projekts «MiNiMisto» atdzīvina sagrauto Ukrainas arhitektūru / Raksts

Projekts “MiNiMisto” jeb “Mini pilsēta” ar “Lego” klucīšiem stāsta par Ukrainas vēsturi un Krievijas pastrādātajiem noziegumiem, pārvēršot vienkāršu rotaļlietu par spēcīgu kultūras pretestības un kara dokumentēšanas instrumentu. Covid–19 pandēmijas laikā dzimis hobijs pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pārtapis par virtuālu muzeju, kas atjauno un saglabā Ukrainas sagrauto arhitektūras mantojumu. Ar saviem darbiem “MiNiMisto” komanda ne tikai stāsta pasaulei par kara postu, bet arī palīdzējusi savākt vairāk nekā 500 000 ASV dolāru Ukrainas skolu atjaunošanai.

Ar “Lego” arhitektu, projekta “MiNiMisto” izveidotāju no Ukrainas Aleksandru Jermolajevu Latvijas Radio podkāstā “Drošinātājs” sarunājās Dīvs Reiznieks.

Izmantojot “Lego”, atjauno Ukrainas arhitektūru

Dīvs Reiznieks: Labdien, Aleksandr.

Aleksandrs Jermolajevs: Labdien.

Jūsu projekts “MiNiMisto” jeb “Mini pilsēta” vienkāršu “Lego” klucīti ir pārvērtis par spēcīgu kultūras pretestības, noziegumu dokumentēšanas un valsts atjaunošanas rīku. Jūsu pūles ir palīdzējušas savākt vairāk nekā 500 000 ASV dolāru Ukrainas atjaunošanai. Vai varat aprakstīt emocionālo pagrieziena punktu, kad sapratāt, ka tādu ēku kā nopostītais Mariupoles Drāmas teātris vai apšaudītais Hersonas Mākslas muzejs atveidošana no “Lego” vairs nav tikai “Lego” arhitektūra, bet arī jūsu unikālais veids, kā parādīt pasaulei Krievijas noziegumu smagumu.

Šis projekts patiesībā radās vēl pirms kara, un tad tā doma bija vienkārši izcelt kādus tūrisma un kultūras arhitektūras objektus manā dzimtajā pilsētā Mikolajivā un apkārtējā reģionā.

Sākoties pilna mēroga karam, “Lego”, protams, manā dzīvē vairs nebija priekšplānā. Taču kādā brīdī sapratu, ka kultūras darbinieki Ukrainā un visā pasaulē izmanto savu mākslu, lai stāstītu par to, kas notiek. Lai atbalstītu Ukrainu un dokumentētu notiekošo. Tāpēc, lai gan sākumā man šķita neētiski spēlēties ar rotaļlietām kara laikā, kādā brīdī sapratu, – ar ko gan es sliktāks? Tas ir tā pat kā tad, ja mūziķi muzicē, dzejnieki raksta dzejoļus par karu, mākslinieki glezno gleznas ar militāru tematiku. Kāpēc es nevaru izmantot šīs rotaļlietas, lai parādītu, kas notiek man apkārt? Tāpēc tika pieņemts lēmums to visu darīt.

Projekta "MiNiMisto" izveidotājs Aleksandrs Jermolajevs

Projekta “MiNiMisto” izveidotājs Aleksandrs Jermolajevs

Foto: no privātā arhīva

Tomēr ne fiziski būvēt ēkas no “Lego”, bet gan darīt to virtuālajā konstruktorā. Apšaužu apstākļos īsti nebija iespējams strādāt ar īstu konstruktoru. Tobrīd šķita, ka riskēju ar savu ādu, jo baidījos, ka cilvēki ne tā sapratīs to, ko daru. Domāju, ka viņi teiks: “Slims esi? Mums te karš notiek, bet tu spēlējies ar klucīšiem.” Taču reakcija izrādījās pilnīgi pretēja. Ļaudis teica paldies par to, ka stāstu par šo traģēdiju. Tobrīd jau taisīju arī citu pilsētu ēkas – un tad nu ļaudis no šīm pilsētām, kurus tieši bija skārusi šī traģēdija, novērtēja manu darbu. Tā arī tas aizgāja. Sapratu, ka ir svarīgi atbalstīt tos cilvēkus, kuri ir tieši iesaistīti šajās traģēdijās.

