Raibas saldējuma bumbas sarindojas uz šķīvja un uzbur ēverģēlīgas garšu kombinācijas. Visīstākās “Gotiņas” no visīstākajām vijīgi izkūst uz mēles. Marcipāna konfektes un cepumi tīko ierāpties piknika turzā. Līdzās cukurotajiem gardumiem Skrīveros top latvisks dizains ar tautumeitām, kuras stalti nes zelta kroņus. Ainaviskā apkārtne reiz iedvesmojusi arī uz rakstu darbiem, kas iegājuši literatūras vēsturē. It kā tikai viena centrālā iela, bet uz tās tik daudz satilpst! Un kur vēl Daugava, dabas takas un pilskalns. Skrīveri ir mazi, bet bagāti.
Gards rīta iesākums
Protams, var pastrīdēties, kurš no Skrīveros esošajiem gardumu ražotājiem nes Skrīveru vārdu visplašāk un zināmāk, bet es kā liela saldējuma mīļotāja uzskatu, ka šis gods pienākas “Skrīveru mājas saldējumam”. Tieši tāpēc Skrīveru iepazīšanu sāku ar viesošanos “Skrīveru mājas saldējuma” kafejnīcā. Jānogaršo vietējie labumi!
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Piekrītu “Trešās puses” sīkdatnēmPārvaldīt sīkdatnes
Atveru durvis un nonāku siltās un omulīgās telpās. Saldējumu un sorbetu izvēle ir tik plaša, ka tajā var viegli apjukt. Vitrīnā rindojas toveri ar dažādām garšām un krāsām. Lūdzu viesmīlei, lai viņa man kaut ko iesaka pēc savas gaumes. Viņa nosmej, ka visi saldējumi ir garšīgi. Tam es ticu, bet nomēģināt visus būtu neiespējamā misija, lai gan ļoti patīkama.
Uzrodas vēl viens viesmīlis, kurš saka: “Vispirms vajadzētu saprast – jums garšo saldāki vai skābāki saldējumi?” Atbildu, ka saldāki. Vismaz šodien. Viesmīle teic, ka no saldajām garšām viņas favorīti ir auzu griljāžas un ruma saldējums. Padzirdējusi par auzu griljāžas saldējumu, daudz nedomāju un lūdzu bumbiņu šīs šķirnes. Tas ir reti sastopams saldējuma veids, kas vienmēr garšo lieliski. Pēc mirkļa izdomāju, ka varētu arī vēl vienu bumbiņu citas garšas. Viesmīlis steidz skaidrot: “Pie auzu griljāžas saldējuma es tomēr ieteiktu kaut ko skābu. Piemēram, rabarberu vai smiltsērkšķu sorbetu.” Izvēlos rabarberu sorbetu. Pirms servēt izvēlētos gardumus uz šķīvja, viesmīlis uz mazas karotītes uzķeksē gan saldējumu, gan sorbetu un sniedz man pārbaudīt, vai izvēlētā kombinācija manām garšas kārpiņām būs gana tīkama. Esmu patīkami pārsteigta par tik profesionālu pieeju garšu kombinēšanā, kā arī klientu apkalpošanā.
Saldējuma bumbiņas saņemu glīti noformētas un pārlietas ar šokolādes mērces dzīparu. Sorbetu papildina fizālis un piparmētras lapiņa, piešķirot papildu spriganumu, bet auzu griljāžas saldējumā iespraustas vafeļu plāksnītes un pārkaisīta griljāža. Garšo debešķīgi! Diena jau ir izdevusies.
NODERĪGA INFORMĀCIJA:
- Maršruta garums: 14,4 km.
- Maršruta grūtības pakāpe: vidēji grūts.
- Maršruta segums: asfalts, grants ceļi, meža taciņas, koka laipas un trepes.
- Maršruta sākuma un beigu punkts: bezmaksas stāvlaukums krustcelēs starp Pīlādžu ielu un Gaismas prospektu vai pie Skrīveru Tūrisma informācijas punkta.
- Maršruts sasniedzams ar starppilsētu transportu.
- Iesaku pieturēties pie rakstā minētajām vietām, bet veidot pašam savu Skrīveru iepazīšanas maršrutu.
- Ņem vērā, ka atsevišķi tūrisma objekti ir pieejami tikai sezonāli, tāpēc pirms viesošanās pārbaudi to darba laikus!
