Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā brīnišķīgo Jaunā Rīgas teātra aktieri, manu laikabiedru, nu jau piecdesmitgadnieku – Kasparu Znotiņu! Apsveicu tevi dzimšanas dienā!
Kaspars Znotiņš: Paldies, Henriet! Sveiki!
Sāksim ar dzeju. Ko aktierim īsti nozīmē lasīt dzeju?
Tā ir sava veida mūzika, tu esi tādā sentimenta upē. Tas ir citādi nekā ar prozu vai dramaturģiju.
Tev nupat bija piedzīvojums – tu lasīji “Faustu”, kamēr Iveta Apkalna spēlēja ērģeles Latgales kultūrtelpā “Gors”. Vai lasīt “Faustu” ērģeļu skaņu pavadībā ir kaut kas tāds…
Tas ir tas, kā, manuprāt, šobrīd, šodien “Faustu” varētu pacelt. Jā, tieši tā – ērģeļu pavadījumā lugas saīsināts lasījums, lai cilvēkiem nestu šo klasikas tekstu. Es nevaru iedomāties, kā to varētu teātrī uztaisīt. Kaut gan varētu. Protams, “Fausta” otrā daļa ir noslēpumaina, tur ir daudz jāzina no sengrieķu un romiešu klasikas, bet pirmā daļa – Margarētas līnija, pamatstāsts, ko izmanto arī operā – ir sirdi plosoša un pacilājoša reizē. Tas ir intelektuāls un māksliniecisks prieks kaut ko tādu dabūt sev gan kā skatītājam, gan kā izpildītājam.
Man pacilājošs piedzīvojums bija skatīties Jaunā Rīgas teātra jaunāko izrādi “Kritiens augšup”, kurā arī tu spēlē nozīmīgas lomas. Pastāstīšu skatītājiem, ka runa ir par vācu aktiera un rakstnieka Joahima Meierhofa ceļojumu pēc insulta, jau piecdesmitgadnieka vecumā pie savas mammas; tā ir divus mēnešus kopā būšana ar mammu viņas laukos. Tāds īsumā ir sižets. Jūs šajā izrādē spēlējat visi visus.
Jā. Tas ir spēles prieks.
Šajā izrādē var izpausties mūsu aktieru spēles prieks, tēlotprieks. Te to var atļauties, jo nekā daudz jau nav uz skatuves. Mēs tur esam viss kas, ko nu vajag – no tīģera Širhana līdz galvenā varoņa dēlēnam.
Šajā izrādē mamma ir kaut kas vidējs starp Ronju un Pepiju. Tik žiperīga, pārdabiski aktīva un varoša savos 86 gados viņa ir. Vai jūs izrādes veidošanas procesā domājāt arī par savām mammām?
Jā, protams. Bija sarunas. Dažiem kolēģiem mammas vairs nav. Arī par šo sajūtu – kā tas ir, kad tev vairs nav mammas… Par mūsu mammām domājot, mēs šo izrādi taisījām. Tu piebildi par Pepiju – jā, tas ir lindgrēnisks varonis. Tur arī daudz no “Karlsona” ir: attiecības kā Brālītim ar Karlsonu, kur mamma šoreiz ir Karlsona lomā. Dzīvesprieks, dzīvotgriba un spars mūs baroja, deva mums spēlētprieku. Tas ir ierakstīts romānā – šī mammas dzīve paradīzes viducī, kā viņa pati saka.
Vai tava mamma arī dzīvo paradīzes viducī?
O jā! Mana mamma, var teikt, arī dzīvo paradīzes viducī. Arī viņai ir zaļā elle un darīšanas ar malku. Tāpat kā galvenā varoņa mamma, viņa brauc ar mašīnu, kur vajag. Bet mana mamma vēl ir jauna.
Šī mamma ir 80 plus, kas mums ir izrādē.
