Oļegs pameta Baltkrieviju pirms vairāk nekā gada – pēc drošības spēku kratīšanām un draudiem.
“Toreiz man jau bija Lietuvas vīza, tāpēc es izvēlējos Lietuvu kā avārijas izejas iespēju. Es šeit saņēmu uzturēšanās atļauju ar cilvēktiesību organizāciju atbalstu, un tad es pieteicos ārzemju pasei,” viņš saka.
Oļegs ir pateicīgs Lietuvai par patvēruma sniegšanu kritiskā brīdī. Bet viņš atzīst, ka jau no paša sākuma zināja, ka Polija viņam ir tuvāk.
“Man ir poļu saknes, un mana ģimene ir saglabājusi tradīcijas – katoļu svētkus, virtuvi. Es aktīvi mācos valodu un gatavojos pieteikties Polijas iedzīvotāja kartei.”
Pēc baltkrievu teiktā, Polija viņam nav tikai jauns emigrācijas galamērķis, bet gan daļa no viņa personīgās un ģimenes identitātes.
“Mani vienmēr ir vilkusi turp – emocionāli, iekšēji. “Es jau esmu bijis Varšavā un Bjalistokā.” Varšava ir dinamiska pilsēta ar daudzām profesionālām iespējām. Bjalistoka ir klusāka, ērtāka un ar saprotamāku atmosfēru. Es vēl neesmu izlēmis, kur tieši pārcelties.