- Citas idejas Skrīveru apskatei šeit.
Sekoju Daugavas ielai – centrālajai Skrīveru ielai, kuras malās izvietojušies visi ciema svarīgākie apskates objekti. Pati iela aizved līdz Daugavai, kā jau to nosaukums saka priekšā. Jau drīz vien ielas malā gozējas mīlīga gotiņa, kas norāda, ka esmu sasniegusi “Skrīveru saldumu” bodi, kurā var ne tikai iegādāties vietējos gardumus, bet arī pieteikties radošajām darbnīcām. Iepazīstu našķu klāstu un iegādājos cepumus – noderēs pusdienu piknikam. Jau sāku nojaust, ka pusdienas būs ar augstu cukura sastāvu. Skrīveros bez cukura nekādi.
Tautumeitas un dizains ugunsdzēsēju depo
Vēl pāris soļi pa Daugavas ielu, un nonāku pie apģērbu zīmola “Radada” darbnīcas, kas iemājojusi kādreizējās brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo telpās. Agrāk cauri zaļajām garāžas durvīm traucās ugunsdzēsēju auto, bet tagad virs durvīm rotājas “Radada” šilte, un iekšpusē atrodas darbnīcas telpas. Tiesa, ēkas vēsture ir vēl raibāka – senāk te atradušās arī dažādas bodes, to skaitā pārtikas veikals, autopreču tirgotava un pat zārku pārdotuve. “Radada” darbnīcas atvēršanas pasākumā pavisam negaidītā kārtā atklājās, ka kādu laiku te darbojusies arī dzimtsarakstu nodaļa – izrādījās, ka zīmola dibinātājas Montas Nāburgas vecvecāki šajās telpās reiz laulājušies, bet tolaik viņiem nav bijusi iespēja nodejot pirmo kāzu valsi. Tad nu beidzot, pāris desmitgades vēlāk, viņi to varēja īstenot mazmeitas darbnīcas atklāšanas ballītē.
“Radada” zīmola atpazīstamākais tēls ir tautumeita ar zelta kroni un sarkanām lūpām, kas sietspiedes tehnikā attēlota uz kleitām, T krekliem un džemperiem, tiecoties atgādināt, ka arī ikdienā jāiet ar pašapzinīgu stāju un augsti paceltu galvu. Monta iedvesmu darbiem smeļas apkārtējā vidē, tāpēc uz viņas radītajiem apģērba gabaliem var sastapt arī vietējās Skrīveru bezdelīgas, kas reiz izveidoja ligzdu zem darbnīcas jumta, kā arī pupuķi, kas pagalmā aplasa zemesvēžus.
Sasildos omulīgajā veikaliņā, kur krāsainas karodziņu virtenes uzbur lustīgu atmosfēru, un izpētu latviešu dizaina darinājumus. Darbinieces tikmēr čakli poš telpu gaidāmajai sietspiedes darbnīcai. Tā vien šķiet, ka visi Skrīveru ražotāji ar lielu prieku organizē ekskursijas un radošās darbnīcas gan lielākām, gan mazākām grupām.
Spoku stāsti muzejā
Daugavas ielas malā meklējama arī rakstnieka Andreja Upīša memoriālā māja. Ja nu gadījumā tu prāto, pag, pag, ko ievērojamu paveicis Andrejs Upītis, tad atgādināšu, ka viņš ir sarakstījis, piemēram, “Sūnu ciema zēnus” un “Zaļo zemi”. Jāpiebilst gan, ka rakstnieka politiskie uzskati pēdējo gadu laikā raisījuši diskusijas.
Memoriālās mājas pagalmā slejas Upīša skulptūra, bet zilganzaļganā tonī krāsotais nams ar sarkanīgo jumtu kautrīgi slēpjas koku ielenkumā. Lieveni rotā eleganti kokgriezumi, bet durvis ir slēgtas. Jāspiež zvana poga. Vietai piemīt noslēpumaina aura. Stāvot pie durvīm un dzirdot soļus, kas tuvojas, lai tās atdarītu, šķiet, ka tūdaļ, tūdaļ tikšu ierauta kādas pasaku filmas sižetā.
Andreja Upīša memoriālā māja.