Tā ir – 86 gadi, būsim konkrēti. Savukārt tev ir pienākusi tāda robežšķirtne, kuru es arī nesen šķērsoju – tie ir 50 gadi. Vai tu piekrīti tam, ko manas kolēģes Sandras Kiršbergas videostāstā par piecdesmitgadniekiem, taviem laikabiedriem, stāsta Andris Keišs – ka 50 gados iestājas zināms miers?
Es jau visu dzīvi esmu bijis salīdzinoši mierīgs.
Miers man vispār ir raksturīgs, Man nepatīk straujas emocionālas kustības un izlēcieni, es vienkārši pēc dabas tāds neesmu.
Skolas laikā jau arī biju, tā teikt, likumpaklausīgs. Tādā ziņā nekas nav mainījies.
Tev arī tēls ir tāds, ka grūti to samērot ar attiecīgo ciparu, godīgi sakot. Man liekas, ka tev vēl lomu klāsts nemainās uz tēvu un sirmgalvju pusi tik ļoti.
Es, protams, arī raugos uz šo vecumu kā nedaudz izbrīnīts cilvēks.
20 gadu vecumā tiešām likās, ka 50 gados cilvēks ir vecs, bet tagad tu saproti, ka tur iekšā ir aptuveni tas pats, kas tajos 20 un 30 gados, tur nav tādas būtiskas kvalitatīvas izmaiņas. Tas arī nav nekas oriģināls.
Tā visi piecdesmitgadnieki pārsvarā izsakās un sešdesmitgadnieki tā izsakās. Arī astoņdesmitgadnieki tā izsakās, kad pienāks tas vecums.
Bet kā aktieris tu to robežšķirtni jūti, ka viss, vairs tu nenospēlēsi, nezinu, mazu ganiņu?
Zini, pēc mūsu uzstādījuma arī mazos ganiņus mēs vēl varam, jo teātrī var visu. Teātrī jau mēs vis kaut kas varam būt.
Tas gan! Savā 50. dzimšanas dienā tu pēdējo reizi spēlēji Ziedoņa lomu izrādē “Ziedonis un Visums”. Vai bija grūti atvadīties no šīs, nu jau varētu teikt, ikoniskās lomas?
Nu nē. Varbūt tas arī ir saistīts ar manu mieru un ļaušanās procentu, kas ir manī. Es arī nekad īpaši neesmu rāvies pēc lomām, mērķtiecīgi strādājis uz kādas lomas iegūšanu. Tāpat arī Ziedoņa tēls atnāca man ne saukts, ne aicināts un, iespējams, viņš tagad ir arī aizgājis. Viss nāk un aiziet tālumā, kā saka klasiķis. Es apbrīnojami mierīgi to uztvēru.
Tie nenoliedzami bija svētki – šīs četras izrādes –, tā bija apzināšanas, ka šie teksti vēl joprojām strādā. Nostiprinājās apziņa, ka Ziedonis ir mūsu klasiķis. Pirms tam bija Rainis, pēc tam mums ir Ziedonis un tagad gaidām 21. gadsimta klasiķi.
Kaspars Znotiņš un Henrieta Verhoustinska
Foto: Aigars Bumburs / LTV
Man ir daži kandidāti! Runājot par “Ziedoni un Visumu” – kā šī izrāde mainījās šo gadu laikā? Jo tu taču mainījies.
Jā, bet… Kā Silvija Radzobe rakstīja vienā savā recenzijā: tā ir daļa no izrādes efekta, ka ir šis jaunais ķermenis, kurš spēlē veco Ziedonīti, kāds viņš mums tai izrāde ir – ceļotājs, domātājs. Arī likās, cik tad tu ilgi spēlēsi, lai būtu šis efekts. Tajā brīdī, kad mēs to iestudējām, man bija 35 gadi.. Bet no otras puses, kas tas ir – 35 un 50 gadi? Arī nekāda atšķirība.
Vienkārši tu tuvojies tam Ziedoņa vecumam.
