“Operetē ir ārkārtīgi skaista mūzika un patiešām daudz prieka. To var just gan mēģinājumu procesā, gan tajā, ar kādu azartu un degsmi mani kolēģi un mēs visi strādājam,” Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” saka Operetes teātra valdes priekšsēdētāja un radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska, kura kopā ar dziedātāju Antu Jankovsku skaidro, ar ko operete atšķiras no operas un kāpēc vērts pievērst īpašu uzmanību Operetes teātra jaunākajam iestudējumam “Džudita”.
Henrieta Verhoustinska: Es sveicinu studijā Operetes teātra valdes priekšsēdētāju un radošo direktori Agiju Ozoliņu-Kozlovsku un dziedātāju, Franča Lehāra operetes “Džudita” galvenās lomas izpildītāju Antu Jankovsku. (..) Agija, kāpēc par jūsu dzīves kaislību ir kļuvusi tieši operete?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Operete ir žanrs, kas dod milzīgu prieku. Es esmu mūziķe trešajā paaudzē, pianiste trešajā paaudzē, un mīlestība pret mūziku man nāk gan no mammas, gan no vecmāmiņas. Vecmāmiņa bija koncertējoša pianiste, kas ļoti daudz strādāja ar dziedātājiem – viņiem bija Latvijas karte vienos punktiņos sazīmēta ar vietām, kurās viņa ir spēlējusi un uzstājusies. Es vēl pieredzēju to, ka viņa līdz pat saviem 95 gadiem spēlēja. Mana mamma arī bija pianiste – pie viņas klavierspēli ir mācījušies daudzi šodien zināmi mūziķi. Māsa man ir vijolniece, mammas dvīņu māsa ir čelliste, vectēvs – čellists.
Brīnišķīgi! Bet kāpēc tieši operete?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Man bija iespēja ar opereti strādāt jau 2006. gadā, kad es tiku tur uzaicināta tieši kā pianiste. Toreiz Ieva Viļuma uzsāka tādu Rīgas muzikālā teātra atdzimšanu. Viņa izturēja trīs gadus, es viņai kļuvu par labo roku, un mums tapa ļoti skaisti iestudējumi. Viens no tādiem būtiskākajiem atklājumiem Latvijas kultūras pasaulē bija Inga Šļubovska-Kancēviča, kurai bija pirmās lomas tieši Ievas Viļumas projektos. Operetē ir ārkārtīgi skaista mūzika un patiešām daudz prieka. To var just gan mēģinājumu procesā, gan tajā, ar kādu azartu un degsmi mani kolēģi un mēs visi strādājam. Arī operetes skatītājs ir citādāks – viņš ir dzīvespriecīgs, tāds, kurš bauda un mīl dzīvi.
Operete “Džudita”
Foto: Jānis Porietis
Anta, ja jums būtu jāraksturo lielākās atšķirības starp opereti un operu, kādas tās būtu?
Anta Jankovska: Man tad ir jārunā par opereti kā opereti, jo, ja es runātu par “Džuditu”, tad tur jau viss ir uz robežas. (..)
Operetei galvenokārt ir bezgala laimīgi sižeti ar labām beigām un priecīgu atrisinājumu, kaut arī pa vidu mēdz būt dažādas problēmas. Izņēmums ir “Džudita” – tur viss beidzas ne tik labi.
Bet tāpēc jau par “Džuditu” runā atsevišķi, jo tas ir tāds starpžanrs. Operetē, protams, arī mūzika ir viegla – viegli uztverama un pēc tam dungojama, kad cilvēks pēc izrādes iet mājās. [Opera un operete] atšķiras galvenokārt ar to, – kas, manuprāt, ir tā lielākā problemātika, – ka, ja operā visu nosaka mūzika un diriģents, kas vada šo mūziku, un mēs esam tikai kā izpildītāji, tad operetē – es nebaidīšos teikt – mākslinieks ir vairāk kā svarīgs, jo viņš uztur visas izrādes tempu. Un tas ir svarīgi tieši tāpēc, ka šeit ir šie pārrāvumi starp dziedāšanu, runāšanu, tad vēl pa vidu ienāk kaut kāda horeogrāfiska darbība.