Foto: Solveiga Kaļva
Atveras durvis, un man priekšā stāv muzeja darbiniece, kura piedāvā īsu ieskatu memoriālajā mājā vai kārtīgu ekskursiju. Izvēlos īso ieskatu, jo priekšā vēl gara diena, tomēr man ir aizdomas, ka vēlāk bonusā dabūju arī pāris ekstra spoku stāstus. Muzejs nav liels, bet visas tajā aplūkojamās lietas tik tiešām piederējušas Andrejam Upītim un viņa sievai Olgai. Rakstāmgalds, stūra skapītis, dīvāns, sievas darināti galdauti un citi priekšmeti vēsta par rakstnieka dzīvi. Šāda pieeja šķiet vērtīgāka par laikmetam atbilstošu interjera priekšmetu sagrābstīšanu malu malās. Katrai lietai muzejā ir savs stāsts, un ar stāstiem darbiniece neskopojas.
Andreja Upīša memoriālā māja.
Foto: Solveiga Kaļva
Pirmā māja, kas aplūkojama fotoalbumā, šajā vietā uzbūvēta 1908. gadā pēc paša Upīša zīmējuma. Mājai bijuši trīs skursteņi – to laiku bagātības un statusa simbols. Diemžēl māju nodedzināja vācu armija, tāpēc to nācās būvēt no jauna. Un tā 1921. gadā uz vecās mājas pamatiem pēc Upīša skicēm cēla to māju, kas braši stāv vēl šobaltdien. Lai arī atkārtotai mājas celtniecībai vairs nebija tik daudz līdzekļu, tomēr atkal tika uzmūrēti trīs skursteņi. Goda lieta. Upītis ne tikai skicēja mājas veidolu un eksterjera detaļu dizainu, bet arī iekopa krāšņu dārzu ar visdažādākajām koku un krūmu sugām. Stādījumi joprojām apskatāmi muzeja apmeklētājiem.
Andreja Upīša memoriālās mājas darbiniece, kura tur nostrādājusi vairāk nekā trīs gadu desmitus, šajā laikā piedzīvojusi ne mazums spocīgu atgadījumu un ar lielu prieku dalās stāstiņos iz savas pieredzes. Te gaismas pašas ieslēdzas, te durvis atveras, te mistiskas sajūtas, kas neļauj pamest namu, tādējādi to izglābjot no drošas ugunsnelaimes, te vēl lērums visvisādu neizskaidrojamu notikumu. Muzejniece uzjautrinās, ka apveltīta ar gana stipriem nerviem, lai pie Upīša spokošanās jau sen kā būtu pieradusi. Viņa nosmej: “Kad kārtējo reizi atkal pēkšņi atsprāgst vaļā cieši aizbultētas durvis, es tik vien izdaru, kā pamāju ar roku un saku – sveiks, Andrej!”
Aizverot muzeja durvis un nonākot atpakaļ ēnainajā pagalmā nodomāju – varbūt es tomēr tiku ierauta kādā pasaku filmā ar vieglu mistikas pieskārienu?
Dabas takas līkloči un Lielais Andrejs
Turpinu sekot Daugavas ielai. Gājēju ietve izkūp gaisā, tāpēc nākas soļot pa pašu ceļa maliņu. Laimīgā kārtā iela nav pārāk noslogota. Šķērsoju upi ar neparastu nosaukumu – Maizīte. Diez, kā tā tikusi pie šāda vārda? Pēkšņi ceļa labajā pusē līdzās autobusa pieturai “Kalna iela” paceļas terašveida nogāze ar vairākām pakāpēm. Vēl viena Skrīveru mistērija, par kuras izcelsmi derētu ja ne skaidrojums, tad kāda krāšņa leģenda gan. Pēc brītiņa atkal šķērsoju Maizītes upi. Drīz vien pametu asfaltēto ielu un sekoju grants ceļam, kas stiepjas Dīvajas takas virzienā.
Ieraugu stāvlaukumu, kurā pikniko kāda ārzemnieku ģimenīte. Sasveicinos ar viņiem un sekoju kartē redzamajai taciņai, lai gan dabā nekādas norādes nav. Nonāku aizaugušā takā, kurai līdzās jauki čalo jau divreiz šķērsotā Maizīte. Pēc brīža attopos klajumiņā, kur uzeju norādi par Dīvajas takas sākumu. Netālu plešas pļaviņa ar labiekārtotu piknika vietu. Saprotu, ka tikko izbridu taku, pa kuru nemaz nebija paredzēts brist – ja būtu vēl pārdesmit metrus sekojusi ceļam, nevis metusies meklēt taku krūmos pie stāvlaukuma, uzietu glītu un platu ceļu, kas aizvestu tieši līdz piknika vietai. Nu, nekas. Man vismaz tika Maizītes ūdens mūzika.
