Latvijas teātra repertuārā ar teicamu regularitāti ienāk iestudējumi, kas tiešā veidā reflektē par mūsu neseno vēsturi un pēta vecāku paaudzes pieredzes. Šie stāsti diezgan skarbā veidā izgaismo arī šodienu. Tie ir jautājumi par nacionālo identitāti, demokrātijas “blaknēm”, Latvijas vietu un nozīmi pasaules kartē. Tā tikai šķiet, ka šīs lielās tēmas ir kaut kur ārpus ikdienas rūpēm. Visticamāk, arī režisora Elmāra Seņkova iestudējums “Baltijas teļš” Liepājas teātrī skatītājam var likt intensīvāk parevidēt gan savus uzskatus, gan priekšstatus un stereotipus.
Uz žurnāla “Teātra Vēstnesis” šā gada II numura vāka redzams izrādes Dainis (Mārtiņš Kalita) un lasāms paraksts “Kāpēc teļš – joprojām nesaprotu”. Šis teksts uzreiz iespiedās atmiņā, un ieintriģēta gaidīju iespēju noskatīties izrādi. Mani vienmēr ir interesējis tas, ko teātrī vēlas pateikt režisors Elmārs Seņkovs. Vēl jo vairāk – sadarbībā ar dramaturgu Artūru Dīci. Jau izrādes nosaukums “Baltijas teļš” rosināja domāt par kādu devu ironijas, iespējamu sociālo kritiku, meklējumiem Atmodas laika vēsturē. Taču iestudējums, kura pirmizrāde bija jau šī gada pavasarī, tieši šoruden pārsteidz ar to, cik precīzi izrādes tēmas trāpa pašos aktuālākajos sociālpolitiskajos notikumos.
Aktuālo notikumu kontekstā man šķiet īpaši drosmīgi Atmodas varoņus parādīt bez nimba, bez postamentiem, bez lieka sentimenta.
Izrādes varoņi atgādina par brīdi 80. gadu nogalē, kad visiem vajadzēja sadoties rokās (burtiski “Baltijas ceļā”, pēc tam manifestācijās, tad barikādēs), lai Latvija atgūtu brīvību un valsts piedzīvotu demokrātiju. Šodien atkal, šķiet, jāsadodas rokās, lai brīvību un demokrātiju nepazaudētu. Taču šodienas situācija ir daudz neskaidrāka, jo liela sabiedrības daļa ar Latvijas vārdu uz lūpām, pilnīgi pārliecināta par savu patriotismu un tīro latvietību, gatava demokrātiskās idejas nodot. Nepārtraukti uzpeld idejas, kā mainīt Satversmi vai kāpēc mums nevajag Eiropas konvencijas un regulas. Aktuālo notikumu kontekstā man šķiet īpaši drosmīgi Atmodas varoņus parādīt bez nimba, bez postamentiem, bez lieka sentimenta.
Lasiet arī
Kāpēc uz šādu versiju par konkrētu vēsturisko laiku vajag skatīties bez sašutuma, precīzi definējusi Valda Čakare rakstā “Turpinājumā būs brīvība” žurnālā “Teātra Vēstnesis”: “Jāatceras [..], ka stāsts vienmēr būs subjektīvs. Tātad uz skatuves redzamajam nevis jāatbilst realitātei, bet jārada priekšstats par subjektīvo izjūtu, kādu šī realitāte raisījusi. Savukārt subjektīvo izjūtu mākslā ļauj parādīt vienīgi forma.” Acīmredzot paaudzei, kas jau dzimusi pēc Atmodas, nav nekādu lielo ilūziju, ka ir iespējams dzīvot piena upes ķīseļa krastos.