Jā, jā. Bija agrāk tāda teorija, kas mēs “Garo dzīvi” varētu spēlēt līdz tam vecumam, kad mēs sasniegtu mūsu varoņu vecumu tajā komunālajā dzīvoklī. Tā arī ir – sajūta, ka nekas nemainās. Zini, ir izbrīns par to, ka tik maz mainās, ka tā izrāde vēl joprojām strādā un kaut kā trāpa. Tu jūti, ka tie teksti trāpa. Tu pats to nemaz neesi gaidījis, tu pats to nemaz nevarēji aprēķināt. Okei, varbūt režisors Alvis Hermanis to tā saprata, juta, ka tas varētu atstāt tādu efektu uz skatītājiem, bet man tas vēl joprojām ir iekšējs izbrīns, arī šīs četras pēdējās izrādes spēlējot, kā tas strādā, kā tas sasniedz to efektu, ko šī izrāde sasniedz. Es nezinu, man tas ir noslēpums, man nav atbildes. Bet tā arī ir mana apzināta izvēle, es negribu atminēt šo noslēpumu. Ja es atminēšu, tad gan, man liekas, es nevarēšu paspēlēt.
Tas ir tā, kā pateikt, ka Rīga ir gatava.
Kaut kas tāds, jā. Tu atstāj to zonu starp mums un skatītājiem un lai tas tur ir, lai tas notiek pats no sevis – tas gaiss, tas ēters starp mums un skatītājiem.
Kaspar, kādas ir lielākās ilūzijas, kas tev ir sabrukušas, kopš tu esi aktieris? Jo droši vien tu, kā visi jaunie aktieri, sāki ar kaut kādu sapni par teātri, bet ikdienas rutīnas un pieredzes priekšā kaut kas sabrūk.
Varbūt tas, ko tu saki – ikdiena, rutīna ir tā, kas liek sabrukt priekštatiem, ka tas ir kaut kas unikāls, izcils un īpašs. Tā ir tava darba zona, kurā tu esi no tikiem līdz tikiem, centies būt godīgs pret izdarāmo darbu. Un ka tas varbūt ir tik vienkārši dažkārt – tev ir tikos un tikos jābūt tur, jāizdara tas un tas un tu dodies tālāk, mācies tekstus, ilgi mācies, grūti mācies, kal…
Ka tas ir darbs.
Jā, ka tas ir darbs.
Tu spēlē mazliet apbružātu mūziķi savas meitas Rūtas Znotiņas diplomdarba filmā “Sāc visu no jauna”, kas arī cilāja vecuma tēmu. Vai tu juties pagodināts vai aizkustināts, kad viņa tev uzticēja šo lomu?
Man tas likās no viņas puses tāds drosmīgs gājiens. Es pat mēģināju viņu atrunāt. Tas vienmēr ir sarežģīts temats – strādāt ar šiem robežcilvēkiem. Tu saproti, ka negribi padarīt šo varoni par komisku personāžu, ciema muļķīti; tu atrodies uz trausla ledus, lai to neuztaisītu vienkārši par kaut kādu komēdiju, bet filmu par māksliniecisku dvēseli, kurš arī vēlas sasniegt māksliniecisku rezultātu, ko citi novērtētu. Tur mums ar meitu saskanēja un, manuprāt, mēs šādu tēlu arī izveidojām. Tik daudzi no mums grib sasniegt kaut ko, nu vismaz vienreiz mūžā nodot pa bundžām tā, lai visi redz. Šajā filmā ir šāds tēls, un šī meitene, radiniece, ir tā, kas viņu virza tajā virzienā, iedrošina viņu, kur viņš pats baidās un neiet līdz galam. Tāds ir mūsu tēls.
Latvijas īsfilmas. Sāc visu no jauna35min
Tu runā par tēla balansēšanu uz tāda ciema muļķīša robežas. Līdzīgs balanss tev bija jānotur arī Arnīša lomā daudzsēriju filmā “Pansija pilī”.