Skrīveri.
Foto: Solveiga Kaļva
Stāvu vietā, kur Maizīte satek ar Braslu, veidojot Dīvaju. Tas vienmēr šķiet mazliet maģiski – redzēt, kā divas upes izveido trešo. Sekoju tiltiņam un jau trešo reizi šajā dienā šķērsoju Maizīti. Visas trīs upītes ir nelielas, jauki urdzošas, akmeņiem bagātas un mežonīgiem krastiem rotātas. Taka mazmazītiņu posmu seko Braslai, pārved pāri vēl vienam tiltiņam un tad vijas gar Dīvajas krastu. Dīvajas dabas taka nevar lepoties ar brangu kilometrāžu, tomēr tā ir dikti pauguraina un mežonīga, tāpēc par parastu pastaigu to gluži nenosaukt. Neliels, bet glīts piedzīvojums.
Dižozols “Lielais Andrejs”.
Foto: Solveiga Kaļva
Takas noslēgumā sastopu Lielo Andreju – varenu dižozolu, ko 1976. gadā atklāja Imants Ziedonis. Pēcāk dzejnieks kopā ar tā dēvēto Dižkoku atbrīvotāju grupu attīrīja dižozola apkārtni no sārņiem, ļaujot tam uzelpot un augt ar jaunu sparu. 1977. gadā par godu rakstnieka Andreja Upīša simtgadei dižozolu nodēvēja par Lielo Andreju. Ozols kārtīgi kuplo arī mūsdienās. Apkārt tā stumbram izveidota skatu platforma. Skrīveru Tūrisma informācijas punkta sociālie tīkli sola iespaidīgu skatu uz Dīvajas senleju, kam jāpaveras no šīs platformas, bet izskatās, ka solītā ainava ir pamatīgi ieaugusi krūmos un kokos jau krietnu laiku. Kādā 1986. gada avīzē lasāmas ekskursantu grupas piezīmes: “Tuvāk dabai rudens krāšņumā nonācām Dīvajas takās, kur pie Lielā Andreja vērojām Skrīveru skaisto panorāmu.” Tolaik, visticamāk, te tiešām pavērās plaša panorāma. Bet tagad? Nepārproti, gan Dīvajas taka, gan Lielais Andrejs ir apskates vērti, tikai jūtos maķenīt maldināta par gaidāmo skatu uz upes senleju.
Meklējot īsto Skrīveru “Gotiņu”
Nonākusi atpakaļ uz Daugavas ielas, tālumā pamanu baltu ēku, kurā mājo Skrīveru pārtikas kombināts. Turpat netālu dižojas gan karte ar Skrīveros aplūkojamām vietām, gan košs ceļa stabs ar norādēm ne tikai uz Rīgu vai Berlīni, bet pat uz Jupiteru. Atsevišķa koka plāksnīte uz ceļa staba veltīta arī “Krējuma pagalei”. No sākuma nevaru saprast, vai Skrīveru pārtikas kombināta telpas apmeklējamas arī ārpus ekskursiju vai degustāciju pieteikuma, bet, pamanot atvērtās ieejas durvis, ārā izliktos galdiņus un krāsaino karodziņu virtenes, kas šūpojas liegajā vējiņā, nolemju izpētīt situāciju tuvāk. Nudien, arī parasti pircēji šeit ir laipni gaidīti, un es nonāku īstenā saldumu karaļvalstī.
Skrīveru pārtikas kombināts.
Foto: Solveiga Kaļva
Kamēr pie letes grozās grupiņa ar pircējiem, dodos izpētīt pie tālākās sienas izvietotos vēsturiskos “Gotiņu” etiķešu paraugus, kas kā krāšņa mozaīka grezno interjeru. Telpas ir plašas, bet mājīgas, šķiet, ka jauko noskaņu uzbur koka sijas, ķieģeļi un dekori, kā arī laipnā un mutīgā pārdevēja. Noklausos, kā viņa lielās, – vietējie allaž steidz uz Skrīveru pārtikas kombinātu iegādāties leģendārās “Krējuma pagales”, ja zina, ka tajā dienā strādā viņa, ilggadējā kombināta darbiniece Inta, jo tad ir droši, ka saldais našķis būs nule kā pagatavots.