Tiem, kuri vēl nesaprot par ko ir runa, vai varētu paskaidrot, ko jūs darāt un kas par projektu ir “MiNiMisto”?

Šis ir mans nekomerciāls autorprojekts, kas izveidots, lai, izmantojot “Lego” konstruktorus, atjaunotu Ukrainas arhitektūru, tostarp kataloģizētu un apkopotu šo būvju vēsturi. Sākotnēji ideja bija vienkārši iepazīstināt cilvēkus ar mūsu kultūras mantojuma daudzveidību. Tas ir, vienkārši parādīt cilvēkiem pazīstamo no cita skatupunkta. Jo cilvēki, kuri ikdienā staigā garām dažām arhitektūras būvēm, nesaskata tajās vērtību. Bet ja viņiem liek uz to paskatīties šādā, pa pusei nenopietnā veidā, tad viņi uz pierasto sāk skatīties citādāk, Bez tam, līdz ar ēku modeli parasti sagatavoju arī nelielu vēsturisku atskatu par to, ar ko tā ir īpaša. Pamazām cilvēki sāk labāk saprast, kur viņi dzīvo, kas viņus ieskauj.

Tā nu sanācis, ka šis kultūras mantojums šobrīd kļuvis par uzbrukumu mērķi.

Kāpēc tas viss sākās? Cik saprotu, “MiNiMisto” sāka darbu 2020. gadā, Covid–19 vīrusa laikā. Kāpēc “Lego”, kāpēc arhitektūra? Kā jums tas sākās?

Karantīnas laikā bija stingri ierobežojumi, es gandrīz neizgāju no mājām, strādāju attālināti. Sēžot mājās, kā daudzi citi, vienkārši juku prātā.

Aleksandra darba vieta

Foto: no privātā arhīva

Bet mājās bija kaudzīte ar “Lego” klučiem, ko bijām pirkuši meitai, bet viņu tie neaizrāva, tā kā tik krāja putekļus. Un, tā kā jau kopš bērnības mani ir fascinējusi manas dzimtās pilsētas vēsture, nolēmu, ka, nu, kāpēc gan nepamēģināt? No tā, kas man ir, no šīm detaļām, mēģināt izveidot kādus mūsu pilsētas arhitektūras pieminekļus. Tā nu iesākumā bija tādi primitīvi modeļi. To fotogrāfijas sāku publicēt sociālajos medijos, pievienojot arī īstu vēsturisku aprakstu par katru konkrēto objektu.

Mikolajiivieši to atbalstīja, prasīja lai taisu arvien jaunus objektus un tā tas kļuva par tādu sistemātisku vaļasprieku, kas laika gaitā pārtapis jau par tādu kā virtuālu muzeju internetā.

Bailes no sabiedrības reakcijas

Kad sākās pilna mēroga iebrukums, jūs, kā jau teicāt, sākumā baidījāties domāt par “Lego” būvēšanu, nezinot, kā sabiedrība to pieņems. Bet kad un kāpēc mainījās jūsu skatījums un jūs sapratāt, ka tas tomēr jādara?

Tas notika, kad pa mūsu reģionālās administrācijas ēku trāpīja “Kalibr” raķete. Tur gāja bojā cilvēki, tostarp man pazīstami cilvēki. Daudzi pilsētnieki to uztvēra ļoti personiski. Pat neskatoties uz to, ka līdz tam brīdim mēs jau tāpat ilgu laiku cietām nepārtrauktās apšaudēs un ļoti reāli bija pilsētas okupācijas draudi.

Mikolajivas apgabala administracijas eka pēc uzbrukuma

Foto: no privātā arhīva

Kad tas bija?

2022. gada martā. Tobrīd turpinājās krievu centieni ieņemt Mikolajivu. Visu laiku dzīvojām apšaudēs, īpaši kur es dzīvoju – pilsētas nomalē. Viss notika turpat mums blakus. Un lai arī administrācijas ēkai nav nekādas vēsturiskas vērtības, triecienu pa to daudzi vietējie uzņēma ļoti personīgi.

Nolēmu, ka pēc iespējas īsākā laikā pats uz savu risku mēģināšu izveidot tās ēkas modeli. Tā nu starp sprādzieniem es skrēju pie datora un, detaļu pēc detaļas, liku to visu kopā. Savukārt apšaužu laikā rakstīju rakstu par pašas ēkas vēsturi. Tas man bija tāds pirmais grūdiens. Tam sekoja Mariupoles Drāmas teātra uzspridzināšana, kuru es arī sāku būvēt un darīju to veselus sešus mēnešus.

