Traģiskās liecības no Krievijas gūsta
Pirms pieciem mēnešiem no Krievijas gūsta atbrīvotais ukraiņu civiliedzīvotājs Oleksandrs Solodčenko dalās skaudrā pieredzē, kas viņam trīs gadus nācies pārciest Krievijas ieslodzījumā. “Bija ļoti smagi. Daži vīri neizturēja – sajuka prātā, dažu vairs nav. Mūsu kamerā četri cilvēki manā klātbūtnē nomira,” stāsta Oleksandrs, paužot dziļu sāpi par piedzīvoto. Viņa un citu atbrīvoto civiliedzīvotāju stāsti atklāj Krievijas gūstā piedzīvotās ciešanas, kas mērāmas fiziskā un psiholoģiskā vardarbībā, badā un bezcerībā. Latvijas Radio korespondentei Ukrainā Indrai Sprancei bija unikāla iespēja aprunāties ar diviem no šī elles elles izkļuvušiem cilvēkiem, lai atklātu šīs drūmās patiesības. Pēc sabiedrisko organizāciju aplēsēm, Krievijas gūstā joprojām atrodas vairāk nekā 2000 Ukrainas civiliedzīvotāju, tostarp arī desmitiem žurnālistu un mediju darbinieku. Atbrīvoto liecības ir skaudras – tās atklāj fizisku un psiholoģisku vardarbību, elektrošoka izmantošanu un bada mocības.
Skaudrā realitāte gūstā
Oleksandra Solodčenko trīs gadu pieredze Krievijas gūstā ir spilgts piemērs tam, cik nežēlīgi un necilvēcīgi var būt ieslodzījuma apstākļi. “Es viņiem teicu, ka esmu civilais, bet viņi man neticēja,” stāsta Oleksandrs, aprakstot sākuma posmu, kad jau viņa identitāte tika apšaubīta. Viņa pieredze ir tikai viena no daudzām, kas atklāj sistēmisku vardarbību un degradējošu attieksmi pret ieslodzītajiem. Lai gan precīzs cietušo skaits nav zināms, ir skaidrs, ka tūkstošiem ukraiņu civiliedzīvotāju joprojām atrodas Krievijas kontrolē, gaidot atbrīvošanu vai saskaroties ar vēl nepieredzētām ciešanām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir konstatējusi, ka Krievija ir pārkāpusi starptautiskās tiesības Ukrainā, un ir atbildīga par cilvēktiesību pārkāpumiem. Tomēr šie spriedumi nenodrošina tūlītēju atbrīvošanu un atvieglojumu cietušajiem, kuri joprojām izcieš savu nelaimi Krievijas gūstā.
Traumatiski pārdzīvojumi un to sekas
Atbrīvotie civiliedzīvotāji bieži vien ir pakļauti nopietnām fiziskām un psiholoģiskām traumām, kas prasa ilgstošu rehabilitāciju. Daudzi no viņiem ir piedzīvojuši spīdzināšanu, sitienus, elektrošoku un citas nežēlīgas izturēšanās formas. Šīs pieredzes atstāj dziļas rētas ne tikai uz ķermeņa, bet arī uz dvēseles. “Ziniet, kādā brīdī es vienkārši pārstāju jautāt cilvēkiem, ko viņi pārdzīvo, jo, dzirdot visus šos stāstus par spīdzināšanu, psiholoģisko spiedienu un tā tālāk, ir ļoti grūti to vairs izturēt. Un katrs stāsts ir gan līdzīgs, gan unikāls pats par sevi,” atklāj kāds no atbrīvotajiem. Šīs liecības ir skarbs atgādinājums par konflikta necilvēcību un nepieciešamību pēc starptautiskās sabiedrības iesaistīšanās, lai novērstu turpmākus cilvēktiesību pārkāpumus. Lai gan Ukrainas varasiestādes ir atbrīvojušas vairāk nekā 3300 ukraiņu no Krievijas gūsta, daudzi tūkstoši joprojām ir ieslodzījumā.
Cerība uz atbrīvošanu un atgriešanos mājās
Neskatoties uz šausminošajiem pārdzīvojumiem, atbrīvotie civiliedzīvotāji pauž cerību uz labāku nākotni un Ukrainas uzvaru. Viņi uzsver, ka svarīgi ir nezaudēt ticību un turpināt cīnīties par savu brīvību un neatkarību. “Sešus gadus biju ellē, ko vārdiem nevar aprakstīt. Bet es zināju, ka man ir dzimtene, cilvēki, kam rūpu, un mana meita,” stāsta viena no atbrīvotajām, uzsverot savas ģimenes nozīmi un motivāciju izdzīvot. Ukrainas sabiedrība un tās vadība nezaudē cerību un turpina strādāt, lai atgūtu visus savus pilsoņus no Krievijas gūsta. Likumdošanas pasākumi, piemēram, Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums, tiek pieņemti, lai sniegtu pagaidu aizsardzību un atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. Šie pasākumi ir svarīgs solis ceļā uz atjaunotu cerību un stabilitāti tiem, kuri ir cietuši no kara nežēlības. Starp atbrīvotajiem ir arī priesteri, Krimas tatāru pārstāvji un citi sabiedrības pārstāvji, kuri savā veidā ir pretojušies agresoram. Viņu stāsti ir apliecinājums Ukrainas tautas neizmirstamajai garam un cīņai par savu valsti.