Jā. Tur ir iekšējais pašlepnums – šim Arnītim. Viņš savu zonu, savu vietu pilī izkarojis, pastāv uz to un sev atvēlētajā telpā jūtas gandrīz jau kā karalis. Pēc Anšlava Eglīša tā arī ir, ka viņš pēdējais palika muižā. Viņš vēl izvadāja Anšlavu pa muižas telpām, kad visi jau bija prom 1944. gadā. Tas gan nav seriālā. Šiem tēliem ir iekšējā pašvērtības apziņa ļoti spēcīga. Tas ir jānotur šajos tēlos, lai tas nebūtu vienkārši tāds… lai ar viņu rēķinās.
Runājot par pašvērtības apziņu – es tikko kā noskatījos izrādi “Ledus garša” Jaunājā Rīgas teātrī, kur tavs kolēģis aktieris Vilis Daudziņš ir pozicionējies kā režisors. Vai tev ir šādas ambīcijas? Vai tu vēlies iestudēt kādu izrādi? Varbūt tev ir tāds klusais sapnis?
Nē, nav. Es kratos vaļā, ja kāds kādreiz kaut ko tajā virzienā man jautā vai interesējas.
Man tiešām liekas šis aktierēšanas arods tā vērts, lai tur visu savu uzmanību, spējas un spēkus liktu iekšā vēl un vēl.
Man ir augstas prasības pret režisoriem.
Lūk, mūsu “Kultūrdevas ABC” šoreiz ir ne par vienu citu kā režisoru Alvi Hermani. Kaspar, vai tu esi kādreiz runājis pretī Alvim Hermanim?
Jā, esmu dažreiz, drusciņ. Tas arī Ziedonim bija, ka viņš ar saviem tekstiem provocēja uz intelektuālu izkaušanos. Alvis arī bieži vien provocē. Viņam pat patīk, ja viņam pretī kaut ko saka. Varētu gan domāt – ārprāts, viņš to necieš. Nē, nē, viņam vajag pretstāvi.
Alvis Hermanis ir radījis savu aktieru turpu un savu teātri, bet vienlaikus ir arī tā, ka viņa priekštats par teātri ir mainījies no tādas ģimeniskas sajūtas līdz brīdim, kad viņš atjaunoja aktieru turpu, atlaida vairākus aktierus un [iestājās] par to, ka aktieriem tomēr ir jādzīvo brīvajā tirgū. Kā tu jūties Jaunajā Rīgas teātrī – kā ģimenē vai tomēr kā darbā?
Gan, gan. Bet arī ar apziņu, ka mēs tomēr esam darbā, jā. Tā īpaši ārpus teātra, tā teikt, ar ģimenēm nedraudzējamies.
Jūs ar Vili Daudziņu braucat laivu braucienā.
Jā, un gandrīz tas arī ir viss. Mēs ļoti reti tā viens pie otra. Es sen pie Daudziņa neesmu bijis, ja tā padomā. Apziņa, ka tas ir darbs, bet tajā pašā laikā – un Zaiga Gaile to arī savā projektā uztvēra –, ka mums tās ir kā mājās. Mūsu ērtās aktieru grimētvas – ērtākās Latvijā – atgādina mājas. Jā, tas ir tāds hibrīds.
Jaunais Rīgas teātris ir arī absolūti slavens ar to, ka biļetes uz šī teātra izrādēm tiek izpirktas burtiski dažu minūšu laikā. Ar ko tu skaidro šo fenomenu? Man liekas, ka tur liels nopelns ir tieši jums.
Par mūsu pašu, par saviem nopelniem es parasti atturos spriest, lai spriež citi. Tur ir viss kopā. Jāsaka gan, ka arī Tabakas fabrikā mēs bijām izpārdoti, bet šis atjaunotās mājas fenomens daudzus pievelk. Es saku to, kas vēl bez mums veicina, ka biļetes ir izpirktas. Sēdvietas varēja būt drusku vairāk, bet tās ir tik, cik ir. Īsi sakot, tas, protams, ir arī īpašs kolektīvs, īpašs gadījums, tāda otra nav. Tas to ir veicinājis. Protams,
gadu gaitā mūsu starpā ir izstrādājusies tāda attiecību un mākslinieciskā snieguma ķīmija, ka tas arī ir kaut kas droši vien neatkārtojams.