Faktiski ir tā: mākslinieks pats spēj izrādes ritmu nosist uz leju vai pacelt uz augšu.
Kā jūs nonācāt līdz operetei? Kā jūs atklājāt sev šo žanru? Jo jūs jau sākāt kā operdziedātāja.
Anta Jankovska: Es patiesībā nekad nebūtu domājusi, ka reiz to darīšu, bet tā bija tāda laimīga sagadīšanās. Jānis Kaijaks un Agija iestudēja “Jautro atraitni”, un tā kaut kā sanāca, ka mēs visi satikāmies.
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Viņa atbrauca un nodziedāja mums priekšā tieši Džuditas āriju.
Anta Jankovska: Tiešām! Tieši Džuditas āriju. Pirms 10 gadiem. Un Jānis Kaijaks uzreiz kaut kā mani saredzēja – neskatoties uz to, ka es biju absolūta iesācēja, – tieši Hannas Glavari lomai. Patiesībā tā ir tāda “prīmu loma”, kuru vienmēr grib dziedāt dziedātājas ar zināmu karjeru. Parasti liekas – ja jau Hanna ir atraitne, tad viņai ir jābūt ar pieredzi. Bet patiesībā sižets ir tāds, ka precējusies jau viņa bija tikai nedēļu, un pagājis ir varbūt gads kopš viņas vīrs nomira.
Operete “Džudita”
Foto: Matīss Markovskis
Viņa ir pavisam jauna sieviete!
Anta Jankovska: Jā! Pavisam jauna! Un ar šo tas stāsts iegūst pavisam citu skanējumu. Arī vizuālo [skatu], un vispār tās attiecības starp Danilo un Hannu [mainās], ja to spēlē tādā jaunībā. Tā tas viss arī sākās, un tālāk jau…
Anta, jūs jau pieskārāties tam, ka “Džudita” nav gluži tradicionāla operete. Vairāki kritiķi to ir salīdzinājuši ar operu, un tai ir arī skumjas beigas. Kā ir dziedāt Džuditu? Kas viņa īsti ir? Viņa nereti tiek salīdzināta ar Karmenu.
Anta Jankovska: Jā, bet viņa nav Karmena. Nē, nē. Tur ir zināmas līdzības, protams. Oktavio arī ir kareivis, un viņā mīt tiekšanās pēc brīvības un apziņas, ka viņa īsti nevienam vīrietim nevar un nespēj piederēt. Bet tur vairāk ir paralēles ar filmu, kas iznāca [20. gadsimta] 30. gados – “Maroka”. Tur arī bija ļoti līdzīgas tās attiecības. Džudita ir neparasts tēls operetei, un
man pat sākumā bija ļoti grūti sevī atrast jebkādas paralēles ar viņu, jo jebkurā citā tēlā, ko es līdz šim esmu operetē spēlējusi, vienmēr esmu atradusi gan labāko, gan sliktāko no sevis pašas, bet šeit…
Viņai jau tādā līmenī bija dažas īpašības, kuras man sākumā pat bija grūti pieņemt. Bet – jo es vairāk šo lomu dziedu, jo vairāk viņu dzīvoju. Un režisors mums arī deva zināmu brīvību – atrast to saikni ar tēliem, kā mēs viņus redzam un jūtam. Un es viņu arvien vairāk iemīlu, arvien vairāk spēju viņai piedot, atrast attaisnojumu un saprast, kāpēc viņa rīkojās tā, kā rīkojās.
Patiesībā viņa ir tāda īsti moderna sieviete.
Anta Jankovska: Ļoti moderna. It īpaši tam laikam.