Skrīveru pārtikas kombināts.
Foto: Solveiga Kaļva
Mani gan interesē “Gotiņas”, nevis “Krējuma pagale”. Skrīveru pārtikas kombināts uzsver, ka tieši viņi ražo īstās Skrīveru “Gotiņas”, turklāt to joprojām dara pēc oriģinālās 1956. gada receptes. Tiesa, klasiskā recepte laika gaitā papildināta ar visneparastākajām garšām. Uz letes rindojas “Gotiņas” ar rudzu maizi, sāļo karameli, melno balzamu un ķiršiem, kaņepju sēklām, mango un marakuju, cigoriņiem, piparmētrām un pat aukstās zupas garšu. Manu interesi piesaista “Gotiņu” turza ar sāļo karameli un pistācijām, ka arī lielkonfekte ar čili.
Redzu aiz letes kafijas automātu un prasu pārdevējai, vai šeit var tikt arī pie kafijas, gara acīm iztēlojoties, kā piesēdīšu āra terasē un baudīšu saldo “Gotiņu” un rūgtenās kafijas garšu kontrastus, bet omulīgā kundze atsmej, ka ar kafijas gatavošanu parasti ņemas saimniece, savukārt viņa no aparāta turas pa gabalu. Tā jau ir, nav ko “Krējuma pagaļu” meistarei ķēpāties ar kafiju.
Ja dara, tad dara vienu lietu, bet izcili. Nekas, iztikšu bez kafijas.
Plaši skati, ražens pilskalns un lielie susuri
Daugavas iela mani beidzot aizved līdz Daugavai. Laivu piestātnē “Baltā kaza” ceļiniekus gaida kuģītis, kas gatavs tos pārvizināt pāri Daugavai uz Jaunjelgavu. Šoreiz tas manos plānos neietilpst. Šķērsoju Dīvaju, kas pārdesmit metrus tālāk ieplūst Daugavā, un nonāku uz grants ceļa. Tas seko Daugavas krastam, aplaimojot gājējus ar brīnišķīgu ainavu. Vienā pusē plešas tīrumi un pļavas, bet otrā saulē vizuļo likteņupes ūdeņi. Pļaviņā iesprausta informatīvā planšete par dabas parku “Daugavas ieleja” un tajā pieejamiem pastaigu un velo maršrutiem.
Ik pa laikam upes krastā izveidotas piknika vietas ar galdiem un soliem. Lielu daļu no tām ieņēmuši vietējie makšķernieki, kas tīko no Daugavas izvilkt lielo lomu. Atrodu brīvu galdiņu un ķeros klāt cukurotajam piknikam ar Skrīveru našķiem. “Skrīveru saldumu” cepumi un Skrīveru pārtikas kombināta “Gotiņas” – tas viss pazūd vēja ātrumā. Attinu čili “Gotiņas” lielkonfekti un pārsteigta atklāju, ka papīrītī man pretī lūkojas nevis tautasdziesmu rindas, bet gan Ojāra Vācieša dzeja, kas noslēdzas ar vārdiem “Tu esi Latvija”. Šķiet zīmīgi ko tādu lasīt, sēžot Daugavas krastā.
Jau iztālēm samanāms Aizkraukles pilskalns. Ja reiz ir pilskalns, kas tiešām izskatās pēc pilskalna, tad tas ir Aizkraukles pilskalns. Pilskalnā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrasts brangs skaits senlietu, no kurām vecākās tiek datētas ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Aizkraukles pilskalns minēts arī slavenajā Indriķa hronikā. Mūsdienās tas kalpo ne vien par vēstures liecību, bet arī par brīnišķīgu skatu laukumu, lai gan par to es plānoju pārliecināties maķenīt vēlāk. Papriecējusi acis ar vareno pilskalnu, soļoju tam garām un šķērsoju Ašķeres upīti. Tur mani sagaida kāds pārsteigums – uz tiltiņa dēļiem ar baltu krāsu uzgleznotas tematiski atbilstošas rindas no Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis”:
“Vientuļa stāvēja Aizkraukles pile, // Attāļu nost no Daugavas krasta; // Dziļajos mežos dzīvoja lāči, // Vilki un pūces tur kauca pa naktīm. // Nedrošas tekas cauri še veda, // Reti kāds ceļinieks nonāca pilī. // Spīdala tādēļ ar brīnījās, redzot // Mežmalā kādu jātnieku, staltu // Kumeļu valdot, jājot uz pili. // Aizkrauklis piegāja arī pie loga, // Gribēdams redzēt, kas tas par viesi.”
