Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) 2023. gadā anulējusi dažus gadus iepriekš izsniegto uzturēšanās atļauju kādam Baltkrievijas pilsonim, kurš savulaik strādājis savas valsts iekšlietu struktūrās. Šāds lēmums pieņemts, jo Valsts drošības dienests (VDD) bija uzskatījis, ka viņš var apdraudēt Latvijas valsts drošību, proti, pastāv augsti izlūkošanas riski. Vēlāk PMLP lēmumu kā nesamērīgu atcēla divu instanču tiesas, bet šonedēļ apgabaltiesas spriedumu negrozītu atstāja Senāts.

PMLP, saskaņā ar Imigrācijas likumu 2021. gada 20. janvārī, Baltkrievijas pilsonim piešķīra uzturēšanās tiesības Latvijā līdz 2026. gada 22. janvārim. Nākamā gada 12. janvārī PMLP viņam izsniedza kārtējo termiņuzturēšanās atļauju līdz uzturēšanās atļaujas reģistrācijas termiņam – 2023. gada 12. janvārim.

Savukārt VDD 2022. gada 16. martā informēja PMLP, ka dienests pārbaudes laikā ir konstatējis Imigrācijas likumā minētos apstākļus pieteicēja termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanai. Dienests atzinis, ka pieteicējs rada draudus valsts drošībai, kas izpaužas kā augsti izlūkošanas riski, izriet no Senāta Administratīvo lietu departamenta šonedēļ pieņemtā sprieduma.

Pamatojoties uz VDD sniegto informāciju, pārvalde pieteicējam piešķirto termiņuzturēšanās atļauju Latvijā anulēja ar savu 2023. gada 2. janvāra lēmumu, ko Baltkrievijas pilsonis apstrīdēja administratīvajā tiesā, lūdzot gan šo lēmumu atcelt, gan uzlikt PMLP pienākumu reģistrēt viņa termiņuzturēšanās atļauju.

Kā portāls “Delfi” uzzināja Senātā, pieteicējs šo lēmumu bija pārsūdzējis administratīvajā tiesā, norādot, ka tas neatbilst samērīguma principam, un minot, ka viņš jau ilgi pastāvīgi dzīvo Latvijā, šeit ir izveidojis ģimeni ar Latvijas pilsoni un aprūpē divus mazgadīgus bērnus – Latvijas pilsoņus.

Gan pirmajā, gan apelācijas tiesu instancē pieteikums bija apmierināts, uzliekot PMLP par pienākumu atstāt spēkā un reģistrēt pieteicēja termiņuzturēšanās atļauju, ja izpildīti pārējie priekšnoteikumi tās reģistrēšanai.

Kasācijas sūdzības par apgabaltiesas spriedumu Senātā iesniedza gan PMLP, gan VDD.

Kā izriet no Senāta sprieduma, kas apgabaltiesas nolēmumu vērtēja kasācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumā paustajam, bija secinājusi, ka tiesas uzdevums nav izvērtēt konstatētos drošības draudus pēc būtības, bet gan pārbaudīt, vai iestādes, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nav rīkojušās patvaļīgi.

Konkrētais pieteicēja tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu – tas paredzēts Imigrācijas likumā un tam ir leģitīms mērķis – valsts un sabiedriskā drošība. Tā kā pārsūdzētais lēmums pieņemts uz tādas tiesību normas pamata, kas paredz obligāta administratīvā akta izdošanu, tiesai nav jāvērtē pārsūdzētā lēmuma nepieciešamība un lietderība. Tomēr tiesai ir jāpārbauda pārsūdzētā lēmuma samērīgums, ja ar to tikušas ierobežotas personas pamattiesības.

Tiesa secināja, ka apstrīdētais lēmums aizskar pieteicēja tiesības uz privāto dzīvi, kuras garantētas Satversmē un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Attiecīgās pamattiesības ir pieļaujams ierobežot, taču ierobežojums nedrīkst būt patvaļīgs un nesamērīgs.

