Rezultātā kino veidotājiem praktiski katru dienu ir jāmeklē sponsori un atbalstītāji. Par laimi, Latvijā ir uzņēmumi, piemēram, “Depo”, “Latvijas mobilais telefons” un citi, kas palīdz, un uz šādiem uzņēmumiem lielā mērā arī turas Latvijas kultūra. Pieminot igauņu filmu “Kalev”, mums bieži nākas izgudrot divriteni no jauna, jo viņu filmas budžets bija vismaz divas reizes lielāks nekā filmai par TTT. Ja viņi var “uzzīmēt” skatītājus, tad mums jādomā visādi joki un jāpaļaujas uz brīvprātīgajiem, kas, par laimi, ir pietiekami un ir gatavi piedalīties, jo tic, ka šādas filmas ir vajadzīgas. Bet tas ir jādara ar misijas apziņu un “auseklīti pierē”, kamēr apstākļi ir tādi, kādi ir.