Mikolajivas apgabala administracijas eka – modelis

Foto: no privātā arhīva

Tas sākotnēji tika izveidots 3D formātā, taču pēc kāda laika – 2022. gada vasarā – man piezvanīja draugs no Kijivas. Viņš ir Ukrainas “Lego” kopienas vēstnieks. Un viņš saka: “Klau, es to uztaisīšu arī taustāmu. Mums te situācija mierīgāka nekā Mikolajivā, es to varu salikt kopā dažu mēnešu laikā un dabūt gatavu līdz traģēdijas gadadienai. Viņš gan to modeli neizveidoja viens pret vienu, bet palielināja divas vai trīs reizes. Viņš kā pamatu paņēma manis veidoto modeli, bet izmainīja mērogu un vēl nedaudz pārveidoja. Tas kļuva mazāk detalizēts, taču “paņem” ar savu mērogu – 0,9 metri augstumā un 1,9 metri dziļumā.

Šie divi stāsti mani aizrāva visvairāk. Mans darbs piesaistīja arī citu autoru uzmanību. Viņi saprata, ka šī ideja ir pareiza un sāka palīdzēt to īstenot. Tā nu mūs apvienoja kopīgs hobijs, par ko sākām stāstīt arī citiem.

Kā izvēlējāties, kuru ēku jātaisa nākamo?

Pirmajā gadā mēs orientējāmies pēc ziņām. Caurām diennaktīm sēdējām telefonos un kā parādījās informācija par sabombardētajām ēkām, uzreiz ar kolēģiem sākām spriest, kurš var uzņemties šo ēku uztaisīt “Lego” modeļa formātā. Centāmies realizēt pēc iespējas vairāk šādu objektu. Turklāt mums jau bija ne tikai jāuzbūvē modelis, bet arī jāievāc informācija par šīs ēkas vēsturi. Bet, tajā laikā lielākā daļa interneta lapu nestrādāja, tāpēc šis process bija ļoti problemātisks. Bez tam, šī paša iemesla dēļ ne vienmēr izdevās iegūt gana daudz fotogrāfiju, lai pēc tām varētu izveidot ēkas modeļus.

Kā būvē “Lego” konstrukcijas

Parunāsim par visa šī darba praktisko daļu. Kā tas vispār notiek?

Patiesībā, tur nav nekā īpaši sarežģīta. Cenšamies aizķerties pie kaut kādām ēkas detaļām un saprast kādām “Lego” detaļām tās līdzinās. Izejot no šī elementa, sākam veidot visu pārējo. Piemēram, visvienkāršākais ir sākt ar logiem, jo “Lego” ir gatavas logu detaļas. Tātad, ja logi ir taisnstūra, izvēlies tādu detaļu un tad jau uz aci skaties kāds ir atstatums starp logiem – viens klucītis, divi un tā tālāk, tad virzies tālāk līdz tiek uzcelta jau vesela siena. Ja ir kādi izvirzījumi vai dekoratīvi elementi, tad piemeklē atbilstošāko detaļu, lai mēģinātu to atveidot. Proti, būvējot “Lego”, nav nepieciešama precizitāte, svarīgākais ir nodrošināt atpazīstamību.

Izdomā kā vizualizēt konkrētu elementu, un tas jau darbojas pats par sevi. Atrodi dažas fotogrāfijas, kurās no diviem trīs leņķiem redzama visa ēka, un skatoties uz šiem attēliem visu veido uz aci.

Lego projekta uzbūve

Foto: no privātā arhīva

Gribētu precizēt – viss sākās ar reāliem, taustāmiem modeļiem, kas veidoti no īstiem “Lego” klucīšiem. Taču saprotu, ka šādiem projektiem vajadzētu ļoti daudz klucīšu, tādēļ jums sākumā nācās realizētos modeļus jaukt ārā, lai būvētu nākamos. Bet, ir arī tādi projekti, kas izveidoti tikai datorā, 3D formātā. Ja paskatās uz pēdējiem 5 gadiem, cik modeļu jūs esat izveidojis reālajā dzīvē un cik modeļu ir tikai 3D formātā?

