Ukrainas “Reparāciju Kredīta” Plāns: Kāpēc ES Turējas Uz Ceļa Rullīšiem
Eiropas Savienība strauji meklē veidus, kā finansiāli atbalstīt Ukrainu, jo karš nebeidzas un izmaksas turpina pieaugt. Šī steidzamība ir kļuvusi vēl izteiktāka, jo ASV administrācija ir skaidri norādījusi, ka Eiropai būs jāsedz kontinenta drošības izdevumi. Tā kā ASV pozīcija kļūst mazāk paredzama, eiropieši apsver drosmīgu plānu – izmantot iesaldētos Krievijas aktīvus, lai piešķirtu Ukrainai 140 miljardu eiro vērtu “reparāciju kredītu”. Šī summa varētu palīdzēt segt valsts finansiālās un militārās vajadzības 2026. un 2027. gadā. Tomēr plāns saskaras ar ievērojamām grūtībām.
Beļģija, kurā atrodas lielākā daļa šo līdzekļu, ir piebremzējusi šo iniciatīvu nesenajā ES samitā, atsaucoties uz tiesiskajām sekām un draudiem Krievijas atriebībai. Neskatoties uz šīm bažām, Eiropas dalībvalstis ir vienisprātis – tās nevēlas, lai viņu nodokļu maksātāji maksātu par Krievijas radīto postu, tāpēc alternatīvu ir maz. Vienošanās par plāna nepieciešamību ir panākta, taču joprojām tiek meklēts tā efektīvākais un drošākais īstenošanas veids.
Kā Nonācām Līdz Šai Situācijai?
Pirmās nedēļas pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada sākumā Eiropas Savienība kopā ar G7 sabiedrotajiem ieviesa nepieredzētas sankcijas pret Kremli. Viena no galvenajām bija Krievijas Centrālās bankas aktīvu iesaldēšana Rietumos, lai ierobežotu Maskavas spējas finansēt karu. ES tas nozīmēja 210 miljardu eiro ekonomisku un politisku sviru pār Krieviju, jo lielākā daļa šo līdzekļu glabājas “Euroclear”, centrālajā vērtspapīru depozitārijā Briselē. “Euroclear” glabātie aktīvi Beļģijas valdībai, kurā atrodas depozitārijs, ik gadu rada ienākumus no 2,5 līdz 3 miljardiem eiro peļņas, un tieši šobrīd Beļģija ir diskusiju centrā.
Pagājušajā gadā, pēc mēnešiem ilgiem iekšējiem debatēm, ES sāka izmantot šos neparastos ienākumus Ukrainas finansiālā un militārā atbalsta vajadzībām. Šie centieni tika apvienoti plašākā G7 kredītā 45 miljardu eiro apmērā, kas pilnībā jāatmaksā no gūtajiem papildu ienākumiem. Tā kā Krievija nerāda gatavību iesaistīties miera sarunās, eiropieši ir sapratuši, ka G7 kredītlīnija drīzumā izrādīsies nepietiekama. Nepieciešams rīkoties plašāk.
Kas Precīzi Ir “Reparāciju Kredīts”?
Steidzamība atrast risinājumu lika Eiropas Komisijai rūpīgāk izpētīt “Euroclear” situāciju. Sākotnēji obligāciju veidā turētie aktīvi ir izauguši līdz aptuveni 175 miljardu eiro lielai naudas summai, un tuvākajā laikā gaidāmi vēl aptuveni 10 miljardi eiro. Saskaņā ar pagaidu plānu, “Euroclear” pārskaitītu naudu Komisijai, kas tad izsniegtu 140 miljardu eiro kredītu Ukrainai savienības vārdā. Atlikušie 45 miljardi eiro segtu G7 kredītu, jo papildu ienākumi vairs netiktu izmantoti. 140 miljardu eiro kredīts tiktu izmaksāts pakāpeniski Kijivai un būtu pakļauts noteiktiem nosacījumiem, piemēram, noteikumam par ieroču iegādi “ražots Eiropā”. Ukraina tiktu lūgta atmaksāt kredītu tikai pēc tam, kad Krievija izbeigtu savu agresijas karu un piekristu kompensēt nodarītos zaudējumus. Tāpēc arī radies nosaukums “reparāciju kredīts”. Pēc tam Komisija atmaksātu “Euroclear”, un “Euroclear” atmaksātu Krievijai, noslēdzot apli. Komisija uzstāj, ka tas nav konfiscējums. Politiskā ziņā kredīts ir arī lietderīgs, jo tas nodrošinātu stabilu atbalstu Kijivai, vienlaikus atbrīvojot finanšu grūtībās nonākušās dalībvalstis no līdzekļu tērēšanas no savām kabatām.