Operete “Džudita”
Foto: Matīss Markovskis
Anta pieminēja režisoru. Izrādes komanda ir starptautiska. Varbūt jūs, Agija, par to varat mazliet pastāstīt?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Tad, kad es apsvēru ieceri iestudēt šo opereti, ļoti nopietni domāju par to, kurš to varētu iestudēt. Opereti ir jāmīl, lai to iestudētu. Opereti ir jāpazīst, lai to iestudētu. Un es meklēju režisoru pasaulē. Latvijā ir brīnišķīgi režisori, bet tie pārsvarā ir dramatiskā teātra režisori. Tāpēc es skatījos, kas ir iestudējis “Džuditu” pasaulē. Un, pateicoties labajai sadarbībai ar Lehāra festivālu un tā vadību, uzzināju, ka savulaik tieši Gernots Kranners bija iestudējis “Džuditu” ar ļoti lieliem panākumiem.
Tad Lehāra festivāla direktors teica – jūs daudz iegūsiet, ja sastrādāsieties ar šo režisoru un ja jums būs tā iespēja. Gernots Kranners pats ir studējis gan opereti, gan mūziklu, gan solo dziedāšanu Vīnes konservatorijā.
Viņš ir studējis aktiermeistarību un režiju Parīzē, deju un pantomīmu Londonā, pats kā solists un aktieris nu jau 30 gadus ir uz skatuves lielākajos teātros Eiropā. Tas viss veido šo bagāžu, kuru jūs redzat arī izrādes veidolā. Man bija ļoti svarīgi, ka mums ir līdzīgs skatījums uz pamatvērtībām, kas veido izrādi, bet ar mūsdienīgām iespējām.
Jo operetes darbība principā notiek mūsdienās.
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Jā, bet tur tomēr ir sava nosacītība.
Tas tāds vispārīgs laiks.
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Jā, drīzāk tā es teiktu. Man bija ārkārtīgi liels prieks, ka pēc ilgstošām sarunām viņš atrada iespēju pārkārtot savus plānus un atrast to laiku atbraukt uz Latviju un ar mums strādāt. Viņa laiks ir rezervēts jau līdz 2030. gadam. Tāpēc tā bija liela laime.
(..) Viens no jauniešiem, kas piedalās izrādē, teica, ka viņš labprāt redzētu modernu opereti par citplanētiešiem, tarakāniem, kas nāk no mutes… Modernā operete, mākslīgais intelekts – cik tas ir iespējams? Vai operete tomēr ir žanrs, kuram jāievēro tradīcijas?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Operetē ir iespējams ļoti daudz. Tas ir sintētisks žanrs, kas ietver milzīgu daudzveidību un elementus. Es neesmu par modernismu modernisma pēc – tam ir jābūt pamatotam.
Ja kaut ko dara, tam jābūt pamatotam. Es nezinu, vai par citplanētiešiem, bet kāpēc gan ne?
Ja tur ir jēga, saturs un skaista mūzika. Šis estētiskais aspekts mums ir ļoti svarīgs.
Anta, vai jūs operetē, gluži kā operā, ievērojat rituālu, ka dziedātāji pirms izrādes kādu dienu nerunā? Vai varbūt jums ir kādi citi sagatavošanās rituāli Džuditas lomai?
Anta Jankovska: Ja ir laba veselība, tad viss ir labi. Man nav tādu… Vienīgais, ko es daru ne tikai Džuditas gadījumā, bet vispār – izrādes dienā es ļoti maz komunicēju ar cilvēkiem, bet tas ir vienkārši enerģijas saglabāšanai, jo es neesmu tik enerģētisks cilvēks, lai izrādes dienā varētu šķaidīties ar to.
Tā enerģijas deva, kas man trīs izrādes stundās jāieliek, ir vajadzīga uz visiem simts procentiem. Tāpēc to dažkārt kāds var traktēt tā, ka es nesarunājos un tāda un šāda staigāju apkārt, bet tas ir tikai un vienīgi šī iemesla dēļ.
