Kā attiekties pret pieminekļiem un citu padomju mantojumu Latvijā? Vai to iznīcināt un demontēt vai transformēt un caur to skaidrot vēsturi? Kāda šai ziņā ir citu Austrumeiropas valstu pieredze? Šie un līdzīgi jautājumi šonedēļ tiks apspriesti starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas pieminekļi kā pretrunīgi vērtētais mantojums”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijā.
Šonedēļ notiks starptautiskā konference “Padomju okupācijas pieminekļi kā pretrunīgi vērtētais mantojums”
Konference sāksies ceturtdien un tajā piedalīsies vairāk nekā 30 kultūras mantojuma speciālisti, mākslas zinātnieki un vēsturnieki no Baltijas, Polijas, Ukrainas, Slovākijas, Čehijas un vēl citām valstīm. Konference noslēgsies sestdien ar performatīvu pastaigu Rīgas pilsētvidē “Neērtie pieminekļi”.
Padomju laika pieminekļu nojaukšanas aktualitāte
Jautājums par padomju laika pieminekļu nojaukšanu īpaši aktualizējās pēc Krievijas sāktā kara pret Ukrainu. 2022.gadā vien visā Latvijā tika demontēti vismaz 120 pieminekļi. Līdzīgi procesi notika arī Lietuvā un Igaunijā un arī tur tos pavadīja arī bieži vien ļoti asas diskusijas. Īpaši par pieminekļiem, kas nebija tik klaji režīmu slavinoši, bet bija veltīti, piemēram, kādām pretrunīgi vērtētām kultūras personībām.
Vieni uzskatīja, ka arī šādi pieminekļi ir jānojauc, citi, ka jāatstāj, bet vēl citi – ka vislabāk būtu tos pārinterpretēt un tādējādi caur tiem skaidrot vēsturi.
Latvijā viedokļu krustugunīs nokļuva, piemēram, Andreja Upīša un Sudrabu Edžus pieminekļi, bet Lietuvā asas diskusijas raisījās ap Petra Cvirkas un Salomejas Neris pieminekļiem, sacīja gaidāmās konferences kuratore Ieva Astahovska.
“Apmēram kā analogs mūsu Aspazijai viņiem ir Salomeja Neris. Izcila dzejniece, kas joprojām tiek uzskatīta par modernisma kanona izveidotāju Lietuvas dzejā. Bet viņas biogrāfijā bija šis grēks. Viņa bija sociāldemokrātiski noskaņota arī 30.gados un, sākoties padomju okupācijai, viņa būtībā sadarbojās ar varu,” norādīja Astahovska.
“Bet ir arī stāsti, ka tieši caur šo sadarbību viņa izglāba ļoti konkrētus vairākus savus audzēkņus, vairākus savā lokā nozīmīgus cilvēkus no deportācijām. Viņa pati mira drīz vien pēc okupācijas laika, un ir tāda leģenda, ka pirms nāves viņa nožēloja savu sadarbību,” pauda Astahovska.
konferences kuratore uzsvēra, ka Salomeja Neris ir nozīmīga Lietuvas kultūras mantojumā, un dzēst viņu no publiskās vides ir problemātiski.
Konference “Padomju okupācijas pieminekļi kā pretrunīgi vērtētais mantojums”
Plašāk par diskusiju un arī par to, kas noticis ar Salomejas Neris un vēl citu Lietuvas kultūras personību pieminekļiem konferencē stāstīs pētniece Lina Mihelkeviče no Viļņas Mākslas akadēmijas.
Tāpat konferencē būs iespējams uzzināt, kā pieminekļu desovjetizācijas process noticis Igaunijā, kur vairāk dominē pieeja nevis aizvākt, bet pārinterpretēt un caur to skaidrot vēsturi.
Latvijas kontekstā vairāki referāti būs veltīti Rīgā esošajam piemineklim Latviešu strēlniekiem. Vēsturnieks Kaspars Zellis iztirzās jautājumu – kas šis piemineklis ir – padomju vēstures politikas atavisms vai nacionālās mitoloģijas elements?
Konference pievērsīsies arī tēmai, kā laikmetīgā māksla var iesaistīties pieminekļu polemikā. Tās noslēgumā, sestdien, pilsētvidē mākslinieku vadībā notiks pastaiga “Neērtie pieminekļi”, kurai būs piecas pieturvietas.
Tā sāksies Brīvības bulvārī pie Elizabetes ielas, kur būs skatāma Gundegas Evelones performance “Mans piemineklis”, kas vēstīs par mākslinieka un varas attiecībām, tālāk ceļš vedīs uz vietu, kur demontēts Barklaja de Tolli piemineklis, kur būs igauņu mākslinieka Tanela Randera performance, kurā – kā stāsta Ieva Astahovska – viņš vērsīs uzmanību, cik atšķirīga pat divās kaimiņvalstīs var būt attieksme pret vienu un to pašu personību.
Pastaigā būs arī Ivara Drulles performanci “Pārinterpretēšana” pie Andreja Upīša pieminekļa, igauņu mākslinieces Marijas Kapajevas performance “Sarkanā pavediena vīšana”, kas veltīta ukraiņu bēgļiem un kuras laikā Kronvalda parkā viņa izveidos imagināru pieminekli – simbolisku laivu.
Bet pastaiga noslēgsies kinoteātrī “Kino Bize” ar somu mākslinieces Jāna Kokko eksperimentālo filmu, kurā galvenā varone ir tēlnieces Rasmas Bruzītes 50. gados veidotā skulptūra “Kolhozniece” un tās savdabīgais ceļojums līdz mūsdienām.
Rasmas Bruzītes veidotā skulptūra “Kolhozniece” (1952), kas kļuva par pamatu mākslinieces Jānas Koko filmai “Zaļā zeme”. Arhīva foto.
Foto: Arhīva foto
Attēls ar Rasmas Bruzītes veidoto skulptūru “Kolhozniece” no filmas “Zaļā zeme”, 2024.
Foto: Jāna Koko
Pastaiga “Neērtie pieminekļi” ir arī Latvijas Laikmetīgā mākslas centra 25.jubilejas pasākumu cikla noslēgums. Centra vadītāja Solvita Krese uzskata, ka, lai arī cik komplicēti tas nebūtu, mums ir jāizrunā šīs ar padomju mantojumu saistītās tēmas.
“Protams, ka tas ir ļoti, ļoti komplicēti. Jo tie jau nav tikai pieminekļi, objekti, tie ir tiešām tādi atmiņu, nozīmju, ideoloģijas, uzlādētu viedokļu konteineri. Un tad mēs mēģinām pārjautāt, kā mēs šodien uz to skatāmies, kā šie padomju laika ideoloģijas nospiedumi mūs šodien ietekmē,” norādīja Krese.
“Lai no pagātnes spokiem atbrīvotos, mums tie ir jāizrunā un jāsaprot, kā mēs varam mainīt savu domāšanu, lai tos nevilktu līdzi. Šo tēmu dekonstruējot, tā arī vairs nav tik biedējoša un ideoloģiski uzlādēta,” sacīja Krese.
Konference “Padomju okupācijas pieminekļi kā pretrunīgi vērtētais mantojums” Mākslas akadēmijā notiks no 30. oktobra līdz 1. novembrim. Tai varēs sekot līdzi arī tiešsaistē, izmantojot “Zoom” platformu.