādreiz pienāks tā diena, kad par grēkiem mūs tiesās Dievs…”, kam seko kora dziedājuma Lacrimosa citāts no Mocarta Rekviēma.
Pēc šāda grandioza ievada varētu mierīgi likt punktu, lai visi vēl kādu pusstundu stāvētu kājās un aplaudētu, turpinājumu vairs neprasot un arī negaidot, jo ir jau saņēmuši visu, bet šis ir cits gadījums – mūzikas albums ar vienpadsmit dziesmām. Varam pogāt žaketi atkal vaļā, lai vieglāk apsēsties, un klausīties tālāk.
Tematiski Liela meitene ir diezgan autobiogrāfisks Aminatas albums. Publicitātes foto
Ar aukstu ūdeni
Tematiski jeb no tekstu satura viedokļa šis diezgan autobiogrāfiskais albums sasaucas ar daudzu hiphopa mākslinieku pausto dzīves pasludināšanu par vienu nebeidzamu cīņu, kurā iespējamas tikai mazas uzvaras, par ko kļūst katrs atelpas mirklis, bet tāda lielā uzvara šajā cīņā nemaz nav iespējama. Tikko esi šo secinājumu pārvērtis teikumā, albumā Liela meitene ar baznīcas zvaniem pavadījumā ieskanas visīsākais gabals Pārdomas, kādus hiphopā sauc par skitiem. Tāda kā atkāpe, kurā viss apkārt sabūvētais muzikālais materiāls koncentrējas īsi un tieši: “Man tik ļoti šis ir apnicis… es tikai cīnos un cīnos… Un sitos. Dažreiz šķiet, ka tam vispār nav nekādas jēgas…” Tālāk tajā pašā sagurušajā balsī izskan vēlme beidzot noskalot seju ar aukstu ūdeni un vienkārši plūst pa dzīvi. Bet tieši to no Aminatas klausītāji gaida jau gadiem un priecājas, ka viņa piecēlusies un sāk spert soļus šajā virzienā. Noskalot seju ir labs sākums, bet pēc pilnas programmas ir jāmetas iekšā ūdenskritumā vai vismaz Prāta vētras dziesmā Lec!. “Pametīsim visu ātri / Aizmālēsim visiem acis / Muksim prom uz neatgriešanos…” – šīs rindas albuma priekšpēdējā dziesmā jau izklausās pēc reālas rīcības, un to nespēj izbojāt pat Zeļģa ierepotās banālās vārsmas, kas droši vien ir gandrīz neizbēgams rezultāts, ja kāds popmākslinieks uzaicina reperi papildināt savu dziesmu ar tematiskām vadlīnijām.
Dzemdējot šo Aminatas jaunā albuma apskatu, protams, nav iespējams ignorēt pašas mākslinieces visa albuma garumā (vistiešāk dziesmā Viedoklis) pausto, ka viņai nemaz neesot svarīgi, ko domā un komentē citi: “Tu vari sprāgt, tu vari kliegt / Tu vari mīzt vai pāri lēkt / Bet diemžēl tavs viedoklis ir svarīgs tikai tev…” Tāpat ne vienmēr tiek gaidīta palīdzība vai padomu došana – šo tēmu savā nupat iznākušajā albumā Mazāk nekā trīs skārusi arī cita dziedātāja un dziesmu autore Keitija Bārbale. Tomēr tās pašas dziesmas sākumā izskanējušās frāzes, kas it kā citē apkārtējo “tik nenozīmīgos” viedokļus par Aminatu, drīzāk izklausās pašas dziedātājas izfantazētas un pārspīlētas, nevis XXI gadsimta Eiropas sabiedrības saprātīgākajai daļai raksturīgas.
Līdz pēdējai molekulai
Liela meitene ir otrais Aminatas albums, kurā nav nevienas dziesmas angliski, par to jāsaka liels paldies, jo latviešu valoda cilvēku dzīvošanas internetā dēļ pakāpeniski jau sāk pazust pat no ikdienas sarunām.
No skanējuma viedokļa šis albums ir kārtējais spilgtais piemērs producentu tuvredzībai, cenšoties par visām varītēm panākt iederību visapkārt dzirdamās popprodukcijas okeānā, kura saturs pēc dažiem gadiem būs kļuvis neaktuāls, jo visi ūdeņi būs aiztecējuši un nomainījušies līdz pēdējai molekulai, toties šobrīd varētu garantēt lielāku atsaucību no komercradiostaciju puses, kuru uzdevums nekad nav bijis pasniegt labu muzikālo saturu, bet nepārsteigt, nesatricināt un neaizbiedēt klausītāju, lai viņš sadzirdētu kārtējo reklāmu, kam tūliņ ir jāskan.
Albuma uvertīra Man nav bail, visticamāk, tiks izraudzīta arī 1. novembrī Palladium gaidāmā koncerta iesākumam, savukārt dziesma Vienalga, iespējams, varētu kļūt ne vien par vakara kulmināciju, bet arī par Latvijas Radio 2 dziesmu aptaujas Muzikālā banka hitu, jo tajā viss ir atbilstoši šā formāta prasībām.
Gribētos ticēt, ka Aminatai būtu pa spēkam savus albumus producēt arī pašai, ja jau viņa patiešām ir nonākusi citu viedokļu noliegšanas fāzē, kas ir ļoti apsveicami. Tikpat apsveicami un izdevīgi (“Es visu varu pati samaksāt un nopelnīt” – atkal citāts no ievaddziesmas) ir pašai būt arī savu dziesmu komponistei, bet, no otras puses, teju jebkurš rokraksts pats sevi ierobežo, un gribētos, lai dziesmas speciāli Aminatai rakstītu arī kāds ģēnijs, kurš prastu izmantot visas viņas plašā balss diapazona iespējas, kas ļautu pat ar operu āriju sarežģītības līmeņa vairāku oktāvu partijām tikt galā. Aminata kārtējo reizi ir visus pārliecinājusi, ka beidzot ir gatava lielam un bezdievīgi skaistam panteras lēcienam, bet pats lēciens vēl jāpagaida.
Aminata
Koncertzālē Palladium Rīga 1.XI plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 27,50–51,50