Katrs jau savādāk to dara. Ir cilvēki, kuriem tieši vajag jokus dzīt un izlikties, ka viss ir ļoti labi. Bet es esmu tas [cilvēks], kas ielien sevī. Pat grima mākslinieks zina, ka man nevajag uzdot liekus jautājumus un prasīt, kā man šodien gāja pa dzīvi un tā tālāk.
Operete “Džudita”
Foto: Matīss Markovskis
Ļoti labi jūs saprotu! Anta, bet kur jūs esat apguvusi šo daudzpusīgo pieredzi? Jo jūs izrādē gan runājat tekstus, tātad esat aktrise, gan dziedat, gan dejojat. Kas ir jūsu skola visā šajā?
Anta Jankovska: Dejošanā, protams, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, kas ir bijusi manos pamatos. Es to pabeidzu. Un arī Latvijas Nacionālajā operā dejoju dažus gadus. Tas ir tāds pamatīgs pamats tieši horeogrāfiskajai pusei.
Protams.
Anta Jankovska: Un ar visu to, ka man šis ir bijis, katru reizi ir sevi jālauž. Nav tā, ka man tas nāk tik elementāri. Protams, skatuves organika un koordinācija ir iemācīta, bet, apgūstot deju soļus, tas ir darbs ar sevi. Tāpēc es vēl jo vairāk apbrīnoju savus kolēģus, kuriem nav šīs skolas, bet kuri lieliski tiek galā ar šiem uzdevumiem. Es tiešām viņus apbrīnoju! Un dziedāšana man nāk no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas, pēc tam es mācījos Parmas konservatorijā. Teātris – šis ir tāds… Nu, tikai tik, cik man ir bijusi iespēja strādāt ar lieliskiem režisoriem, kuri palīdz veidot tēlu.
Es atceros savu pirmo izrādi – man bija diezgan lielas problēmas ar runu, jo es runāju tādā ļoti augstā balsī. Tad es gāju pie Zanes Daudziņas un teicu, ka man vajag palīdzību.
Kamēr es sapratu, ka jārunā krūšu balsī… Tas viss nāca ar laiku, un tā teātra daļa man, iespējams, ir grūtākā. Es tajā nejūtos tik profesionāla, kā gribētos.
Bet man šķiet, ka jums izdodas ļoti labi!
Anta Jankovska: Paldies!
Operete “Džudita”
Foto: Jānis Porietis
Agija, kur jūs atrodat solistus?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Latvija ir ļoti bagāta ar māksliniekiem un solistiem. Katru gadu Mūzikas akadēmiju absolvē vairāki dziedātāji.
Jūs ejat uz viņu koncertiem?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Kad es sāku teātri, kas mums šobrīd ir, pulcēju kopā savus kolēģus, ar kuriem man ir bijusi sadarbība iepriekš kā pianistei. Un tas pulks ir ļoti liels – tā komanda šādam teātrim ir milzīga. Domājot par katru jaunu iestudējumu, es domāju par katru konkrēto solistu un dziedātāju konkrētai lomai.
Operete “Džudita”
Foto: Matīss Markovskis
Bet tas nozīmē, ka jūs visu laiku sekojat līdzi muzikālajai ainavai, lai vispār zinātu, ka ir tādi solisti?
Agija Ozoliņa-Kozlovska: Jā, protams! Bet tie jau nav tikai solisti! Mums ir arī orķestris un visa radošā komanda. Un dejotāji! Tās ir ļoti daudzas profesijas, kas vajadzīgas, lai taptu šāda izrāde. Mēs dodam daudz iespēju arī jaunajiem, lai viņi var apgūt skatuves pieredzi, dabūt to garšu.
Man ir milzīgs prieks, kad redzu – arī šajā iestudējumā –, ka jaunieši aizkulisēs dzied visas operetes melodijas, ne tikai kora partijas, bet arī visu pārējo materiālu. Viņi dzied ar sajūsmu un prieku.
Jā, mēs dodam iespējas jaunajiem, kas ir Latvijas bagātība, zelts un nākotne. Un arī mūsu teātra nākotne. Tā ir ļoti būtiska joma Operetes teātrī.