Apgabaltiesa norādīja, ka ir iepazinusies ar VDD atzinumu un informāciju par operatīvās darbības ceļā iegūtajiem materiāliem un uz to pamata izdarītajiem secinājumiem. Spriedumā arī norādīts, ka Baltkrievijas pilsoņi rada augstus izlūkošanas riskus saistībā ar viņu ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā. Vienlaikus šie riski ir objektīvi un vispārīgi, bet nav saistīti ar pieteicēja individuālajiem apstākļiem. VDD ir pienākums šos riskus individualizēt.

Tomēr, kā teikts spriedumā, VDD rīcībā nebija pilnīgas informācijas par pieteicēja profilu, dzīves gaitu un pārējiem privātās dzīves apstākļiem, rīcības motīviem pirms un pēc pārcelšanās uz Latviju, kā arī par viņa ģimenes profilu un ģimenes apstākļiem. Pieteicējs arī nav iekļauts sarakstā, ar kuru noteikts ieceļošanas aizliegums, un pieteicējs būs tiesīgs ieceļot Latvijā uz vīzas pamata.

Vienlaikus nav garantiju, ka pieteicējam izsniegs vīzu, ja viņš to pieprasīs, kā arī nevar izslēgt, ka vīzu izsniegšana Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem tiks uz nezināmu laiku apturēta un robeža tiks slēgta. Attiecīgi pastāv iespējamība, ka ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējam noteiktais ierobežojums pēc būtības un sekām varētu tikt pielīdzināts aizliegumam iebraukt valstī, kas pēc VDD norādītā konkrētajā gadījumā nemaz nav nepieciešams, izriet no spriedumā secinātā.

Pārsūdzētais lēmums ir atceļams nevis tāpēc, ka administratīvajā procesā iestādē no pieteicēja nebūtu iegūts pietiekami daudz informācijas un pierādījumu, bet gan tāpēc, ka administratīvā procesa laikā iestādē netika pareizi novērtēts pieteicējam nosakāmā ierobežojuma samērīgums kopsakarā ar dienesta konstatētajiem pieteicēja radītajiem draudiem valsts drošībai, atzina tiesa.

VDD arī nav pietiekami pamatojis savus secinājumus par minētajiem apstākļiem, proti, secinājumi par pieteicēja radītajiem riskiem nav pietiekami individualizēti un ir pārāk vispārīgi.

Līdz ar to termiņuzturēšanās atļaujas anulēšana pieteicējam, kurš Latvijā pastāvīgi uzturas kopš 2014. gada februāra, ir šeit izveidojis ģimeni ar Latvijas pilsoni, šajā ģimenē ir divi mazgadīgi bērni, nav samērīga, tāpēc pārsūdzētais lēmums ir atceļams, un pieteikums ir apmierināms.

PMLP kasācijas sūdzībā norādīja, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi savas kompetences robežas, un tas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Senāta judikatūrā norādīts, ka tiesas uzdevums nav izvērtēt nacionālajai drošībai radītos draudus pēc būtības, bet pārbaudīt, vai kompetentās iestādes nav rīkojušās patvaļīgi. Kompetentajām iestādēm, vērtējot apdraudējumu valsts drošībai, ir plaša rīcības brīvība.

Atzīstot, ka iestādē nepareizi novērtēts pieteicējam nosakāmā ierobežojuma samērīgums kopsakarā ar dienesta konstatētajiem apstākļiem par pieteicēja radītajiem draudiem valsts drošībai, apgabaltiesa pēc būtības vērtējusi dienesta konstatēto apdraudējumu.

Kasācijas sūdzību par spriedumu iesniedza arī VDD, norādot, ka tiesa spriedumā nav sniegusi vērtējumu vienam no galvenajiem pašas tiesas izvirzītajiem strīda izšķiršanas elementiem – vai dienesta atzinums un attiecīgi pārsūdzētais lēmums ir patvaļīgs.