Kad viens no “Baltijas teļa” galvenajiem varoņiem Dainis (Edgars Ozoliņš) sākumā stāsta, ka “Dievs vakar pie manis piekāpa”, uzreiz ir skaidrs, ka izrādes kamertonis būs rūgta ironija. Arī mūsdienās ik pa laikam pie kāda politiķa piekāpj Dievs. Un ir bail, ka, cita izrādes varoņa Mārtiņa vārdiem runājot, mēs atkal būsim “mīzeļu tauta”. Savukārt trešais izrādes centrālais varonis Andris (Gatis Maliks) audzē rozes, skaita dolārus, štuko savam biznesam shēmas, ņem kukuļus, bet uz visiem Atmodas laika protestiem, mītiņiem un revolūcijām noraugās no malas. Kamēr Dainis cīnās par Daugavas HES apturēšanu, es domāju par to, kā šodien ir jācīnās par Latvijas dabas vērtību saglabāšanu.
Mūsdienās ienaidnieks nav aiz mūsu robežām – pašu Saeima ir pilna ar tādiem “andriem”, kurus demokrātiskās vēlēšanās ievēlējusi Latvijas tauta. Izrādes programmiņā ievietots Daiņa Īvāna un Artura Snipa slavenā 1986. gada raksta “Par Daugavas likteni domājot” fragments, kurā ir arī šādi vārdi: “Ļoti maldās tie, kas Daugavas upē saskata tikai zināmu ūdens daudzumu savu praktisko, tehnisko vajadzību apmierināšanai.” (“Literatūra un Māksla”, 1986. gada 17. okt.) Protams, šodien es domāju par likumprojektiem, kas paredzēti intensīvākai mežu izciršanai.
Foto: Edgars Pohevičs
Stāsts par Latvijas neseno vēsturi, kuru iestudējumā izspēlē Ozoliņa Dainis, Kalitas Mārtiņš un Malika Andris, piebalsojot vēl citiem tā laika varoņiem, savā ziņā ir kariķēts. Grupējoties ap mākslinieka Reiņa Suhanova uzmodelēto “Noasa šķirstu”, skatuves stāsta varoņi aicina ieraudzīt sevi šodienā un saprast sevi laikmeta krustcelēs. Tas, cik agresīvi un enerģiski plosās Kalitas bokseris Mārtiņš, man atgādina nacionālpatriotiski pielādētas troļļu fermas sociālajos medijos. Vārdos reizēm viss šķiet pareizi – cīnāmies par Latviju un savu nacionālo valsti, bet vienlaikus šie varoņi spēj citus emocionāli nodauzīt līdz mentālam sabrukumam. Tāpat izrādē brālis gandrīz nosit brāli. Aiz izmisuma un taisnprātības. Te arī viens no “teļa” skaidrojumiem – nevaldāms spēks un pārspīlēta taisnības izjūta ir vadošā enerģija.
Izrādes galvenajos varoņos diezgan viegli sazīmēt prototipus, brīžiem rodas pārliecība, ka tekstos izmantots precīzi šo cilvēku reiz runātais vai rakstītais.
Mulsina Mārtiņa jaka Ukrainas karoga krāsās. Ukraina jau ceturto gadu cīnās pret agresoru Krieviju. Mārtiņš gan arī lasa Klāva Elsberga dzeju un visai labi orientējas Latvijas kultūrtelpā. Vai šī ir zīme tam, ka ārēji mēs redzam brutālu spēku, bet zem tā paslēpta dziļāka kultūra? Vienā tādā Mārtiņā vienlaikus var sadzīvot gan fizisks spēks, gan absolūti godīga nacionālās identitātes apziņa. Arī vienā ģimenē pēkšņi var izrādīties baisi pretpoli – tā Ineses Kučinskas Katrīna paralēli cīnās ar vīru dzērāju (skolotājs?) un brīžiem destruktīvas enerģijas uzlādētajiem dēliem pusaudžiem, kas abi vēlāk izdara diametrāli pretējas izvēles (Artūrs Irbe – Viesturs un Kaspars Kārkliņš – Jānis).