Tā tas vienkārši ir gadījies, ka mēs esam tur, kur mēs esam.
Citi teātra aktieri šo dzird un saka – nē, arī mums ir šī ķīmija, arī mēs to radām. Es zinu, ka, piemēram, tava kolēģe Guna Zariņa kā viesmāksliniece ir viesojusies gan Nacionālajā teātrī Kairiša uzvedumā “Uguns un nakts”, gan Mēdejas lomā Čehova teātrī. Vai tev nav kārdinājums kādreiz tomēr paviesoties kādā citā teātrī? Tu jau sāki kā Dailes teātra aktieris.
Jā. Bija man tā pieredze arī uztaisīt monoizrādi par mākslinieku Pauļuku – “Pauļuks. Rāmji” “Arsenālā”. Tajā pašā laikā tas ir tīri fiziski grūti apvienojams, jo slodze man pašam savā teātrī ir liela un, protams, prioritāte man ir savs teātris, tāpēc nav sanācis.
Bet gribētos?
Nē. Pa pusei gribētos. Drīzāk es Valmierā vai Liepājā aizbrauktu…
Pie sava brāļa Jāņa Znotiņa kādā izrādē varētu nospēlēt.
Nu jā, bet šobrīd tas ir diezgan grūti. Bet, jā, kāpēc ne – Liepāja pie jūras kādu brīdi padzīvot. Jā, tā visi domā, bet tad jau iekrīt darbos.
Un ar to arī sapņi beidzas.
Liepājnieki jau līdz jūrai nemaz neiet, kā zināms.
Kaspars Znotiņš un Henrieta Verhoustinska
Foto: Aigars Bumburs / LTV
Kas ir tas, ko tu visvairāk gaidi no darba teātrī? Kas ir tā sajūta, ko tu tur vēlies noķert?
Tas ir brīdis, kad izrāde dzimst un tu tad saproti, kas strādā, kas nestrādā, ko publika labprāt paņem, kas raisa viņos prieku – vai intelektuālu, vai emocionālu, vai māksliniecisku. To var sajust pirmajās izrādēs.
Kā tas ir šodien un vakar, kā tas bija publiskajā ģenerālmēģinājumā. Tu saproti – šis strādā, bet pēkšņi tas nenostrādāja. Kad tu saproti, ka “o, tas strādā” – tas ir brīdis, kad ir tīri personiska, egoistiska gandarījuma sajūta.
Man patīk tavā aprakstā, ka tu tik lielu uzmanību piešķir publikai.
Nu jā. Kā citādi? Tikai un vienīgi tās dēļ mēs to darām, tikai tad jau ir teātris – kad ir tā otra puse.
Ko tik tu neesi spēlējis – Ziedoni, Miškinu (pat vairākkārt)… Varbūt ir kāda loma, ko tu labprāt piedāvātu tam pašam Alvim Hermanim, lai viņš ar tevi iestudē?
Nē, es nekad nepiedāvāju lomas režisoriem. Man tā ir jau gandrīz kā māņticība – ka labākās lomas atnāk pašas, atnāk kā tāda Dieva žēlastība vai dāvana. Ir un ir.
To man pieredze rāda, ka tu nevari to tā ar mērķtiecīgu darbību panākt. Tev ir visa labākā pozīcija, kas var būt, tu esi starp lieliskiem māksliniekiem, tu esi lieliskā vidē, tad…
Tikai jāgaida.
Un jādara savs darbs!
Nu tad es tev novēlu, lai šī Dieva žēlastība tevi piemeklē bieži un kupli! Vēlreiz sveicinu tevi dzimšanas diena!