Lai arī tiesa nevar pēc būtības izvērtēt radītos draudus nacionālajai drošībai, tai vajadzētu paust skaidru attieksmi par to, vai pārsūdzētais lēmums ir vai nav patvaļīgs. Tiesa pamatu pārsūdzētā lēmuma atcelšanai konstatējusi tā samērīguma pārbaudē, atstājot neatbildētu jautājumu par iestāžu patvaļu.

Tāpat arī tiesa jautājumu par pārsūdzētā lēmuma samērīgumu sasaistījusi ar citiem teorētiskiem ierobežojumiem, kas varētu būt atkarīgi gan no personas apdraudējuma novērtējuma iepretim pieprasītajām ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām (dažāda veida vīzas), gan no iespējamām likumdevēja izvēlēm, grozot normatīvo regulējumu.

Tādā veidā ir nepamatoti paplašināts vērtējamo apstākļu kopums, kas balstīts pieņēmumos par teorētiskiem valsts pārvaldes lēmumiem nākotnē, kas neizriet no lietas materiāliem, rakstīja VDD. Tiesa arī iegūto un analizēto informāciju par personas privāto dzīvi ir kļūdaini attiecinājusi uz personas radītā apdraudējuma novērtējumu. Konstatētie privātās dzīves apstākļi paši par sevi neietekmē pastāvošā apdraudējuma esību vai neesību, kā arī nedod pamatu tā intensitātes vai izpausmes interpretācijai.

Attiecīgi tiesas šaubas par pieteicēja radīto apdraudējumu valsts drošībai, kas būtu pamats izdot pārsūdzēto lēmumu, balstītas uz apstākļiem, kas nav attiecināmi uz konkrēto secinājumu, pauda VDD.

Dienesta skatījumā, tiesa spriedumā nav vērtējusi argumentus par to, vai VDD atzinums un attiecīgi pārsūdzētais PLMP lēmums būtu atzīstams par patvaļīgu, kā arī VDD apelācijas sūdzības argumentus par to, ka tiesas pieeja neveicinot valsts iespējas izvēlēties piemērotāko risinājumu katram konkrētam gadījumam, kad konstatēts apdraudējums valsts drošībai saistībā ar personas uzturēšanos Latvijā.

Savukārt Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, konstatēja, ka apgabaltiesa ir pareizi atzinusi pārsūdzēto lēmumu par neatbilstošu samērīguma principam, portāls “Delfi” uzzināja Senātā.

Lai gan Imigrācijas likums paredz, ka uzturēšanās atļaujas anulēšana konkrētajā gadījumā bija obligāta, Senāts atgādina, ka arī obligāti izdodamu administratīvo aktu samērīgums ir jāizvērtē, ja ar akta izdošanu tiktu aizskartas personas pamattiesības.

Pretēji PMLP un VDD kasācijas sūdzībās norādītajam, tiesai, lai atzītu pārsūdzēto lēmumu par nesamērīgu, nebija pienākuma vispirms konstatēt, ka iestādes pieņemtais lēmums ir bijis patvaļīgs, jo tas nav obligāts priekšnoteikums tā radīto tiesisko seku atzīšanai par nesamērīgām – šie abi apstākļi ir pārbaudāmi neatkarīgi viens no otra.

Apgabaltiesa ir pienācīgi pārbaudījusi, vai lēmums ir pieņemts, ievērojot samērīguma principu. Veicot šo pārbaudi un iepazīstoties ar pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas apstākļiem, tā nav guvusi pārliecību, ka sabiedrības ieguvums no pieteicējam noteiktā ierobežojuma būs lielāks par pieteicēja privātās un ģimenes dzīves interesēm nodarīto kaitējumu, kas rastos uzturēšanās atļaujas anulēšanas dēļ, un līdz ar to pamatoti konstatējusi, ka lēmums ir jāatceļ.

Tādēļ Senāts atzina, ka nav pamata grozīt apgabaltiesas pieņemto spriedumu.

Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit