Bērni ir dažādi, arī ļoti kautrīgi, kuriem ir grūti sadraudzēties ar citiem bērniem, iesaistīties kopējās spēlēs, sarunāties ar pieaugušajiem. Nedrošība var būt iedzimta, bet to svarīgi pārvarēt līdz pusaudža vecumam, kad socializēšanās ir nepieciešama, lai nepiedzīvotu trauksmi.
Meklējot informāciju, kas ir kautrīgs bērns, var atrast skaidrojumus, ka tas ir bērns, kas baidās iegūt jaunus draugus pat smilšu kastē. Neskrien pirmais ieņemt rindu pie atrakcijām, bet palaiž pa priekšu visus pārējos bērnus. Izvairās komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, pat ja tuvumā atrodas māte. Lieku reizi nepārjautā, nepasaka, ka viņam, piemēram, nav ērti, ir karsti, auksti, bet pacieš neērtības. Klusē un nolaiž skatienu, kad viņu uzrunā.
Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” diskutē Valsts izglītības attīstības aģentūras valsts metodiķe teātra mākslā Elīna Apsīte, sertificētai mākslas terapeite, Pusaudžu resursu centra mentore Līga Cepurīte, Latvijas Leļļu teātra aktrise Dace Vītola un mamma Edīte Pauna, kura atzīst, ka kautrīga ir gan viņas meita, gan arī pati.
“Ģimenes studija”
Izgaismo pieredzi un viedokļus par aktuālām ģimenes attiecību, veselības un izglītības tēmām.
Klausies podkāstā sev ērtā laikā un šādās lietotnēs – Spotify, Apple. Jauna epizode katru darba dienu. Epizodes garums 50 minūtes.
Mamma Edīte Pauna atzīst, ka viņas bērns ir kautrīgs. “Bet mēs esam arī viņam kautrīgi vecāki. Mēs teiktu, mēs esam introverti vecāki. Un līdz ar to mēs arī saprotam, es domāju, to mūsu bērnu kautrīgumu. Es viņai neliekam ar varu komunicēt, ja viņa to negrib. Viņai ir trīs gadi, un šajā vecumā jau daudz bērnu ir kautrīgi. Ja būs bērni, tad viņa stāvēs drīzāk man aiz muguras. Un mēs ļaujam viņai būt. Mēs ļaujam viņai būt tādai, kāda viņa ir, tāpēc ka zināmā mērā tas ir arī tāds kā izdzīvošanas instinkts maziem bērniem tomēr. Un līdz ar to mēs viņai nespiežam komunicēt vai iet un draudzēties, lai gan man reizēm gribas, lai viņi iet un draudzējas.”
Kas raksturo to kautrīgo bērnu? Mentore Līga Cepurīte uzsver, ka tā ir nedrošības izjūta. Tā nav ieaudzināta. Tā ir iedzimta nedrošības izjūta. Ekstravertiem cilvēkiem nav spējas pamanīt tik ļoti dažādas niansētības. Savukārt kautrīgi cilvēkiem ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai kļūtu drošāki.
Kautrīgs cilvēks ne vienmēr nozīmē “introverts cilvēks”, “es, piemēram, arī varu būt kautrīga, bet es reizē varu būt ļoti komunikabla, jo man šī prasme ir uztrenēta. Tās vienkārši ir dažādas valodas sistēmas jeb dažādi veidi, kā mēs cenšamies aptvert kaut ko, ko ir grūti pateikt vārdos. Bet tas, ko es novēroju praksē, strādājot ar šādiem bērniem, ir, ka viņiem vajag dot laiku un sabiedrība ļoti bieži viņiem nedod laiku, un tāpēc viņi nemaz neiegūst viņu dārgumus,” uzsver speciāliste. Tas izpaužas, jau mazulītim piedzimstot.
Mamma Edīte apstiprina, ka viņas meitai mazotnē nepatika skaņas un sveši cilvēki.
Dace Vītolas pauž, ka, runājot par šo tēmu, galvā skan vārds “ātrums”, tā ir tā atšķirīgā ātruma lieta. “Ir bērni, kuriem ir viens ātrums, un ir bērni, kuriem ir cits ātrums. Grūtāk vai sarežģītāk, vai izaicinošāk ir tad, ja ģimenē bērnam ir viens ātrums un vecākiem ir cits ātrums. Vēl lielāks izaicinājums ir, ja bērns ir zemākā ātrumā un vecāki ir augstākā ātrumā.”
Viss ir labi līdz brīdim, kad bērnam pusaudžu vecumā sākas trauksme, bērnam mostas šī ārkārtīgi izteiktā un bioloģiski nosacītā vajadzība pēc socializēšanās, pēc savu indivīdu kopienas veidošanas, aizvien vairāk un spēcīgāk, un tad pusaudzis sastopas ar iekšējo konfliktu, uzsver Līga Cepurīte.
“Tādās augstākās spriedzes situācijās, kad viņiem jāveido vienkārša draudzība, viņi fiziski nevar pateikt ne vārdu, pieejot klāt otram klases biedram, ar ko solā varbūt sēž jau septiņus gadus.”
Mamma Edīte uzsver, ka vecāku uzdevums ir bērnu ievadīt dzīvē, lai viņai būtu vieglāk. Piemēram, trīsgadniekam došanās uz bērnudārzu, pēc tam visa interešu izglītība, teātri un tā tālāk. Mamma dalās pieredzē, ka bija problēmas ar bērnudārza atrašanu un arī ar adaptēšanos dārziņā, jo meita ir ļoti kautrīga un vecāki izlēma, ka nelaidīs meitu dārziņā no pusotra gada vecumā, bet no trīs gadu vecuma. Meita izmēģināja vairākus dārziņus, līdz atrada īsto. Īstajā dārziņā sakrita, ka viņai izveidojies ļoti labs kontakts ar audzinātāju un tad arī ar bērniem.
Elīna Apsīte ir priecīga, ka šobrīd mūsu izglītības sistēmā teātra mākslai ir vieta, ka tā ir mācību programmā, un ir jau tā, ka pamatskolas laikā tā ļoti lielā mērā palīdz socializēties, saprast pašam sevi, iedod drosmi un caur dažādiem mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem liek runāt par sev svarīgo. Mazajās klasēs tomēr tas notiek rotaļu veidā, arī bieži vien literatūras klasikas apguves veidā. Tie ir aktiermeistarības paņēmieni, ar kādiem var strādāt ar bērniem, padarot viņus drošākus un stabilākus kā indivīdus.