Kāpēc Beļģija Ir Galvenais Šķērslis?
Plāns, kas vēl ir sākuma stadijā, izvirza Beļģiju politisko diskusiju priekšplānā kā “Euroclear” mītnes zemi, kur tiek glabāti aktīvi. Beļģijai ir sena investīciju līguma ar Krieviju, kas paredz šķīrējtiesu jebkādu strīdu gadījumā starp pusēm. Beļģija bažījas, ka brīdī, kad nauda tiks izņemta no “Euroclear”, Maskava uzsāks agresīvu atriebību, lai atgūtu 140 miljardus eiro un pieprasītu lielu kompensāciju, novedot pie starptautiskām tiesvedībām. Citas kritiskas bažas ir saistītas ar ES sankcijām, kuru maiņai nepieciešama vienprātība – tās varētu tikt atceltas pirms Maskava samaksās reparācijas, tādējādi anulējot visu kredītu. Tieši tāpēc Beļģijas premjerministrs Bārts De Vēvers ir uzstājis uz “pilnīgu visu risku savstarpēju dalīšanu” un neapstrīdamiem garantijām no visām dalībvalstīm. Teorētiski katra dalībvalsts segtu daļu no 140 miljardiem eiro proporcionāli savam lielumam. Vēlāk kā papildu atbalsta slānis varētu tikt mobilizēts ES budžets.
„Ja jūs paņemsiet naudu no manas valsts, un tas noies greizi, es nevaru un noteikti nevēlos nedēļas laikā samaksāt 140 miljardus eiro,” sacījis De Vēvers pēc ES samita. „Tāpēc es iedomājos, ka ikviens, kurš patiešām atbalsta šo lēmumu, patiešām vēlas to īstenot, ir gatavs, spējīgs un vēlas sniegt garantiju, lai es varētu mierīgi gulēt, zinot, ka, ja kaut kas noies greizi vai izgāzīsies, solidaritāte nodrošinās, ka nauda patiešām būs.”
Viņš piebilda, ka uz šo jautājumu nebija saņēmis “cunami sajūsmas” atbildi no visas galda. Tas liecina par dziļām šaubām un nepieciešamību risināt šīs problēmas pirms jebkādas tālākās virzības.
Ko Saka ECB Un Citas Valstis?
Parādu kredīts ir aktualizējis arī Eiropas Centrālo banku (ECB), eirozonas finanšu un monetārās stabilitātes galveno garantu. Tās prezidente Kristīne Lagarda iepriekš kritizējusi jebkuru soli, kas varētu tikt uzskatīts par valsts suverēno aktīvu konfiskāciju, kas ir nelikumīgi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un varētu kaitēt eiro jurisdikcijas starptautiskajai reputācijai. Pašreizējā formātā kredīts neatbilst tiešai konfiskācijai, jo Krievija varētu atgūt aktīvus, ja piekritītu maksāt reparācijas, kas ir praktiski neiespējami. Diplomatiskās aprindās un amatpersonu vidū, kas ir informētas par diskusijām, Lagarda neesot iebildusi pret plānu un ierosinājusi, ka reparāciju kredīta ideja ir iespējama, taču nepieciešams papildu tehnisks darbs. Lagarda ieteikusi ES nedarboties vienai šajā nepieredzētajā projektā, bet iesaistīt citus G7 sabiedrotos, piemēram, Lielbritāniju, Kanādu un Japānu, kas arī tur nelielas daļas Krievijas suverēno aktīvu.
De Vēvers pieprasījis pilnīgu caurspīdīgumu, lai atrastu visus aktīvus visā Eiropā. Viņš norādījis, ka “visresnākā vista ir Beļģijā, bet citas vistas ir apkārt. Eirozonā ir citas valstis ar iesaldētiem aktīviem: ir sešas”. Viņš piebildis, ka neviena no tām nekad nav sniegusi nekādu informāciju par to, cik daudz naudas tām ir, par to peļņu vai nodokļu ienākumiem, nenorādot konkrētās valstis. Tomēr Komisija plānu balstījusi tikai uz 185 miljardiem eiro, kas glabājas “Euroclear”, neskatoties uz iepriekšējiem apgalvojumiem par aptuveni 210 miljardiem eiro, kas glabājas blokā.