Izrādes galvenajos varoņos diezgan viegli sazīmēt prototipus, brīžiem rodas pārliecība, ka tekstos izmantots precīzi šo cilvēku reiz runātais vai rakstītais. Šodien daudz kas no tā skan naivi un pat komiski. Šīs izrādes sarkastiski groteskais vieglums, iespējams, ir vienīgais veids, kā palūkoties gan uz to laiku, gan uz šodienas situāciju. Inteliģentu nodzeršanās, nespējot izturēt dzīvi totalitārajā realitātē, vistraģiskākā ir viņu tuviniekiem. Tikmēr mūsdienās inteliģenti dalību politikā uzskata teju par neētisku, jo ir pārliecība, ka tur sirdsapziņa būs jāsasmērē vēl vairāk nekā padomju varas nomenklatūrā.
Foto: Edgars Pohevičs
Kā toreiz, tā tagad sievietes rūpēs par ģimeni var mēģināt atturēt savus vīriešus no varonības augstākas idejas vārdā. Kā saka izrādes Sarma, Mārtiņa sieva (Agnese Jēkabsone): “Mēs glabājam Latviju, kamēr vīrieši to plosa.” Tāpat gaumīgi ekscentriskas katra savā veidā ir Andra un Daiņa sievas. Everitas Pjatas-Gertneres Rita (Andra sieva) atgādina smalku virves dejotāju, kura eleganti un apņēmīgi balansē starp spekulanta vīra nodrošināto sadzīvi un aizrautību, sekojot pārmaiņām sabiedrībā un valsts vēsturē. Arī Lauras Jerumas Daina (Daiņa sieva) savā ziņā žonglē – starp grūpijas tēlu (fanojot par tautas sirdsapziņu) un mājsaimnieces vajadzībām, kurai vīra misionāra gaitas arī drusku traucē. Un kur šajā apjukumā ir vieta jauniešiem? Izrādē “pionieri” pārtop “pankos” un sākotnēji drosmīgi iesaistās mītiņos un protesta akcijās. Kintijas Stūres Lelde un Hugo Puriņa Juris ir amizanti gan kā stūraini pusaudži, gan kā dzīves “vektoru” atraduši jaunieši. Puisis vispirms aizraujas ar garīgajām praksēm, bet pēc laika abi atrod veidu, kā ļauties netīra biznesa sarūpētas naudas iespējām.
Dainis atgādina, ka mums vajadzēja visu darīt lēnām, tikai nešūpot visu pārāk strauji… Paralēli pakausī skan Eiropas un ASV līderu balsis – tikai nekaitiniet un lieki neprovocējiet Putinu! Tikmēr vienīgais veids, kā Ukrainai nosargāt savu valsti, ir brutāls spēks. Izrādes laikā gaisma skatītāju zālē paliek vāji ieslēgta, vienojot kopīgā spēles piedzīvojumā skatītājus, Atmodas laika varoņus un nevaroņus, un, protams, aktierus. Publika ne tikai ar prieku atsaucas enerģiskajām Mārtiņa uzrunām, Andra pragmatiskajiem shēmu izklāstiem, Daiņa pareizajām un skaistajām frāzēm, bet pat aplaudē aktieru radītajiem performatīvajiem mirkļiem (visjaukākā epizode man šķita Kintijas Stūres Leldes pašcieņas pielādētā koķetēšana ar Juri un Jāni). Varētu teikt, ka izrāde ir atraktīvs spēles teātris, traģikomiski latviešu stāsti un kopīgās vēstures sāpīga revīzija, kurā vai katram no aktieriem bijusi iespēja izveidot “garšīgus” tipāžus. Izrādes veidotājiem, šķiet, ir izdevies atrast īsto formu, lai reizē gan piedāvātu košu teatrālu spēli, gan nopietni uzdotu jautājumus par sabiedrības kopīgajām vēstures traumām.
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit