Raimonds Jaks · 28.10.2025. · Komentāri (1)
Iesaki rakstu:
Kādēļ es atbalstu Stambulas konvencijas denonsēšanu. Galvenokārt tādēļ, ka šis dokuments ir ideoloģiski piesātināts ar strauji novecojošām idejām. Dažas problēmas tūlīt īsumā uzskaitīšu.
1. Pats dokuments par premisu uzskata, ka vardarbība pret sievietēm ir strukturāla parādība, kas sakņojas vēsturiski nevienlīdzīgās varas attiecībās starp sievietēm un vīriešiem (konvencijas preambula) (Recognising that violence against women is a manifestation of historically unequal power relations between women and men, which have led to domination over and discrimination against women by men and to the prevention of the full advancement of women).
Mūsdienu Ziemeļeiropā tas vienkārši neatbilst realitātei, piemēram, Latvijā, Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Islandē – tiesiskā un sociālā līdztiesība starp dzimumiem ir ļoti augsta. Tādēļ daudzi kritiķi (t.sk. akadēmiķi un politiķi) apgalvo, ka šī strukturālā paradigma ir novecojusi un neatspoguļo faktisko situāciju, kur vardarbība ģimenē vairs nav reducējama uz “vīrs → sieva” modeli. Ziemeļvalstīs vīrieši biežāk nekā citur ziņo par vardarbību no partneres puses, bet konvencijas teksts šo fenomenu neredz. Piemēram, Somijas Tieslietu ministrijas pētījumi rāda, ka aptuveni 40% vardarbības ģimenē gadījumu ir savstarpēja (abi partneri bijuši vardarbīgi). Zviedrijas statistika liecina, ka aptuveni 25% upuru ir vīrieši, tomēr konvencija fokusējas gandrīz tikai uz sievietēm.
Kritika nav tikai politiska, bet arī teorētiska. Pat daļa feminisma pētnieku atzīst, ka konvencijas koncepcija atspoguļo 1980.–1990. gadu feministisko diskursu, kurā “vīriešu vara” bija centrālais vardarbības skaidrojums. Mūsdienās arvien vairāk tiek izmantots ar dzimumu nesaistīts skatījums, kas vardarbību redz kā cilvēcisku, nevis dzimumspecifisku problēmu – saistītu ar psiholoģiju, sociālo vidi, alkoholu, traumām utt. Taču konvencijas teksts par šiem vardarbības cēloņiem nerunā, pieņemot, ka vardarbība pret sievietēm ir strukturāla parādība, kas sakņojas vēsturiski nevienlīdzīgās varas attiecībās starp sievietēm un vīriešiem
2. Stambulas konvencijas struktūra ir būvēta ap vardarbības pret sievietēm tradicionālajām formām – fizisku, seksuālu, psiholoģisku un ekonomisku vardarbību, bet atstāj novārtā netiešākas vardarbības formas. Konvencijas 3. pants definē vardarbību pret sievietēm kā:“visus dzimuma dēļ sievietēm nodarītus vardarbības aktus, kas izraisa vai var izraisīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu.”
Konvencija fokusējas uz redzamām un fiziski pierādāmām vardarbības formām, bet ignorē vai tikai virspusēji pieskaras sociāli psiholoģiskai ietekmei, kas mūsdienās bieži ir iedarbīgāka. Tieši šī iemesla dēļ daudzi uzskata, ka dokuments neaptver mūsdienu vardarbības un manipulācijas spektru, īpaši Ziemeļeiropas sabiedrībās, kur fiziska vardarbība ir salīdzinoši retāka, bet sociāli psiholoģiskā – arvien izplatītāka. Mūsdienu psiholoģijā un kriminoloģijā plaši atzīts, ka sociālā kontrole un reputācijas graušana bieži ir efektīvāki ietekmes līdzekļi nekā fiziska vardarbība.
Šantāža, draudi, apzināta provocēšana, autoritātes izmantošana savtīgu mērķu sasniegšanai var būt galēji destruktīvas, bet neiekļaujas tradicionālajā “vardarbības” definīcijā. Līdz ar to Stambulas konvencija, kas paredzēta kā visaptverošs dokuments, faktiski aptver tikai klasiskās vardarbības formas, nevis mūsdienu “netiešās varas” mehānismus, kas bieži ir daudz rafinētāki un kuru izmantošana nav raksturīgāka vienam no dzimumiem.
3. Konvencijas deklarētais mērķis ir pretrunīgs.
Konvencija deklarē cīņu pret stereotipiem, bet pati balstās uz vienu no tiem – ka dzimumu attiecības ir primāri varas hierarhija, nevis daudzveidīgu sociālu un psiholoģisku faktoru tīkls.
Konvencijas 12. pants uzliek valstīm pienākumu “veicināt izmaiņas sociālajās un kultūras attieksmēs, lai izskaustu aizspriedumus, paražas, tradīcijas un citus ieradumus, kas balstīti uz sieviešu un vīriešu stereotipiskām lomām”.