Kopumā līdz šim esam realizējuši vairāk nekā 250 “Lego” konstrukcijas. Skaidrs, ka tas ir gan virtuāli, gan reālajā dzīvē. Taustāmi uzbūvēti ir līdz apmēram simts modeļu. Bet lielākā daļa no tiem izveidoti pirms lielā kara. Kopš tā sākuma reāli no klucīšiem uzbūvēti vien daži modeļi – tikai “United 24” projektam un vairākām citām līdzekļu vākšanas kampaņām brīvprātīgajiem. Bez tam, gatavojamies mūsu muzeja atklāšanai, tāpēc tagad organizējam pirmskara modeļu muzeja kolekciju, cenšoties izveidot pastāvīgu ekspozīciju.

United24 projekts – izstādītie darbi Ukrainas Nacionālajā muzejā

Foto: no privātā arhīva

Dzīves un darba apstākļi Mikolajivā

Pastāstiet mums nedaudz par apstākļiem, kādos jūs dzīvojat un strādājat? Jūs esat Mikolajivas pilsētā, kas atrodas netālu no Hersonas, netālu no okupētajām teritorijām. Kāda tagad ir dzīve Mikolajivā?

Pašlaik ir vairāk vai mazāk mierīgi, bet vienlaikus – neparedzami. Tu nevari paredzēt, kad saņemsi nākamo triecienu, jo iespējams pilnīgi viss.

Kara sākumā šeit bija vienkārši elle. Mēs atradāmies pašā epicentrā. Pilsēta atradās apļveida ielenkumā, uzbruku mums no visām pusēm. Tad pa mums lidoja patiešām viss, kas bija krievu rīcībā. Pakāpeniski, pēc Hersonas atbrīvošanas, protams, kļuva daudz mierīgāk, jo fronte attālinājās, un pamazām, pamazām cilvēki sāka justies drošāk. Pilsētā lēnām sāka atgriezties dzīvība, bet apdraudējums jau nekur nepazuda.

Gan ielās, gan dažādās citās dzīvīgās vietās tika izbūvētas bumbu patvertnes, taču, skaidrs, ka cilvēki tagad pie uzlidojumiem ir tik ļoti pieraduši, ka pat tad, kad kaut kas lido virs pilsētas, daudzi vairs pat neslēpjas, jo visi ir pieraduši un sapratuši, ka dzīve šobrīd ir kā krievu rulete, – tu slēpies vai neslēpies, ja tev nepaveiksies, tad nepaveiksies. Turklāt tagad pat no “šahediem” divu sienu princips vairs neglābj, jo, ja tāds “šaheds”, kas nes 50 kilogramu sprāgstvielas, trāpa, tas dzīvokli vienkārši iznīcina, no tā vispār nekas nepaliek pāri.

Arī jūs šobrīd uz dzīvi skatāties kā uz tādu krievu ruleti?

Daudzējādā ziņā jā. Kad tev virs galvas rūc vairāki desmiti šahedu, kas lido viens aiz otra, tad saproti, ka tava dzīve var beigties jebkurā mirklī. No vienas puses, tās ir kā sava veida eksistenciālas bailes, bet tajā pašā laikā tu sāc novērtēt katru dienu, cenšoties paveikt vairāk. Kad tu dzīvo ar domu, ka rītdiena var nekad nepienākt, tu centies paveikt vairāk, biežāk tiecies ar draugiem, ar ģimeni. Savukārt, ja ilgtermiņa plāni pirms kara tiešām bija plāni, tad tagad tie drīzāk ir sapņi. Pašlaik nav jēgas kalt ilgtermiņa plānus.

“MiNIMisto” kopiena

Jūs vairākkārt mūsu sarunā teicāt “mēs”. Kas ir šie “mēs”? Kādi jauni sakari jums ir izveidojušies, kopš sapratāt, ka karš neapturēs jūs no darba ar “Lego” un Ukrainas vēstures pieminekļiem. Pastāstiet par savu kopienu.

Šī kopiena pastāvēja jau pirms kara, tā bija diezgan liela, bet es biju vienīgais, kas tajā interesējās par arhitektūru. Citi pārsvarā realizēja visdažādākos fantāziju, supervaroņu, vilcienu un citas klasiskas tēmas. Tāpēc pirms kara man nebija pilnīgi nekādu domubiedru. Daudziem piedāvāju pamēģināt, bet parasti man atbildēja ka vēsturiskās ēkas, tūrisms viņus neinteresē.