Netālu no tilta atklāju piknika vietu, kas izskatās še aizķērusies vēl no padomju laikiem un ieaugusi ne tikai aizmirstībā, bet arī nezāļu puduros. Izbridusi gana mežonīgu taku, nokļūstu uz ceļa, kas ved līdz Aizkraukles luterāņu baznīcai. Kamēr soļoju uz baznīcu, mani pārsteidz bezgala brīnišķīga ainava ar Daugavas līkumu, kas tālumā lokās cauri mežiem. Šitāds skaistums!
Aizkraukles pilskalns.
Foto: Solveiga Kaļva
Aizkraukles luterāņu baznīca klusa un mierīga stāv ceļmalā. Tā celta 1680. gadā, bet laika gaitā piedzīvojusi gan postījumus, gan vairākkārtīgas pārbūves. Paraustu dievnama durvis – slēgtas. Uz durvīm piespraustā plāksnīte vēsta, ka baznīca ir atvērta katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā, turklāt izrādās, ka baznīcā iespējams uzrausties skatu tornī. Lūk, tā gan ir skāde – netikt skatu tornī! Varu derēt, ka no tā paveras labu labā panorāma.
Atgriežos uz ceļa un sekoju tam, līdz nonāku pie nelielas, oranžas zīmes, kas liecina par Ašķeres dabas takas sākumu. Šaura taciņa līkumo līdzi Ašķeres upītes burbuļojošajai straumei. Taka ved cauri apkārtnei, kurā mājo lielie susuri. Tie ir ļoti reti sastopami zvēriņi, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Susuri ir aktīvi naktīs, turklāt tikai vasaras sezonā, bet lielāko daļu gada pavada omulīgā ziemas miegā. Nav brīnums, ka susurus mēdz saukt par miega pelēm. Lieli guļavas!
Ašķeres dabas takā izvietoti vairāki tiltiņi un kāpnes, kurām doti poētiski nosaukumi, piemēram, “No mošķiem un tumsas sargājošs tilts”, “Draudzības tilts” un citi. Lai gan taka ir labiekārtota, tā atstāj patīkami mežonīgu iespaidu, turklāt liek pamatīgi izkāpelēties augšā lejā, augšā lejā. Mazmazītiņā upīte tikmēr priekpilni čalo kaut kur fonā.
Skats uz Daugavu no Aizkraukles pilskalna.
Foto: Solveiga Kaļva
Taka mani aizved līdz Aizkraukles pilskalnam, tikai šoreiz es nonāku tā mugurā. Ak, kāds skats paveras no pilskalna augstumiem! Daugava pie kājām, bet horizonts saredzams tālu, tālu, tālu. Kādu mirkli pavadu uz soliņa, kas izvietots uz priekšpils pampaka, baudot brīnišķīgo ainavu un mielojoties ar neapēstajiem Skrīveru gardumiem. Tad raušos lejā no priekšpils, lai tūdaļ rāptos augšā arī pašā pilskalnā. Reti skaists un iespaidīgs pilskalns.
Atpakaļ Skrīveros
Pēcāk sekoju lielajam ceļam, līdz nokļūstu atpakaļ Zaļās zemes novadā. Tā liecina kāda ceļazīme. Elektrības vados satupuši putni gluži kā pastkartēs, bet Jāņa Purapuķes iela gleznaini līkumo cauri Skrīveriem. Ielas malā vietām aplūkojamas dzīvojamās mājas ar glītām verandām no pagājušā gadsimta pirmās puses.
Pēc teju piecpadsmit kilometru garās pastaigas jūtos nopelnījusi kādu spirdzinošu gardumu. Lai iet “Skrīveru mājas saldējuma” smiltsērkšķu sorbets! Kā dekorācija tajā tiek iesprausts piparmētras zariņš, ar savu smaržu lieliski papildinot katru sorbeta kumosu.
Salda dzīve Skrīveros, nudien!
Citas vienas dienas ceļojumu un pārgājienu idejas tepat Latvijā