Tātad oficiāli dokuments cenšas dekonstruēt dzimumu stereotipus, piemēram, uzskatus, ka “vīrieši ir agresīvi”, “sievietes ir vājas” utt. Tomēr paša dokumenta pamats ir dzimumu varas stereotips. Konvencijas preambulā (kā jau iepriekš minēts) ir fiksēta doma, ka vardarbība pret sievietēm ir “vēsturiski nevienlīdzīgu varas attiecību izpausme”, tātad strukturāla vīriešu dominance pār sievietēm. Šī ideja pati par sevi ir ideoloģisks konstrukts, kas pieder noteiktai sociālteorētiskai skolai – 20. gadsimta radikālajam feminismam, kura centrālā tēze bija “vīriešu vara ir institucionāls apspiešanas mehānisms”.
Sociālteorētiski šī situācija tiek aprakstīta kā normatīvs paradokss: no vienas puses, tiek prasīts “nepieņemt stereotipus”; no otras puses, tiek piedāvāts viens dominējošs naratīvs kā normatīva patiesība – dzimumu attiecības kā apspiešanas struktūra. Tādēļ daļa pētnieku konvenciju dēvē par ideoloģiski asimetrisku dokumentu – tā aizstāv vienu pasaules uzskatu, vienlaikus uzdodoties par neitrālu cilvēktiesību instrumentu. Šī pretruna rada arī praktiskas problēmas īstenošanā: valstu institūcijas ir spiestas pieņemt konkrētu teorētisku modeli (vardarbība kā vīriešu dominances sekas), pat ja nacionālie dati rāda sarežģītāku ainu. Vīriešu vai abu dzimumu savstarpējās vardarbības gadījumi tiek ideoloģiski marginalizēti, jo tie neatbilst dokumenta sākotnējai shēmai.
4. Konvencija izmanto agrāk nebijušus terminus, kas rada vajadzību regulēt plašākus jautājumus ne tikai vardarbību.
Konvencijas 3. panta c) apakšpunktā minēta definīcija: “Termins „dzimte” (no angļu „gender”) apzīmē sociāli konstruētas lomas, uzvedības, darbības un īpašības, ko konkrētā sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.”
Tas nozīmē, ka konvencija neaprobežojas ar bioloģisko dzimumu (sex), bet iekļauj sociālo konstrukciju. Tātad tā pieņem noteiktu sociāli konstruktīvistisku skatījumu uz dzimumu, kas ir ideoloģiski uzlādēts nevis objektīvs. Šis jēdziens gender starptautiskajās tiesībās parādījās 1990. gados ANO dokumentos, taču Stambulas konvencija ir pirmais juridiski saistošais līgums Eiropā, kur tas tiek oficiāli definēts. Tādējādi konvencija ne tikai lieto, bet normatīvi legalizē ideoloģisku sociāli konstruktīvistisku skatījumu.
Šī terminoloģija nav neitrāla, jo tā balstās noteiktā teorētiskā tradīcijā – dzimtes studijās un feminisma socioloģijā. Juridiskajā literatūrā tas tiek dēvēts par “normative framing” – normatīvo ierāmējumu: dokuments nav tikai tehnisks cilvēktiesību instruments, tas ievieš un nostiprina konkrētu sociālo teoriju. Turklāt rada praktiskus sarežģījumus, jo konvencijā “gender” tiek definēts kā sociāls konstrukts, bet nav noteikts, vai tas ir papildinājums vai aizstājējs bioloģiskajam dzimumam (“sex”). Valstīs, kur tiesību sistēmas balstās uz bioloģiskā dzimuma jēdzienu, rodas konflikts: likumos “vīrietis/sieviete” tiek definēti bioloģiski, bet konvencija pieprasa politikas pasākumus un tiesu lēmumus, kas “ņem vērā dzimtes perspektīvu”.
Noslēgumā.
Šeit uzskaitīti tikai daži punkti, taču sarakstu var turpināt. Kopumā šis dokuments ir ideoloģiski novecojis, un tā praktiskā nozīme vardarbības mazināšanā ir apšaubāma. Bieži sarunas par to norit melnbaltās kategorijās. Konvencijas ratifikācija kļuvusi par simbolisku kultūrkaru jautājumu, nevis par reālu instrumentu vardarbības novēršanai. Diskusija par to bieži pārvēršas par primitivizētu ideoloģiskas lojalitātes pārbaudi – “vai tu esi par vai pret sieviešu sišanu”, “vai tu esi Eiropas vai Krievijas pusē”, “vai tu esi par vai pret ļaunumu” –, tādējādi aizēnojot tās saturisko būtību un juridiskos sarežģījumus. Debates kļūst moralizētas un polarizētas, bet praktiskie palīdzības mehānismi vardarbības upuriem paliek otrajā plānā.
Novērtē šo rakstu:
0
0