Oktobra vidū Vācijā norisinājās konference par grāmatām un Reformāciju Livonijā 1525. gadā – tas ir laiks, kad šķietami tapusi arī pirmā latviešu grāmata. Kādas ir svaigākās atziņas par Reformācijas laiku Rīgā un kas patiesībā zināms par pirmo grāmatu latviešu valodā? Ar atziņām pēc konferences “Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un Reformācija Livonijā 1525. gadā” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” dalās Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga.
No 15. līdz 17. oktobrim pilsētā, kurā Mārtiņš Luters publiskoja 95 tēzes, – Vitenbergā – norisinājās konference “Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un Reformācija Livonijā 1525. gadā”. Konferencē 14 vēsturnieki no Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Dānijas dažādos aspektos aplūkoja laikmetu Livonijā un Eiropas ziemeļos pirms 500 gadiem.
Konferenci apmeklēja arī kultūras vēstures pētnieks Gustavs Strenga un citi cilvēki, kas nodarbojas ar 16. gadsimta sākuma vēstures pētniecību ne tikai Livonijas, bet arī Lībekas un Hanzas kontekstā. “Šajā konferencē mēs centāmies graut dažādus ar šo laiku saistītus mītus,” viņš stāsta.
Vai stāsts par pirmo latviešu grāmatu ir patiess?
Viens no mītiem, kas konferencē tika apspriests, bija saistīts ar pirmo latviešu grāmatu, kurai šogad – pēc vēsturnieku aprēķiniem – aprit 500 gadu un kuras iespiešanas fakts tiek atzīmēts ar bagātīgu pasākumu klāstu visā Latvijā. “Lai gan šī doma, ka latviešu, igauņu un, iespējams, pat lībiešu pirmā grāmata ir tikusi iespiesta 1525. gadā, ir jauka,
tur ir diezgan daudz argumentu, kas liecina, kāpēc tas varbūt tomēr nemaz nav bijis iespējams,” stāsta Gustavs Strenga.
Pašlaik vienīgais skaidri zināmais fakts saistībā ar notikumiem pirms 500 gadiem ir rakstiskas liecības no 1525. gada 8. novembra, kurās teikts, ka Lībekas rāte ir pārtvērusi mucu ar grāmatām. “Kā raksta Lībekas Doma dekāns Johans Brandess, tās bija livoniešu vai lībiešu, latviešu un igauņu valodās. Viņš raksta, ka tās esot bijušas luterāņu mises. Šīs grāmatas nav saglabājušās nevienā eksemplārā,” skaidro pētnieks.
Lībekas rātē tolaik valdošā bija katoļu ticība, tāpēc grāmatas ar luterāņu misēm vēlējās sadedzināt. Tomēr, visticamāk, tas netika izdarīts, jo pilsētā bija ieplūduši arī spēcīgi luteriskie stāvojumi. Gustavs Strenga prāto – kaut arī tolaik Hanzā un Lībekā bez šaubām atradās cilvēki, kuriem bija zināšanas latviešu vai igauņu valodā,
vai tiešām zināšanas būtu bijušas tik labas, ka viņiem būtu skaidrs arī grāmatu saturs?
Luterāņu dievkalpojumiem bija jānotiek tautas valodā
Jautājumus raisa arī tas, vai jau 1525. gadā kāds būtu pieminējis vārdu “latviešu”, jo pieņemts, ka šāds apzīmējums parādās tikai 17. gadsimtā, tātad – veselu gadsimtu vēlāk. “Livonijas kontekstā līdz pat 17. gadsimtam faktiski neviens nelieto vārdu “latviešu”. Parasti tā vietā lieto – “nevācu” vai “augšvācu”. [Šis ir] ļoti agrs vārda “latviešu” datējums, un tas ir neparasti. Tas pievērš uzmanību,” norāda Gustavs Strenga.
Gustavs Strenga un Gustavs Terzens
Foto: Reina Rasmane / Latvijas Radio
Tomēr tam var pretnostatīt jautājumu – kādēļ gan kāds nebūtu izmantojis vārdu “latviešu”? Reformācijas kontekstā Rīga visai agri kļuva par tās procesam nozīmīgu pilsētu. Un viena no Mārtiņa Lutera pamatdomām bija – sprediķošanai un dievkalpojumam jānotiek tautas, nevis latīņu valodā.
“Vienalga, vai tā ir viduslejasvācu valoda, kurā runā Hanzas tirgotāji, vai tā ir latviešu un igauņu valoda,” ar tālaika rosinājumu iepazīstina Strenga.
Atrastās grāmatas saturs, iespējams, bijis citāds
16. gadsimtā iespiestais saturs bija ļoti daudzveidīgs – no reliģiska rakstura tekstiem līdz pat karikatūrām par laika aktualitātēm. Tomēr daļa konferencē sanākušo pētnieku izcēluši, ka, viņuprāt, luterāņu dievkalpojumu grāmatu latviešu valodā 1525. gadā nebūtu bijis iespējams iespiest.