Sabiedriskā līmenī ES dalībvalstis ir paudušas sapratni un līdzjūtību Beļģijai. “Es izmantotu to pašu argumentu, ja aktīvi būtu Vācijā. Šodien mēs spērām soli uz priekšu, ko nedrīkstētu uzskatīt par pašsaprotamu,” pēc samita beigām teica Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Nīderlandes premjerministrs Diks Šofs piebildis, ka visām dalībvalstīm “jāuzņemas kopīgs risks, ne tikai Beļģija viena.” (Ungārija jau ir paziņojusi, ka tajā nepiedalīsies). Privāti diplomāti norāda, ka Beļģija nevar sagaidīt pārāk daudz. Ideja kompensēt Beļģijas uzņēmumiem, kas joprojām darbojas Krievijā, ja Kremlis nolemtu atriebties un konfiscēt viņu aktīvus pretī, tiek uzskatīta par nepieņemamu. Austrijas nesenais mēģinājums kompensēt “Raiffeisen Bank International” (RBI), kurai ir veiksmīga filiāle Krievijā, par 2,1 miljardu eiro tiesas spriedumu, izraisīja pretrunas un nesaņēma atbalstu no pārējām dalībvalstīm. Ir arī politiskais aspekts. De Vēvers ir iegrimis saspringtās budžeta sarunās, un viņa daudzu partiju koalīcija cenšas saglabāt līdzsvaru. Tas rada jautājumu, vai premjerministrs nav tik ļoti noraizējies, kā viņš to pauž medijiem, bet gan cenšas izmantot situāciju, lai gūtu iekšējus politiskos punktus. Galu galā Briselē katrs līderis runā ar divām auditorijām: saviem Eiropas kolēģiem un saviem vēlētājiem. Lai panāktu izrāvienu, procesam jāšķiet sarežģītam.
Vai Ir Alternatīvas?
Līderi ir uzdevuši Eiropas Komisijai izpētīt “opcijas”, lai risinātu Kijivas pieaugošās finansiālās un militārās vajadzības nākamo divu līdz trīs gadu laikā. Šāda frāze atstāj durvis atvērtas alternatīvām. Viena no iespējām ir dalībvalstīm pašām doties uz tirgiem un piesaistīt līdzekļus bez Krievijas aktīvu pieskaršanās. Tas tika darīts 2023. gadā, kad tika izveidota “Ukraine Facility”, nodrošinot Kijivai 50 miljardus eiro dotāciju un aizdevumu veidā. Lai gan Beļģijas premjers, jautāts no reportieriem, nav izslēdzis šo iespēju, citām smagi parādā esošajām Eiropas valstīm būtu grūti izmantot šo ceļu. Ja garantijas tiktu nodrošinātas, pamatojoties uz lielumu, tādas valstis kā Francija un Itālija būtu atbildīgas. Tas rada problēmu prezidentam Emanuelam Makronam, kurš risina sarežģītas budžeta sarunas, kā arī Džordžijai Meloni, ņemot vērā viņas valsts parādu. “Šīs vakara diskusijas nav apbedījušas Komisijas iesniegto priekšlikumu. Tās vienkārši ir radījušas iespēju izvirzīt tehniskus jautājumus, kas ir jāatrisina. Un mēs esam informēti par šiem tehniskajiem jautājumiem,” teicis Makrons.
Bumba tagad ir Komisijas laukumā. Izpildinstitūcija, kas saskārusies ar kritiku par to, kā tā iesniegusi dokumentu bez plašas konsultācijas, paredzams, ka pastiprinās divpusējos kontaktus ar Beļģiju un nomierinās visas nepabeigtās bažas. “Ir punkti, kas jāprecizē un jāizpēta padziļināti,” teikusi Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, signalizējot apņēmību virzīties uz priekšu. “Citiem vārdiem sakot, mēs vienojāmies par “ko” – proti, Reparāciju Kredītu, un mums ir jāstrādā pie “kā” – kā mēs to padarīsim iespējamu (un) kāda ir labākā iespēja virzīties uz priekšu.” Atjaunināts priekšlikums paredzēts pirms nākamā samita decembrī, ko diplomāti tagad uzskata par izšķirošu brīdi lēmuma pieņemšanai pirms jaunā gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis Eiropas līderiem teicis, ka Ukrainai nauda būs nepieciešama 2026. gadā, vēlams “pašā gada sākumā”. “Es nezinu, vai tas ir iespējams,” viņš atzinis. “Ne viss ir atkarīgs no mums. Tas ir politisks lēmums.”