Grāmatu iespiešanas process esot bijis ļoti dārgs, turklāt neizdevīgs, jo tolaik Rīgā lasīja vien 10–15 procenti iedzīvotāju.
“Tiek pieņemts, ka iespiedējs, visticamāk, bija Hanss Lufts Vitenbergā – ļoti pieprasīts grāmatu izdevējs, kurš lielā daudzumā izdeva Lutera tekstus. Bet šādam dievkalpojumu tekstam, par ko runājam pirmās latviešu grāmatas kontekstā, vajadzēja finansētāju, un mēs nezinām, kas bija tie finansētāji,” stāsta Gustavs Strenga.
Gustavs Strenga
Foto: Reina Rasmane / Latvijas Radio
Tāpēc konferences pētnieki esot sprieduši – ja 1525. gadā patiešām tika atrasta grāmata latviešu valodā, visdrīzāk tas bija kāds vispārīgs Mārtiņa Lutera vēstījums augšvācu valodā. Tādi bija krietni populārāki un tāpēc arī izdevīgāki grāmatu izdevējam. Turklāt Gustavs Strenga uzskata:
16. gadsimtā latviešu valoda rakstiskajā formā vēl nebija tiktāl attīstījusies, lai tajā varētu rakstīt un izdot veselas grāmatas. Līdzīgi ar igauņu valodu.
“Mēs varam pieņemt, ka ap to laiku cirkulē ar roku rakstītas lūgšanas latviešu un igauņu valodā, un varbūt arī lībiešu valodā. Dievkalpojumu teksts tika pausts mutiskā veidā, līdz ar to arī dažādās formulas varēja gan pierakstīt, gan izdot. Piemēram, kristību tekstus. Bet tie noteikti nav bijuši plašāki teksti,” pētnieks apgalvo.
Par tautas kultūras rašanos faktiski zinām maz
Konferences laikā pētnieki nonāca pie atziņas – par 16. gadsimta Livoniju vēl daudz kas ir neskaidrs. “Kāds var teikt – ko tie pētnieki tur vispār dara? Tikai dzīvo neskaidrībās un nodarbojas ar neskaidrām tēmām. Bet tas ir mūsu uzdevums – runāt par sarežģīto un ieraudzīt to. Arī latviešu grāmatas piecsimtgades kontekstā mēs varam teikt, ka – patiešām – pirmā grāmata ir iespiesta 1525. gadā. Un tas ir labi, runājam par to.
Bet mans kā pētnieka uzdevums ir parādīt arī laikmeta sarežģītību. Latviešu iespiestās rakstu kultūras rašanos kā brīdi, kurā ir ne tikai labais un skaistais, bet arī vardarbība,
ja atceramies svētbilžu un citus grautiņus. [Brīdi], kurā ir daudz neskaidrību,” stāsta Strenga.
Tomēr, viņaprāt, lielās neskaidrības nemaina faktu, ka pirmie iespiestie teksti latviešu valodā patiešām radušies 16. gadsimtā, jo par to liecina arī Latvijas teritorijā tulkotie baznīcas dziedājumi un kopējā nepieciešamība pēc teksta latviešu valodā: “Pirmā grāmata nav līdz mūsdienām saglabājusies, bet mēs varam turpināt meklēt.”
Gustavs Strenga un Gustavs Terzens
Foto: Reina Rasmane / Latvijas Radio
Lai turpinātu meklēt un pētīt, ir nepieciešami resursi. Pētnieks ir pārliecināts, ka mums ar savas vēstures apzināšanu veiktos labāk, ja humanitārajām zinātnēm tiktu piešķirts finansējums pietiekamā apjomā. Tas nozares pārstāvjiem ļautu pilnvērtīgi strādāt: “Par 16. gadsimtu un par Reformāciju pētījumu latviešu valodā faktiski nav. Ir publicēti atsevišķi raksti, bet mums patiesībā vienkārši trūkst zināšanu par 16. gadsimta notikumiem.
Bet tieši tas ir latviešu tautas kultūras rašanās brīdis. Es varu tikai vaicāt, vai tiešām mēs esam mierā ar to, ka faktiski ļoti maz zinām par to laiku?”
Viņš uzskata – mūsu pagātne un vēsture sniedzas daudz tālāk par 19. gadsimtu, kā daudzkārt pieņemts domāt. “Ja mēs tā uzskatām, tikpat labi kāds var pateikt, ka esam Krievijas impērijas produkts, bet mēs neesam! Tieši Reformācija mūs arī saista ar Eiropas lielajām garīgajām vētrām, nojausmām un idejām. Tas ir laiks, kas zināmā mērā mūs padara par eiropiešiem,” norāda pētnieks.